Laikrakstā Literatūra un Māksla 1986. gada 26. septembra 39. numurā pa visu vāku – un tā nebija nekāda mazā avīze – bija nodrukāts fotogrāfa Andreja Granta uzņemtais kinokritiķa Mihaila Savisko portrets. Nezinātājiem solīdais, šarmantais kungs ar augsto pieri televizora ekrānā varēja šķist tikpat labi diktors, kurš tūlīt vēstīs par Latvijas Komunistiskās partijas 24. kongresu (nu nē tomēr!), kā franču estrādes dziedātājs, kurš notverts apcerīgā brīdī. Mākslas kritiķi nevienā laikā nav bijuši tie biežāk redzamie varoņi avīžu pirmajās lapās, tāpēc šis fakts runā pats par sevi.
27. februārī 87 gadu vecumā kinokritiķis un teorētiķis, scenāriju autors, lektors un Dokumentālā kino simpoziju dvēsele Mihails Savisko devās mūžībā. Viens no profesionālākajiem un vērīgākajiem Latvijas kinoprocesa vērtētājiem un virzītājiem kopš XX gadsimta 60. gadiem. No 1960. līdz 1997. gadam Mihails Savisko strādāja žurnālā Māksla, kurā bija kino, foto un arhitektūras nodaļu redaktors. 2018. gadā Savisko radošo mūžu godināja ar Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par Latvijas dokumentālā kino teorētiskās bāzes veidošanu un ilgstošu izglītojošu darbu filmu mākslā.
"Bija laiks – Latvijā viņu pazina visi. Tagad – varbūt tikai vecākā puse. Tas ir īpaši viedais kino vērotājs un vērtētājs Mihails Savisko, kuru, tāpat kā daudzus Amerikas prezidentus, dēvē īsinātā vārdā. Tas ir mūsu Miks," savu "odu viedajam Mikam Savisko" par godu 80 gadu jubilejai portālā Kinoraksti.lv (30.09.2016.) iesāk viņa draugs, kultūrkritiķis Jānis Borgs. Šķiet, arī pašam Savisko – pēc izcelsmes pa pusei ukrainim, pa pusei krievam –, visu mūžu dzīvojot Latvijā, tuvākas attiecības veidojās tieši ar latvisko Miku. Tāpēc turpmāk rakstā, izņemot vēsturiskos avīžu citātus, lietošu šo vārdu.
Cieņa pret zināšanām
Par to, cik iedvesmojoša bijusi Mika Savisko personība, liecina arī vairāki dziļi portretraksti, kas atrodami periodika.lv. Tikai daži no tiem veltīti Mika Savisko jubilejām, vairāki tapuši vienkārši tāpat – aiz cieņas un intereses. Piemēram, Alda Valdara rakstā Mihails Savisko un viņa Kino un mēs (08.01.1976.) var uzzināt dažas detaļas par viņa biogrāfiju līdz leģendārajam TV raidījumam.
Zināšanu vilkme Mikam Savisko bijusi raksturīga jau skolas laikos. Leona Paegles 1. vidusskolu viņš beidza ar zelta medaļu. Skolā esot bijusi tradīcija dāvināt grāmatu, kas atbilstu izvēlētajai profesijai. Klasesbiedri šaubījušies starp Endzelīna gramatiku un monogrāfiju fizikā. Miks Savisko sāka savu akadēmisko izglītošanos humanitārajās zinībās tikai pēc tam, kad pusgadu bija mācījies un pirmo sesiju nokārtojis Ļeņingradas Kalnu institūtā. Studēdams toreizējā Rīgas Pedagoģiskā institūta pēdējā kursā, Miks Savisko sāka strādāt laikraksta Rīgas Kinoekrāni redakcijā, kļuva par tā redaktoru, bija arī mazformāta žurnāla Kino iedibinātājs. "Savu profesionalitāti un erudīciju mākslas pasaulē, īpaši kino jomā, viņš ir veidojis pats visiem pieejamā veidā – mērķtiecīgi izmantojot informāciju. Tieši informāciju, kas vērtīga, bet neuzbāzīga glabājas bibliotēkās, biezās monogrāfijās, kura nav jāapgūst, lai nokārtotu, piemēram, ieskaiti augstskolā," rakstīja Aldis Valdars, nodēvēdams Savisko par kinoaudzinātāju.
Nebaidījās pārteikties
Leģendārais TV raidījums Kino un mēs, kuru Miks Savisko vadīja 20 gadus – no 1971. līdz 1991. gadam –, ir pelnījis atsevišķu uzmanību. Kinokritiķei Ditai Rietumai un daudziem citiem tas ir bijis mīļākais raidījums, kam bija milzīga kultūrietekme. Līdzīgi kā Alda Ermanbrika Varavīksne par estrādes mūziku ar pirmajiem ārzemju videoklipiem, mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas raidījumi par mākslu, arī Kino un mēs bija kā oāze inteliģentajam TV skatītājam. Būdams izteikti intelektuāls raidījums, tas pievilka arī bērnus un pusaudžus. Neesmu droša, vai vispirms iemīlējos Mikā Savisko vai Stingā no Varavīksnes klipa. Mika Savisko erudīcija komplektā ar īstumu un cilvēcisku normālību, ko nemaz tik bieži padomju telpas publiskajās izpausmēs nevarēja sajust, bija neatvairāma.
Mēģināsim saprast, kāpēc Kino un mēs un tā vadītāja valdzinājums bija tik milzīgs.
Lūk, dažas liecības no skatītāju vēstulēm: "Tā ir īpaša pastāvības un drošības izjūta, kad redzu atkal sākamies Kino un mēs." Guna Zvirbule rakstā Profesija: sarunbriedrs žurnālā Kino (Nr. 10., 01.10.1986.) precīzi raksturojusi Mika Savisko īpašo, magnētisko snieguma stilu:
"Reizi mēnesī Mihails Savisko mierīgi, "mājas kārtībā" apsēžas pie studijas galdiņa un sarunājas ar mums. Nav tradicionālo puķīšu, nekā cita, kas novērstu uzmanību. Viņš nespēlē raidījuma vadītāja lomu. Netēlo atraisītību un dabiskumu. Nedomā, kā katru brīdi izskatās. Nebaidās pārteikties vai uz brīdi apklust. Viņš ir pats. Ar savām domām par kino mākslu, par pasauli un mums tajā. Parasti katrā raidījumā tiek izvēlēts viens aspekts, tā nesteidzīga izpēte. Valoda vienkārša, skaidra, nevis sausi teorētiska un zinātniska. Un uzreiz pat zināma doma skan pirmreizīgāk, tiešāk, šāds sarunas tonis padara komunikatīvo situāciju organiskāku un neoficiālāku."
Un vēl viens citāts no kādas vēstules: "Jūsu domas ir sava veida kamaniņu nobrauciens. Jūs iegriežat domu virāžā – aiziet! Pasaules paplašināšana. To jūs vispilnīgāk esat paveicis savos raidījumos, dodams apjēgu ne tikai par filmām, bet daudz tālāk aiz tām."
Mika Savisko raidījuma vadīšanas spēju raksturoja arī rets talants un spēja domāt kadrā. Viņš nerunāja stīvus, sagatavotus tekstus un domāšanā prata iesaistīt arī raidījuma dalībniekus.
To, ka ir elastīgs, uz improvizāciju spējīgs dzīvs cilvēks, nevis "runājoša galva", Miks Savisko skaisti atklāja raidījumā, kas bija veltīts Čārlija Čaplina piemiņai. "(..) mirkli pirms parādīšanās ekrānā līmvietā negaidīti pārplīst filmlente. Paredzētā fragmenta vietā režisors kadrā "iedod" raidījuma vadītāju. Mihails Savisko atvainojas skatītājiem par radušos kļūmi, un, jau pēc brīža vērojot konkrēto epizodi, viņam prātā ienāk doma – Čaplina filmās priekšmeti, lietas atdzīvojas. Varbūt arī šoreiz: kinoprojektora sirds neizturēja, apjauzdama, ka nekad vairs neredzēs nevienu jaunu lielā meistara darbu. Ar šo neviltoto emociju, atklāto pārdzīvojumu viņš arī iesāk raidījumu," atceras Guna Zvirbule.
Mika Savisko raidījumā Kino un mēs neeksistēja "dzelzs priekškars". Viņš runāja gan par Federiko Fellīni, gan Ingmaru Bergmanu, gan Mikelandželo Antonioni un Andžeju Vajdu.
"Viņš spēja konkrēto situāciju uzrādīt plašākā kontekstā, sarunas sākumā izveidot intrigu, pa vidu iepīt asprātību un finālā uzrādīt pārsteidzošas kopsakarības, pie tam – šo domas ceļojumu veicot skaistā un koptā latviešu valodā," tēva īpašo talantu raksturo meita, kinorežisore Anna Viduleja.
"Padomju televīzijas klostera diētā šie viņa raidījumi līdzinājās ilgi kārotam intelektuālam desertam. Tie bija mazi svētki, uz kuriem ļaudis vakaros steidzās, liekot malā visas citas darīšanas. Taisni brīnumaini – magnēts televizora ekrānā nebija, kā ierasts, futbola vai hokeja mačs vai visu iecienītā daiļslidošana, vai Septiņpadsmit pavasara mirkļi ar Štirlica brīnumdarbiem, bet gudra cilvēka sarunas par "vissvarīgāko mākslu"," liecina Jānis Borgs.
Tas ir mans tēvs!
"Viņi ir tie kungi, kuri 70. gados noformulēja 60. gados izveidoto jaunā dokumentālā kino vilni, kas tika nosaukts par Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu. Tas ir milzīgs darbs – to saprast, izpētīt un noformulēt," 2018. gadā, kad Miks Savisko un Ābrams Kleckins saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūžu ieguldījumu Latvijas kino, teica toreizējā Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova.
70. gados Miks Savisko kopā ar režisoru Ivaru Selecki, Ābramu Kleckinu un citiem kolēģiem dibināja Eiropas Dokumentālā kino simpozijus, kas turpmāk 30 gadu garumā notika Mellužos un Rīgā, pulcējot kinodokumentālistus un filmu programmas no Eiropas, ASV un citām valstīm. Šie simpoziji bija fundamentāli nozīmīgi Eiropas un pasaules dokumentālā kino analīzes un teorijas attīstībā, Latvijas kinodokumentālistu radošajā izaugsmē un starptautisko kontaktu veidošanā. Miks Savisko kopā ar Ābramu Kleckinu bija tie, kuri 1977. gadā noformulēja Rīgas dokumentālā kino skolas jēdzienu, ar ko Latvija pazīstama visā pasaulē.
"Savu pateicības runu balvas par mūža ieguldījumu saņemšanai viņš veidoja vairākas dienas, pusceļā radikāli mainot sākotnējo runas ieceri un rūpīgi izsverot katru vārdu. Sēžot zālē un to klausoties, jūtot skatītāju milzīgo ieinteresētību un virtuozo runas dramaturģiju, mana sirds priekā gavilēja. Es bija tik lepna par savu tēvu, ka gribēju celties kājās un visiem teikt – tas ir mans tēvs! Mēģinu sekot viņa paraugam, bet diemžēl esmu gaismas attālumā no tēva domas un valodas Talanta. Pašcieņa, ar kādu viņš virzīja sarunu, un cieņa, ar kādu viņš izturējās pret mūsu aktieriem un režisoriem, vairoja šo mākslinieku vērtību skatītāju – visas mūsu sabiedrības – acīs. Manuprāt, ar savu vērtējumu un pārliecību viņš virzīja kino un citu mākslu attīstību," saka Anna Viduleja, kura atceras, ka sarunās ar viņu tēvs vienmēr piedalījies ar tādu pašu cieņu kā sarunās ar kultūras grandiem.
Atvadīšanās no Mihaila Savisko notiks sestdien, 2. martā, plkst. 10.00 Rīgas krematorijā.