Sestdien, 18. novembrī, plkst. 18 kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos režisora Askolda Saulīša dokumentālā filma Astoņas zvaigznes, kas vēsta par latviešu strēlnieku bataljoniem, to veidošanos un turpmāko likteni vēstures griežos. Šis kinodarbs ir tapis Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei (uz lielajiem ekrāniem jau ir nonācis Vara Braslas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru un Ilonas Brūveres Ievainotais jātnieks).
Astoņas zvaigznes ir apjomīgs pētījums, kura hronoloģiskās robežas ir datētas ar Pirmā pasaules kara sākumu 1914. gada 1. augustā un Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu 1920. gada 11. augustā; tas nedaudz pievēršas arī 1905. gada revolūcijai, kas noteica lielas daļas latviešu attieksmi pret cara patvaldības režīmu, un strēlnieku zvaigžņu gaismas aizēnotajiem latviešiem, kuri piedalījās kaujās jau no Pirmā pasaules kara sākuma.
Dokumentālajā filmā Askolds Saulītis turpina izvērst Latvijas valsts vēstures tēmu, kas viņa daiļradē ir ieskanējusies vairākkārt. "Iedziļināšanās vēsturē ir iespēja labāk izprast mūsdienu procesus un prognozēt tuvāko nākotni, jo vēsturē ir atbildes uz visiem jautājumiem," uzskata režisors. Askolda Saulīša kinodarbu sarakstā ir tādas dokumentālas filmas kā Sarkanais un brūnais. Latvijas laikmets (1999), Bermontiāda (2009) un Atmodas antoloģija (2013), kuras tapšanas procesā viņš ir saticis Daini Īvānu un atradis ar viņu kopīgu valodu – viņš ir Astoņu zvaigžņu scenārija līdzautors.
Likteņu atbalss
"Strādājot pie scenārija, mēs vēlējāmies parādīt latviešu strēlniekus tuvplānā," stāsta Askolds Saulītis. Filmas autori gribējuši izstāstīt nozīmīgākos vēsturiskos notikumus caur vairāku personību prizmu, kas atklājas viņu dienasgrāmatās, vēstulēs un citos tekstos. Par vienu no Astoņu zvaigžņu galvenajiem varoņiem ir kļuvis Daiņa Īvāna vecāsmātes brālis, leģendārais latviešu karavīrs Pēteris Lapainis, kurš gan karoja latviešu strēlniekos, gan apsargāja Ļeņinu, gan cīnījās bermontiādē un vēlāk latviešu leģionā un kura dzīvesstāstā atbalsojas daudzu latviešu likteņi.
"Viņš mirst sirmā vecumā, sagaidījis Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, zāģējot malku deviņdesmit četros gados," norāda režisors. Dokumentālās filmas varoņu vidū ir arī pulkvedis Frīdrihs Briedis, virsnieks Kārlis Goppers, komandieris Jukums Vācietis, virsnieks Pēteris Dardzāns un Milda Katrīne Saulīte. "Viņa ir mana vecmāmiņa, kura savu bezvēsts pazudušo strēlnieku gaidīja gandrīz visu mūžu," paskaidro Askolds Saulītis.
Šie dzīvesstāsti režisora veidotajā kinodarbā ir tikuši papildināti ar Latvijas un ārvalstu vēsturnieku interviju fragmentiem. Tajā piedalās Glāzgovas Universitātes profesors britu vēsturnieks Džefrijs Sveins. "Viņš ir viens no retajiem Rietumeiropas vēsturniekiem, kurš ir nopietni pētījis Pirmā pasaules kara Rīgas fronti un latviešu strēlniekus kā redzamāko tās sastāvdaļu," atzīmē režisors. Viņš uz sarunu ir aicinājis arī krievu vēsturnieku Aleksandru Šubinu, kura intereses lokā ir Latvijas valsts veidošanās periods.
Zelta āderes
Filmā ir izmantots plašs vizuālo materiālu klāsts, kurā dominē fotogrāfijas no muzejiem, arhīviem un privātām kolekcijām (līdz mūsdienām ir saglabājušies vien "trīs ar pusi" kinokadri ar latviešu strēlniekiem no Pirmā pasaules kara laika, kas uzņemti uz 35 mm kinolentes). "Tās ir īstas zelta āderes," atklāj Askolds Saulītis, kurš ir iepazinies ar vairākiem privātajiem kolekcionāriem un ticis pie latviešu strēlnieku fotogrāfijām, kuras nav redzējuši pat pieredzējuši vēsturnieki.
Vienam no viņiem ir bijis aizkustinošs fotoalbums ar latviešu bēgļu atgriešanās uzņēmumiem, kas tikuši radīti 1920. gadā uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas. "Pēkšņi Latvijas armijas karavīrs ierauga savu māsu, kuru nav saticis vairākus gadus, un apskauj viņu," stāsta režisors, kurš atrastās fotogrāfijas ir digitalizējis un restaurējis. "Kamēr tīrīju, tikmēr klausījos dažādas audiogrāmatas," atceras režisors, kurš latviešu strēlnieku pētīšanas dzīlēs ir bijis iegrimis uz pieciem sešiem gadiem.
Sēdējis arhīvos, izpircis antikvariātus un sarunājies ar daudziem vēstures speciālistiem un interesentiem. "Daudz kas ir zudis – sadedzis, nozagts, aizklīdis," norāda Askolds Saulītis. Tādu lietu vidū ir latviešu strēlnieku pēcnāves maskas, no kurām vairākas savulaik ir bijušas eksponētas Latvijas Kara muzejā līdzās pirmā Daugavgrīvas, otrā Rīgas un trešā Kurzemes bataljona karogiem, kurus izšuvusi fotogrāfa Jāņa Rieksta sieva Natālija pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta, un Frīdriha Brieža zelta zobens, kas četrdesmito gadu sākumā ir nolaupīti un aizvesti uz Maskavu.
No drona lidojuma
Sadarbībā ar filmu studijas Tritone Studio datormāksliniekiem tika rekonstruēta viena no pirmajām latviešu strēlnieku kauju epizodēm, kurā viņi spoži sevi pierādījuši, uzbrūkot četras reizes lielākam Vācijas armijas pārspēkam. Tā ir slavenā kauja pie Plakaniem 1915. gada 29. oktobrī, kuras plāns līdz mūsdienām ir saglabājies virsnieka Rūdolfa Bangerska zīmējumā. Atvairot domu par klasiskas kaujas rekonstrukcijas filmēšanu, kino veidotāji ir izmantojuši paņēmienu, kas tiek lietots mūsdienu militāro konfliktu fiksēšanā, – notikumu gaita tiek uzņemta no bezpilota lidaparātiem ar tā sauktajām termovīzijas kamerām.
Dokumentālās filmas otrajā daļā tiek izsekots latviešu strēlnieku ceļam uz Latviju cauri Krievijas Pilsoņu karam dažādās frontes pusēs. "Rūgtas lappuses ir daudzu morāli un fiziski sakropļoto karavīru liktenis pēc kara," norāda Askolds Saulītis, kurš savā kinodarbā ir pārkāpis tā hronoloģiskās robežas, lai nedaudz pieskartos arī kara sekām. "Pirmajā pasaules karā kā pretsāpju līdzekli izmantoja morfiju, pie kura var ārkārtīgi ātri pierast," piebilst režisors. Šī problēma ir pārcēlusies uz divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, kad starp kara invalīdiem ir bijis daudz narkomānu un alkoholiķu, jo cilvēki nav spējuši sadzīvot ar pieredzēto.