Ūdensroze starp pāviem un gulbjiem, saulēm un kastaņu lapām, nemanot izvirzījās priekšplānā. Sava loma bija arī iespaidiem un skicēm no puķu zemes Holandes, kur nonācu jūnijā un iepazinu Amstelparka takas, kas veda cauri maziem labirintiem uz japāņu dārza pusi. Tad jau vasaras nogalē – augustā bija iespēja pavadīt plenēra nedēļu Rankas muižas parkā, studējot gaismu un krāsu spēles dīķu krastos un ūdensrožu ,,dienas kārtību”. Visbeidzot rudens pusē, viesojoties Latvijas mākslinieku rezidencē Parīzē, paralēli laikmetīgās mākslas aktualitātēm, manī atjaunojās interese par impresionistu glezniecību. Glezniecības baudīšanai krāsas un atmosfēriskuma kvalitātēm ļāvos plašajās ekspozīcijās Orsē muzejā un, lietainā dienā iedziļinoties Kloda Monē emociju piesātinātajās ūdensrožu kompozīcijās Oranžērijā .Jaunu impulsu gleznošanai guvu, pavadot svētdienu mākslinieka Kloda Monē mājas dārzā Živernī ciematā. Šajā izstāde pa druskai no visa - skices, studijas ,kompozīcijas,atšķirīgas noskaņas un tehnikas apspēlē centrālo tēlu ūdensrozi. Simbolisko ziedu, kas izaug no zemes un cauri dīķa dūksnājam atveras saulei," savās pārdomās par izstādi dalās māksliniece.Aija Bāliņa dzimusi Rīgā 1959. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Gleznotāja, dizainere, mākslas pedagoģe, ap 2000.gadu, sākot piedalīties starptautiskos mākslas plenēros, savu glezniecības stilu strauji mainīja, pārejot no klasiski akadēmiskā uz brīvi emocionālu impresionismu.
Aija Bāliņa. Ūdensrožu vakara stāsti
"Rudens un vakars nāk ar krēslu un nostaļģiju.Vakara stāsti ir par ziedu laikiem, kas ir vai nav piedzīvoti šajā vasarā, un, iespējams, sevī satur visu manu iepriekšējo vasaru pieredzes. Šī ūdensrožu vasara man iesākās ar Rīgas jūgendstila ornamentikas simbolu pētījumiem. Tie notika gan ielūkojoties centra ēku vestibilos, gan vakara stundās pie datora ekrāna un grāmatām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.