Pasaulē atzītā dziedātāja soprāns Marina Rebeka, kurai šogad vien aplaudējuši klausītāji Ņujorkā, Berlīnē un Londonā, patlaban gatavojas Gaetāno Doniceti operas Lučija di Lammermūra jauniestudējumam Rīgā, kura pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā 24. maijā debitēs titullomā. Viņa brīdina: «Ja kāds cer, ka pirmizrādē būs super Lučija, tā nebūs, jo īstie meklējumi sākas uz skatuves, ar publiku. Kad nodziedi jau divas trīs izrādes, sāk parādīties krāsas un atrodi knifiņus.» Lučijas lomā Marina turpmāk iejutīsies arī Amsterdamā un Cīrihē. Septembrī pie mums atgriezīsies, lai sniegtu solokoncertu Operā ar tās orķestri, pēc tam debitēs Vīnes Valsts operā (Donnas Annas lomā V. A. Mocarta operā Dons Žuans), savukārt Romas koncertzālē Auditorium ar diriģentu Antonio Papāno ierakstīs DVD Dž. Rosīni Mazo svinīgo mesu. Tas būs viņas pirmais un, šķiet, ne pēdējais projekts ar izdevniecību EMI. Pēc tam jau jāgatavojas Vilhelmam Tellam Amsterdamā un debijai Cīrihes operā, kuras soliste Marina Rebeka būs no šī gada augusta.
Kā sadzīvo ar Lučijas tēla būtību?
Sākumā nebija vienkārši, jo man tuvāki ir stiprie tēli: impulsīvi, ekspresīvi, ar stipru gribu. Bet Lučiju var ietekmēt un lauzt, un viņa lūst, nevis turas pretī un uzvar. Valtera Skota romānā viņa ir kautrīga, bet vienlaikus impulsīva, un viņai ir bail no mātes (operā - no brāļa). Man ir interesanti piemērīt šo personāžu savām emocijām un balsij.
Jo asāks būs kontrasts starp dzīvespriecīgo Lučiju izrādes sākumā un salauzto Lučiju beigās, jo patiesāks. Iepriekšējā iestudējumā viņa bija iežmiegta milzīgos tērpos, ar parūku. Taču, manuprāt, ir tik jauki, ja viņu var parādīt kā dzīvespriecīgu, līdz ausīm iemīlējušos meiteni, kura grib dzīvot un mīlēt, nevis jau no paša sākuma ir traka. Mani nesaista stīvās primadonnu Lučijas - ar domu tikai par dziedāšanu. Gribu veidot daudzkrāsainu tēlu.
Tev ir pieredze ar dažādiem režisoriem. Kā sokas sadarbība ar Andreju Žagaru?
Mans noteikums bija, ka iestudējumam jābūt visās nozīmēs klasiskam, un biju nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka darbības laiks tomēr pārcelts no Skotijas XVII gs. beigās uz XX gs. 30. gadu Itāliju Musolīni laikā. Lučija uzaugusi aukstajā Skotijas klimatā drūmām leģendām pilnā noskaņā mežu apvidū. Bet te pēkšņi atrodamies Itālijas saulē! Tas vien jau ietekmē cilvēku raksturu. Iebildu: Roma tā nevar būt, jo cilvēks, kas uzaudzis Romā, nekad nebūs tāds kā Lučija. Nu labi, būs vienkārši Itālija… Abām vidēm tiešām kopīga ir bīstamības sajūta. Lučijai tā bija ļoti aktuāla, jo viņas brālis, visa ģimene nodarbojās ar politiku, izsekoja Lučiju, un jau sen bija izlemts, ka viņa būs tikai upuris viņu plāniem. Tas ir kā kādreiz padomjlaikos, kad viss bija it kā skaisti un jauki, bet cilvēki pazuda.
Sadarbībā ir patīkami, ka varam meklēt kopā. Žagars rod asociācijas ar to, kā dzīvē, ikdienā notiek. Man patika, ka varu ar viņu aprunāties: tu to redzi tā, bet es redzu un jūtu citādi. Tā nonācām pie kopsaucēja.
Tu to vari atļauties, jo tagad tev jau ir vārds. Tas ir ļoti pārliecinošs arguments.
Tāpēc labi, ka es nesāku šeit.
Kas tavā karjerā patlaban ir visaktuālākais?
Mana pirmā Traviata Itālijā. Turklāt slavenajā Florences maija festivālā Maggio Musicale Fiorentino, kuru vada Zubins Mehta.
Drošību dod tava itāļu vokālā skola un ka esi sevi jau pierādījusi Rosīni festivālā Pezāro un Milānas La Scala?
Bet ne ar Traviatu! Tas ir Verdi itāļu valodā un Itālijā, un izrādi raidīs radio visā Itālijā. Tas man ir ļoti nozīmīgi. Diriģēs Andrea Batistoni, jauns brīnumbērns mūzikā. (Vēl tikai 25 gadus vecais 1987. gadā Veronā dzimušais diriģents, čellists un komponists Andrea Batistoni ir viens no spožākajiem pasaules jaunajiem talantiem. Kopš 2011. gada janvāra viņš ir Parmas Karaliskā teātra (Teatro Regio of Parma) pirmais viesdiriģents, šā gada martā debitējis Milānas La Scala Mocarta operas Figaro kāzas izrādē kā jaunākais diriģents šī teātra vēsturē - I. L.)
Ko nozīmē Itālijā dziedāt Verdi?
Man tas ir ļoti labs izaicinājums. Manuprāt, tas ir super - dziedāt valodā, kurā pats saproti katru vārdu, un zinot, ka arī publika saprot. Kādas krāsas ieliksi, tā viņi arī nolasīs. Tas, ka man ir iespēja izpausties šādā veidā šajā mūzikā un Itālijā, ir ļoti svētīgi. Es sen sapņoju nodziedāt Traviatu La Scala. Tāds piedāvājums arī nāca, bet es to vairs nevarēju pieņemt, jo man tajā pašā laikā bija Traviata Ņujorkas Metropolitēna operā. Protams, izvēlējos Metropolitēnu: tā ir daudz labāk organizēta, un izrādes HD raida uz visu Eiropu. Turklāt tas ir teātris, kurā es jūtos kā mājās.
Ņujorkas debiju donnas Annas lomā Mocarta operā Dons Žuans skatījāmies arī Rīgā.
To vēl joprojām raida visās ASV un Kanādā. Es to nemaz nezināju, bet pavasarī, kad atkal atbraucu uz Ņujorku, man piezvanīja no Kanādas: mēs tevi televīzijā redzējām! Tā man ir iespēja komunicēt ar lielāku auditoriju.
Tavā mājaslapā iespaidos par tavu sniegumu dalās klausītāji no ASV, Itālijas, Vācijas, Anglijas, Polijas, Zviedrijas, Francijas.
Patīkami, jo atsauksmes ir pozitīvas. Man raksta: es esmu fermeris no Kanzasas, es klausījos jūsu donnu Annu! Fermeris no Kanzasas un Mocarta Dons Žuans Metropolitēna operā šķiet pilnīgi nesavienojami. Brīnišķīgi, ka cilvēkam patīk.
Latvijas lauku ļaudis brauc veseliem autobusiem uz teātri!
Viņiem ir citāda izglītības bāze bijusi jau skolā, viņi ir kulturāli bagātāki, jo mums valsts ir maza, bet ASV kāds sēž tālu prom fermā ar govīm un zirgiem un skatās televīziju…
Par nežēlīgo, agresīvi skaļo itāļu publiku dzirdēts daudz briesmu stāstu. Bail nav?
Bet tas jau ir tikai Milānā un Parmā, jo turienes skatītāji uzskata sevi par Verdi īstajiem pazinējiem. Viņi dzirdējuši Kallasu un Tebaldi, un ir sevišķi traki, ja esi ārzemnieks. Bet, cerams, ka Florencē un Romā viņi nevarēs sabļaustīties tāpat kā La Scala.
Daži šopavasar tavā sniegumā Berlīnē dzirdējuši dziļāko Violetas lasījumu mūžā.
Tās divas izrādes šopavasar Berlīnes Vācu operā bija kaut kas sevišķs. Pirmajā izrādē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā muša lido pa zāli. Visi klausījās, neviens neklepoja, un gaiss likās sastindzis. Aplausi pēc izrādes turpinājās tik ilgi, ka vairs nezināju, kur likties. Pēc tam mani apstāja cilvēki aizkulisēs, sakot: mēs gājām uz tenoru Vitorio Grigolo, bet atklājām jūs! Otrajā izrādē man pirmo reizi meta uz skatuves milzīgu rožu pušķi. Iekšā bija zīmīte vācu valodā: paldies jums par divām neaizmirstamajām Traviatas izrādēm. Ne tikai perfekti nodziedātām, bet arī patiesi notēlotām. Tā tik tiešām bija Venēcijas vērta debija (Venēcijā notika Traviatas vēsturiskā pirmizrāde).
Daži esot raudājuši - operā pirmo reizi.
Tas nozīmē, ka izsitos līdz dvēseles dzīlēm. Tas ir mākslas īstais mērķis. Nevis vienkārši skaisti nodziedāt un notēlot, bet tā, lai aizskartu dvēseles dziļākās stīgas. Cik varu, tik dodu un nekad nezinu, kā būs. Izeju uz skatuves, un viss top. Protams, zinu savu partiju, mizanscēnas un kustības. Taču viss, ko zinu un protu, ir tikai pamats, uz kura izrādē ir jāceļ pils, īsā laikā jāiedzīvina stāsts. Nevis fiksēts un statisks, bet dzīvs un patiess.
Ko tad, ja sapņo par kādu lomu, bet zini, ka to dziedāt vēl par agru vai tā vispār nav domāta tavai balsij?
Domāju, ka nekad dzīvē nedziedāšu lēdiju Makbetu un Abigailu. Tas ir stabili. Taču domāju, ka noteikti kādreiz nodziedāšu Normu, tas ir mans sapnis. Cits jautājums ir - kad? Varbūt arī Madama Butterfly. Kādreiz. Bet pašlaik ne. Nodziedāt jau var, bet ko tas nesīs līdzi? Manuprāt, ir daudz patīkamāk skatīties, kā simt kilogramu smaga balerīna staigā uz puantēm, nekā ļoti tieva sieviete valkā milzīgus zābakus, kas viņai krīt no kājām. Ir labi, ja liriska balss var izpildīt vieglā liriskā soprāna repertuāru, taču arī piepildīt to ar skaņu un emocijām. Pēc tam ar laiku - jo balss mainās - man jau būs pieredze, nodziedāts belcanto repertuārs. Ja tev uzreiz iedod kūku, liekas: oi, man vairāk neko negribas. Uz ko tad tiekties? Bet, ja vispirms iedod pagaršot ķīseli, pēc tam putukrējumu un kādu saldu bubļiku, tu jau vari apmēram iedomāties, kāda tā kūka būs. Un, kad tu garšo kūku, jau saproti: šeit iekšā ir tas, ko pirms tam jau esmu nogaršojusi.
Kūka tev tika, uz skatuves debitējot uzreiz Violetas lomā, par ko citi soprāni sapņo ilgi?
Man tas bija izaicinājums, un ko var zināt, vai man nāktu kādi citi piedāvājumi? Man vēl nebija pieredzes, bet bez pieredzes ir ļoti grūti tikt pie lomām.
Tā bija vienkārši veiksme, t. s. cūcene?
Bija arī piedāvājums. Tā gadās ļoti reti, ka aprīlī atbrauc uz noklausīšanos un jau maijā sākas iestudējums. Gāju uz visu banku Erfurtes teātrī un vinnēju. Tas bija pat vēl pirms manas uzvaras Neue Stimmen konkursā. Protams, lomu jau biju apguvusi, un man tā jau bija sirdī un jūtās.
Visur talantus dzimtenē atzīst tikai pēc tam, kad gūti panākumi citur?
Šāds mākslinieks ir dzimtenes goda, dzimtenes vārda nesējs pasaulē. Kad ierodos Ņujorkā, uzreiz atceras citus: Elīnu Garanču, Maiju Kovaļevsku, Aleksandru Antoņenko. Ļoti patīkami, ka pēc izrādēm latvieši nāca pie manis ar puķēm. Man nemaz tik daudz nejautāja, no kurienes esmu, jo ārēji neesmu blonda, tipiska latviešu izskata man nav. Tas, ka esmu no Latvijas, amerikāņiem šķiet savā ziņā eksotiski, jo tā ir zeme, kur ir auksts, ir skaistas sievietes un skaista dziedāšana.
Tev patiktu dzīvot Ņujorkā?
Nekad! Kad pirmās reizes turp aizbraucu, man ļoti patika pilsēta ar darbīgo nervu, izrādēm, muzejiem, veikaliem un jauniešiem. Bet, kad atbrauc ar bērnu, sāc ievērot ikdienu. Kā tevi apkalpo veikalā vai pastā. Apkalpo šausmīgi. Nekaunīgi un nevīžīgi. Visvairāk man nepatīk, ka viss nopērkams par naudu. Es nopirku savai meitiņai rotaļu peli, bet tā sāka irt. Atgriezos veikalā. Man pretī smaida: jā, lūdzu? Saku: es nopirku pie jums peli. - Jā? Jūs vēl kaut ko gribat nopirkt? - Nē, kur to var samainīt? Smaids uzreiz nozuda, un man strupi pateica: lejā pa kreisi! Un nekāda vairs «lai jums jauka diena». Tu vienmēr maksāsi vairāk, nekā rakstīts, jo cenas norādītas bez nodokļiem, no kafejnīcas nevarēsi aiziet, ja nebūsi atstājis dzeramnaudu, un skries pakaļ, ja atstāts par maz. Reiz draudzene atstāja dzeramnaudā 20 dolāru, bet mums norādīja, ka nepietiek. Es tur aizmirsu kasti ar Ralf Lauren kleitiņu - draudzenes dāvanu Katrīnai, bet, kad atnācu savākt, pret mani izturējās kā pret pēdējo suni uz ielas. Ne labdien, ne smaida, bet: «Še, te ir!» Šķiet, ASV ir kā Padomju Savienība uz krišanas robežas. Visur, pat metro, ir propaganda: esam labākie un jaukākie. Ar ko jūs lepojaties? Ar to, ka, atverot bioveikalā par 40 dolāriem nopirkto lasi, tas smird? Nav godīgas attieksmes pret klientu. Aptiekā atbild, ka nekā neesot bērniem ar augošiem zobiem, bet es plauktā redzu septiņus gelus bērnu zobiem! Slimnīcās tikko dzimušiem bērniem taisa rentgenu un baro ar mākslīgajiem piena aizstājējiem. Es savu Katrīnu 10 mēnešus baroju ar krūti, bet daktere Ņujorkā šausminājās: ārprāts! Bērnu nedrīkstot barot ar krūti vairāk kā trīs mēnešus! Viss, kas saistīts ar sintētisko, mākslīgo, ārējo, viņiem strādā. Bet ne ar iekšējo. Tu tur vari nopirkt diezgan lētu un labu dekoratīvo kosmētiku, bet kā iekšēji dziļi just? Tu neatradīsi tur tik daudz cilvēku, kuri lasa grāmatas un tik bieži iet uz teātri, kā pie mums.
Kādas pārmaiņas jūti tagad pēc laiciņa Rīgā?
Mūsu cilvēki ir ļoti jauki, taču es pašlaik dzīvoju Vecrīgā, un tas, ko tur redzu, dara mani skumju. Es tur redzu bariem piedzērušu ārzemnieku, kuri uzskata: ja viņi te var visu nopirkt, sākot ar mūsu skaistajām meitenēm un beidzot ar krogiem, tad viņi te var atļauties visu. Ja kaut kas tāds notiktu Vācijā, ļoti ātri atbrauktu policija un viņus nomierinātu. Bet te rāmju nav, un viņiem ir visatļautības sajūta. Vecrīga ir skaista, šarmanta. Bet tā vairs nav tā Vecrīga, kurā vecas kundzes pēc teātra izrādēm gāja iedzert kafiju ar krēmšniti. Toties Operā redzu jaunus iestudējumus un ļoti priecājos par mūsu burvīgo baletu, kuru es dievinu. Ir jālepojas, ka mums tāds ir, jo Eiropā baleta trupas operteātros bieži tiek likvidētas.
Kas tevī ir mainījies, atvēries mūzikai, kopš esi kļuvusi par māmiņu?
Ne tikai pret mūziku, bet pret visu pasauli. Pēc meitas piedzimšanas ir cita dzīve. Agrāk bija tukšumi, bet te ir dzīves jēga. Tas taču ir galvenais. Nu labi, izveidosi superkarjeru, bet īstās vērtības ir cilvēks, kuru tu veido. Vislabākā opera ir dzīvs cilvēks. Man saka, arī balss esot kļuvusi kuplāka.
Ar kuriem diriģentiem gribi sastapties vēl?
Noteikti ar Rikardo Muti, Zubinu Mehtu, Īvu Abelu, Berlīnes Traviatas diriģentu Stefāno Rancāni un Stefānu Denēvu, kurš Edinburgā un Glāzgovā diriģēja B. Britena Kara rekviēmu. Tā kā strādā Muti, nestrādā neviens: pie sīkākajām detaļām, izrunas, noskaņas. Viņam ir milzīga zināšanu bagāža, ar ko viņš ļoti labprāt dalās. Z. Mehta dziedātāju burvīgi jūt un var visu orķestri pakļaut tev. Ir sajūta, ka viņš elpo tev līdzi, dzied ar tevi un ieiet tevī. Tas ir ļoti organiski un ērti. Denēvam ir ļoti interesantas un skaidras idejas, un viņš pieņēma arī manējās. Viņš man teica: dziedi, kā gribi, galvenais, lai balss paustu noskaņu. Rancāni savukārt Berlīnē man teica: tu tikai dziedi, bet es tev pieskaņošos un ļaušu tev mani apburt un pārsteigt.
Kā sadzīvo ar slavas spožumu un postu, ar to, ka tevi godā par dīvu?
Es to pieņemu, bet patīk, ka mani nepazīst uz ielas. Dīva ir tā, kurai ir jau liela pieredze, kura pavadījusi 20 gadu uz skatuves ar izciliem diriģentiem. Piemēram, Renē Fleminga vai mūsu Inese Galante. Es esmu darbarūķis, kurš centīgi dara un kura darbs paticis kādam citam.
Vislabākā opera ir dzīvs cilvēks. Intervija ar Marinu Rebeku
«Mans noteikums bija, ka iestudējumam jābūt visās nozīmēs klasiskam,» pirms Lučija di Lammermūra iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā stāsta Marina Rebeka.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.