Šai izstādei nav zinātniska vai medicīniska pamata. Tā ir personīga, egoistiska, urķēšanās unikālajā sevī, mēģinot atrast vismaz kādas ticamas liecības esības jēgai. Tā mokoties, vērojot, ar pamatotām bažām analizējot savas dzīves ritējumu, rodas vēlme atbalstīties pret ko mūžīgu «saulē sasilušu akmeni, sūnām klātu zemi meža ielokā». Pat ļauties pārstāt domāt. Es šādi sajūtos nonākot mediķu aprūpē. Pieslēgtās sistēmas monotonā darbība, baltā, košā gaisma atrodoties uz manipulāciju virsmas, dod brīvu vietu sakārtotām domām. Izstāde ir vingrinājums ceļā uz otro lielāko notikumu dzīvē. Par tā gaidām ar dievināto Džakondas smaidu sejā. Atšķirībā no pirmā lielā notikuma, šoreiz būs lielāka klātbūtnes sajūta, būs jāpiedalās. Un tas jau ļauj vaļu brīvai fantāzijai...
Māksla ir viens no palīgiem, kas mūs sadraudzē ar dzīvi, nes atbildību par lietu kārtību. Izstāde sastāv no vairākiem objektiem, arī autopsijai un medicīniskām manipulācijām paredzētiem galvas balstiem. Tie lietoti ar atsauci uz laiku, kad aktīvi tika balzamēti faraoni, lai tie dzīvotu ilgi un laimīgi – pārlaicīgi. Galvas balstus senie ēģiptieši izmantoja, lai atbalstītu kaklu miega laikā. No šīm formām evolucionējuši mūsdienās izmantojamie galvas balsti. Izstādē tiks eksponēta Farona Khentika galvas balsta ( 2323–2150 p. Kr.) marmora kopija.
Pārējie objekti, stāsti no dzīves agrāk un tagad. Rezumējot spraigos notikumus uz zemes, tiem pāri – smalka, koka skulptūra, balodis ar izplestiem spārniem. Svētā Gara un Dvēseles simbols – protams, klusās cerības un ilgošanās par dzīvi pēc nāves, maigais liecinieks.
Kuratore Astrīda Riņķe.