Ceturtdien, 7. septembrī, plkst. 19 kinoteātrī Splendid Palace Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) notiks režisores Žanetes Skarules dokumentālās filmas Lidojošo mūku templis pirmizrāde. Darba uzmanības centrā ir latviešu arhitektu komandas projektētais Šaoliņas lidojošo mūku teātris Ķīnas vidienē – tas šogad ir ieguvis Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas galveno atzinību Zelta ananass.
"Mani interesē kontrasti," atzīst Žanete Skarule, kura filmas ievadkadros velk paralēles starp Latgali un Ķīnu – starp nelielas pirtiņas celtniecību uz aizsaluša ezera un milzīga amfiteātra būvēšanu svētajā Sunšaņa kalnā. Šaoliņas lidojošo mūku teātri ir projektējis Austris Mailītis, kurš runā latgaliešu dialektā un mēģina atrast kopēju valodu ar ķīniešiem.
Tieši šajā Rietumu un Austrumu pasaules satikšanās vietā, topošā teātra pakājē, īpaši spilgti izgaismojas arhitekta darba anatomija, kurā netrūkt dramatisma. "Tā ir dabiska radošā darba sastāvdaļa – jebkurš mākslinieks izcīna savas iekšējās un ārējās cīņas, lai realizētu ideju. Galvenais ir ticība tam, ko tu dari," uzskata Žanete Skarule.
Viņa atceras savu pirmo tikšanos ar ķīniešu kalnrūpnieku Cjuaņcji Džu un viņa partneriem. "Viņi man jautā, vai es vēlētos doties pusdienās. Protams, atbraucot no Amerikas, kur nevienam nav laika, es atbildu, ka vēlos turpināt sapulci. Viņi pieceļas kājās un saka – mēs iesim paēst," stāsta režisore. Jautājums Ķīnā nekad nav jautājums, bet draudzīgs uzaicinājums.
Atradies tulkojumā
"Labas attiecības ir svarīgas visur, it īpaši Ķīnā, kas ir ļoti orientēta uz cilvēku, arī biznesā," lauzītā angļu mēlē dokumentālās filmas kadros stāsta kāda vietējā tulkotāja ar mūžam norūpējušās sievietes seju. Viņa, tāpat kā citas viņas kolēģes, ir tulkojušas ar savu iekšējo redakciju – vai nu mēģinot nogludināt situāciju, vai arī izceļot, viņuprāt, svarīgākās lietas.
"Jau pirmajā reizē es sapratu, ka man vajag pašai savu tulku, lai nepalaistu garām būtiskas detaļas," saka Žanete Skarule, kura Ķīnā ir viesojusies četras piecas reizes. Viņa ir satikusi tur dzīvojošo latviešu puisi Dāvi Dreisku, kurš mācās Pekinas Kinoakadēmijā. Viņš ir kļuvis ne tikai par tulku, bet arī par drona operatoru un kameras palīgu.
Dokumentālās filmas komandā ir darbojušies operatori Valdis Celmiņš, Jānis Jurkovskis un Norberts Šiē, kā arī komponists Voldemārs Johansons, kurš šogad ir ticis nominēts Purvīša balvai par videoinstalāciju Slāpes (2015). "Viņš ir ļoti jūtīgs cilvēks un arīdzan sapņotājs, kurš daudz ceļo un kuram piemīt īpaša dabas izjūta," Voldemāru Johansonu raksturo Žanete Skarule.
Lidojošo mūku tempļa producents ir Uldis Cekulis no VFS Films. "Es atceros, ka zvanīju viņam skaipā, tērpusies hidrotērpā, un stāstīju, ka man ir kaut kādas idejas, ko es gribētu realizēt," atminas Žanete Skarule, kura tajā laikā, ap 2011. gadu, strādājusi kādā filmu reklāmas kompānijā Losandželosā un šad tad devusies sērfot Klusā okeāna viļņos.
Skaņa, ko redzam
"Esmu pateicīga Uldim, ka viņš mani tajā brīdī uztvēra nopietni. Viņš ir ļoti atvērts sadarbībai ar jauniem cilvēkiem, kas, protams, ir risks," piebilst režisore. Viņa ir vēl viena Riga IFF programmā iekļautā projekta kuratore: tā ir 16 milimetru eksperimentālā īsfilma Skaņa, ko redzam. Rīga, kuru ir veidojuši 24 rīdzinieki – ievērojamas kultūras un mākslas personības. Viņu vidū – Katrīna Neiburga, Ieva Epnere, Mārtiņš Grauds, Agnese Krivade, Aigars Bikše, Anda Lāce, Ansis Starks, Atis Jākobsons, Gunārs Binde, Jānis Putniņš, Krišs Salmanis, Maija Kurševa, Pauls Bankovskis, Mareunrol’s, Viesturs Meikšāns, Andris Freibergs un citi.
Katram projekta dalībniekam tika atvēlēta noteikta diennakts stunda, kurā izfilmēt 16 mm lenti par savu Rīgu. "Es ieraudzīju viņos tādu azartu kā mazam bērnam, kad viņš ir ticis pie jaunas rotaļlietas," atceras Žanete Skarule. Filma Skaņa, ko redzam. Rīga tiks demonstrēta Riga IFF oficiālajā atklāšanā piektdien, 8. septembrī, plkst. 20 kinoteātrī Splendid Palace.
Līdzīgus projektus Losandželosas mediju mākslas organizācija Echo Park Film Center ir realizējusi arī Tokijā, Londonā, Seulā, Berlīnē, Mehiko, Vankūverā un citviet pasaulē, iepazīstinot ar analogo kino veidošanas procesu un piedāvājot darboties leģendāro režisoru Valtera Rutmana un Dzigas Vertova aizsāktajā pilsētas simfonijas žanrā.
"Tu iedarbini kameru, gaisma pieskaras lentei un atstāj uz tās fizikālu nospiedumu – tā ir tieša saskare starp radītāju un vidi viņam apkārt," par analogā kino maģiju stāsta Žanete Skarule, kura ilgāku laiku ir strādājusi lietuviešu izcelsmes amerikāņu eksperimentālā kino krusttēva Jona Meka filmu studijā Ņujorkā, kur atklājusi kino daudzveidību.
Māla poētiskā dvēsele
Pēc abu filmu pirmizrādes Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Žanete Skarule dosies atpakaļ uz Losandželosu, lai pabeigtu mācības Kalifornijas Mākslas institūtā, kurā savulaik ir studējis gan latviešu režisors Juris Poškus, gan viņa slavenais amerikāņu kolēģis Tims Bērtons. Žanetei ir palicis pusgads, lai izlemtu, ko darīt tālāk – palikt Amerikas kino industrijas mānīgajos, taču vilinošajos labirintos un cerēt uz veiksmīgu sakritību vai atgriezties un īstenot savus darbus uzreiz kā režisorei. Iedvesmas avotu viņa meklē Latvijā: "Es arvien vairāk saprotu, ka tas, no kurienes es nāku, ir tas, ar ko varu būt interesanta un unikāla citiem."
Pirmajā studiju gadā viņa uzņēmusi dokumentālo īsfilmu Es un PSRS par sevi, kas ir piedzīvojusi gan sociālismu, gan kapitālismu. "Viena no manām bērnības atmiņām ir, ka mana draudzene pa kluso bija nokodusi banānu, izskrējusi no mājām un atnesusi man to pagaršot. Amerikāņiem tas nav saprotami," stāsta Žanete.
Turklāt mums piemīt īpašs poētisms, kas ir saistīts ar nemitīgiem skaistā meklējumiem aiz pelēkajiem pumpuriem. "Ja tu visu mūžu esi nodzīvojis tādā vietā kā Losandželosa ar sauli, okeānu, kalniem un visās pasaules krāsās ziedošiem ziediem, tev nekas nav jāmeklē," saka Žanete Skarule un piebilst – ja esi māls, tu nevari kļūt par skatloga stiklu.