Ja jūs līdz šim brīdim vēl neesat noskatījušies divas šīs vasaras vai pat gada galvenās filmas – režisora Kristofera Nolana Openheimeru un režisores Grētas Gērvigas Bārbiju –, tad jūsu vienkārši nav! Šādu pārliecinošu vēstījumu ir izdevies radīt Holivudas studiju Universal un Warner Bros. tirgziņiem, pasaules medijiem un, protams, sociālo tīklu algoritmiem, kas mērķtiecīgi, ar histērisku identitāti bombardē jebkuru, kura interešu lokā ir atzīmēta kategorija "kino" un piederība demogrāfiskajām grupām, kas varētu būt šo filmu auditorija. Holivudas industrija nav nekāda "sedzacīte", tās filmu veidošanas formulu universālisms un saprotamība plašām masām ļauj cerēt iegūt visu un visus. Bārbija un Openheimers to ir panākuši. Intensīvajai reklāmas kampaņai izdevies sasniegt pat mežā mītošos, liekot meklēt tuvāko novada kinoteātri. Tā, baidoties atpalikt no globālās tendences, devos uz Talsu kinoteātri Auseklis – vienu no četriem Europa Cinemas ķēdes kinoteātriem Latvijā, kam repertuārā ir jābūt noteiktam īpatsvaram Eiropas filmu. Šovasar gan viss virpuļo ap Bārbiju un Openheimeru, un arī Talsu kinoteātrī pie ieejas ir tikai šo divu filmu plakāti. Kopumā bija jauki!
Veiksmes stratēģija
Atšķirībā no Rīgas Bārbijas pirmizrādes neviens te negaidīja no skatītājiem indīgi rozā drānu demonstrēšanu. Derēja arī demokrātiski kostīmi darbam dārzā un mežā, turklāt Bārbijas seansā tukšu vietu nebija. Arī šis ir mazs piliens Bārbijas globālajā komerciālajā uzvaras gājienā – filma ir pārspējusi veiksmes prognozes un ar saviem pirmās nedēļas nogales ieņēmumiem ir uzstādījusi rekordu. Grētas Gērvigas Bārbijas pirmās nedēļas nogales ieņēmumi ir 377 miljoni ASV dolāru, tā ir kļuvusi par visu laiku sekmīgāko filmu (pēc pirmās nedēļas nogales rādītājiem), kuras režisore ir sieviete.
Pārliecinoša veiksme ir arī Kristofera Nolana drāma Openheimers, kuras kontā jau ir 174 miljoni ASV dolāru. Iespaidīgi filmai, kuras pamatā ir sarežģīts vēsturiskais materiāls – autombumbas tēva fiziķa Roberta Openheimera dzīvesstāsts, viņa eksperimenti, arī viņa spožums un pazemojošā krišana politisku iemeslu dēļ. Openheimeru laikraksts The New York Times ir nodēvējis par mūsdienu nozīmīgāko filmu. Šāds apgalvojums ir visumā akceptējams.
Openheimers un Bārbija ierindojas XXI gadsimta svarīgāko amerikāņu filmu vidū. Lūk, kāda nedēļas nogale! Par spīti praksei izvairīties no divu savstarpēji konkurējošu filmu pirmizrādēm vienā dienā, šie divi darbi pasaulē tika izlaisti uz ekrāniem vienlaikus – 21. jūlijā. Tā izrādījusies ārkārtīgi veiksmīga stratēģija, kas ir aktivizējusi kino apmeklētājus visā pasaulē. Stāstus par sociālo tīklu aktivitātēm, tēmturi #Barbieheimer, kas uztur nepieciešamības sajūtu redzēt abas filmas, izlaidīsim. Galu galā mērķis ir sasniegts – skatītāji vasarā dodas uz kinoteātriem.
Ar asprātību un ironiju
Filmu reklāmas kampaņa būs analīzes objekts vēl ilgu laiku, arī kā pierādījums iespējai radīt oriģinālas stratēģijas kino popularizēšanai. Tomēr visa pamatā ir divi vērā ņemami projekti, ko veidojuši nozīmīgi amerikāņu režisori autori. Sāksim ar Bārbiju – ne jau tāpēc, ka sievietēm priekšroka, un pat ne tāpēc, ka sievietes Holivudas lielbudžeta filmas režisora statusā joprojām ir izņēmums, bet gan tāpēc, ka Grētas Gērvigas ceļš kino ir unikāls. Sākusi kā aktrise mazās neatkarīgās, finansiāli pieticīgās filmās, ko ir režisējis Noa Baumbahs, Grēta Gērviga kopā ar Nou Baumbahu pārstāvēja to īpašo ASV neatkarīgā kino zonu, kas no Holivudas grāvēju industrijas ir gaismas gadu attālumā. Viena no viņu tandēma zināmākajām filmām ir Frānsa Ha/Frances Ha (2012). Tās galvenā varone, ko atveido Grēta Gērviga, ir radoša jauna sieviete, kura vēlas izsisties Ņujorkā. Šim darbam sekoja virkne citu filmu un tonāli līdzīgu lomu līdz Grētas Gērvigas sekmīgajai debijai režijā ar filmu Lady Bird. Laiks lidot (2017), kurā iezīmējas autobiogrāfiskas atskaņas, – tas ir stāsts par talantīgu pusaugu meiteni un viņas vēlmi spēlēt teātri. Filma tika nominēta pieciem Oskariem. Grēta Gērviga turpināja režisēt, arī amerikāņu klasikas ekranizācija Mazās sievietes/Little Women (2019) bija veiksmīga. Abas minētās filmas tika nominētas Oskaram gada labākās filmas kategorijā, arī pati Grēta Gērviga bija nominēta kā labākā režisore un scenāriste.
Nākamais solis jau ir Bārbija, ko var uzskatīt par 39 gadus vecās Grētas Gērvigas karjeras triumfu. Filmā turpinās režisores un viņas dzīvesbiedra Noas Baumbaha partnerība – viņi ir Bārbijas scenārija autori. Ar ko Bārbija atšķiras no ierindas Holivudas produkta mazām meitenēm un viņu mātēm (te domāju tipisko auditoriju, kas varētu interesēties par lelles universu)? Ar svaigām idejām, asprātību un ironiju – vārdu sakot, drosmi, kas negrauj Holivudas komercprodukta veidošanas principus, tomēr atļaujas smalki ironizēt, atgādinot, ka filmas autori lieliski zina, kas ir Holivuda, kā izveidot komercproduktu, bet eleganti demonstrē savu ironisko attieksmi pret Holivudas spēles noteikumiem.
Bārbijā ir atsauces uz klasiskām filmām – visuzkrītošākā ir ievada epizode, kurā stilizēts Stenlija Kubrika filmas 2001. Kosmosa odisejas/2001: A Space Odyssey (1968) ievads. Vēstītājas – izcilās britu aktrises Helēnas Mirenas – balss laiku pa laikam atļaujas arī kādu ironisku komentāru, piemēram, par aktrises Margo Robijas atbilstību Bārbijas tēlam. Filmas vizuālais veidols – sintētiskā, mākslīgā Bārbijas pasaule – raisa asociācijas gan ar Ozas burvi/The Wizard of Oz (1939), gan arī dažu labu Tima Bērtona filmu.
Depresijas vaininiece
Bārbija ir veidota kā hronoloģisks un raits vēstījums, kurā Bārbija un viņas līdzinieces dzīvo ideālā rozā plastmasas pasaulē. Tas ir idealizēts universs, kurā sievietēm ir galvenā, savukārt Kenam (Raiens Goslings) un viņa līdziniekiem – pakārtota un dekoratīva nozīme. Viss ir plastmasīgi un perfekti līdz brīdim, kad Bārbiju sāk mākt drūmas domas par nāvi un celulītu un viņas lellīgās pēdiņas, kas piemērotas augstpapēžu plastmasas kurpītēm, kļūst plakanas. Bārbijai ir pienācis laiks meklēt guru palīdzību, kas ļautu saprast notikušo. Secinājums – Bārbijai ir jādodas uz reālo pasauli, lai atrastu savas depresijas vaininieci un aizvērtu portālu starp divām pasaulēm.
Šo pasauļu kontrasts ir griezīgs – nokļūšana no rozā paradīzes pat saulainās Kalifornijas ielās var būt traumatiska. Bārbijlendas un reālās pasaules kontrasts atgādina Ozas burvi, kurā Džūdijas Gārlendas spēlētā Dorotija no melnbaltās pasaules nokļūst košajā, butaforiskajā Ozas zemē. Turpmāko stāsta gaitu atstāšu jūsu pašu pieredzei, jo Grētas Gērvigas filma nav domāta tikai mazām meitenēm, un tā ir šīs fantāzijkomēdijas panākumu atslēga. Spēle ar dzimšu stereotipizāciju, feminisma un patriarhālisma konceptiem ir gan saistoša, gan asprātīga.
Turklāt Raiena Goslinga spēlētā Kena pārdzimšana un neatkarības atgūšana ir vēl viena asprātīgi risināta filmas tēma un sižeta līnija. Raiens Goslings Rietumu presē tiek slavēts par izcilo aktierspēli Kena lomā – tiešām aktieris plosās un dejo aizrautīgi. Filmā ir integrēti vairāki deju numuri, kas veidoti amerikāņu mūziklu tradīcijās, – subjektīvi šīs epizodes šķiet neobligātas. Īpaša filmas caurviju tēma ir arī Bārbijas ražotājkompānijas Mattel vēsture, arī vīriešu dominēšana korporatīvajā pasaulē. Ironija par dažādu veidu Bārbijām, arī jau no ražošanas izņemtajiem modeļiem, kas izskan aizkadra tekstā, piešķir filmai nepieciešamo atsvešinātības elementu, kas ir saistāms ar Grētas Gērvigas saknēm – amerikāņu neatkarīgo kino.
Jāpiebilst, ka režisores interese par Bārbijas tēmu ir sākusies, iedziļinoties tās radītājas Rūtas Handleres (1916–2002) biogrāfijā. Šīs dāmas dzīvesstāsts un smagā slimība (krūts vēzis) radikāli kontrastē ar viņas radīto lelli, kas nosaukta viņas meitas Barbaras vārdā. Cieņu Rūtai Handlerei Grēta Gērviga apliecinājusi vairākās poētiskās savas filmas epizodēs.
Frankenšteina briesmas
"Neskatieties Bārbiju pēc Openheimera," brīdina viens no amerikāņu preses uzdevumiem, uzsverot, ka kontrasts varētu būt pārāk spēcīgs. Neklausīju padomam un atradu Bārbijā gana daudz vērtīga. Tomēr sekos daži vārdi par Kristofera Nolana Openheimeru, kas gan būtu pelnījis savu recenziju.
Kristofers Nolans ir viens no būtiskākajiem amerikāņu mūsdienu režisoriem, kurš spēj virpuļot ar milzīgiem budžetiem, tajā pašā laikā konsekventi īstenojot savu autorību, sev raksturīgo režijas rokrakstu. Viņš ir veidojis vienas no sarežģītākajām mūsdienu Holivudas filmām, vēstījuma vienkāršība viņu nekad nav saistījusi (Pirmsākums/Inception (2010), Tenet (2020) u. c.). Kristofera Nolana darbi allaž ir bijuši komplicēti, un bieži tas ir motivēts ar fantastikas žanra nosacījumiem.
Openheimeru citu režisora darbu kontekstā varētu pat uzskatīt par vienkāršu filmu – tās vēstījuma pamatā ir atombumbas radītāja fiziķa Roberta Openheimera biogrāfijas motīvi (Pulicera balvu saņēmušais romāns Amerikāņu Prometejs), kā arī zinātnieka sarežģītās attiecības ar ASV valdību un drošības dienestiem pēc atombumbas radīšanas un tās izraisītās traģēdijas Japānā – Hirosimā un Nagasaki. Openheimera jaunības grēki – sakari ar Amerikas komunistiskās partijas biedriem un biedrēm – varai ļāva apšaubīt viņa lojalitāti ASV. Atšķirīgie laika slāņi, kuros mijas tiesas (izmeklēšanas) epizodes un Openheimera dzīve un pētījumi, filmā tiek iezīmēti ar krāsainām un melnbaltām epizodēm.
Openheimera lomas tēlotājs īru aktieris Kilians Mērfijs ir radījis savas karjeras spēcīgāko darbu un nenoliedzami būs ASV Kinoakadēmijas uzmanības lokā Oskaru raundā, tāpat kā viņa kolēģis Roberts Daunijs juniors titulvaroņa antagonista lomā.
Openheimers ir stāsts par mūsdienu doktoru Frankenšteinu – ģēniju, kurš ir radījis monstru. Kā jau stāstos par Frankenšteinu, briesmonis iznīcina savu radītāju, bet Openheimera briesmonis var iznīcināt cilvēci. Jāpiebilst, ka Openheimers ir pamatīga patriarhāla filma, kurā abām Openheimera mūža sievietēm – viņa mīļākajai Džīnai Tetlokai (lomā – Florensa Pjū) un viņa sievai Kitijai (lomā – Emīlija Blanta) – ir atvēlēts neliels epizožu skaits. Turklāt mīļākā lielāko daļu laika uz ekrāna ir kaila, jo kino taču tradicionāli apkalpo vīrieša baudas. Savukārt Emīlijai Blantai sievas lomā ir sarežģīts uzdevums izveidot kaut cik loģisku savas varones tēla zīmējumu ierobežotā ekrāna laika dēļ, turklāt daļu no epizodēm viņa pavada ar alkohola pudeli rokā.
Kopumā Holivudā nekas nav mainījies: vīrieši rada filmas par vīriešiem, kuri ir gatavi iznīcināt pasauli, savukārt sievietēm dažkārt atļauj spēlēties ar lellēm – tik vien, ka Grēta Gērviga to dara gudri un ir sapelnījusi vīriešu pasaulei Holivudai lērumu naudas.