Pagājušajā nedēļā kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvoja režisores Ilonas Brūveres dokumentālā filma Ievainotais jātnieks par Brīvības pieminekļa celtniecību un tā autoru, tēlnieku Kārli Zāli (1888–1942), kuram 2018. gadā tiks atzīmēta 130. jubileja. Galveno lomu šī kinodarba inscenējumos atveido aktieris Imants Strads. Šī ir jau otrā režisores dokumentālā filma par tēlniecības tēmu. Pirms septiņiem gadiem uz ekrāniem iznāca viņas kinodarbs Versija Vera (2010) par Rīgā dzimušo tēlnieci Veru Muhinu. "Tā ir sagadīšanās, piebilst Ilona Brūvere, kuras jaunākais kinodarbs šajās dienās svin savas reģionālās pirmizrādes desmit Latvijas pilsētās. Ievainotais jātnieks ir ieguvis četras Latvijas nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominācijas tādās kategorijās kā Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, Labākais dokumentālās filmas režisors, Labākais mākslinieks un Labākais grima mākslinieks, kurās uzvarētāji tiks noskaidroti 13. novembrī iecerētajā ceremonijā.
Kā pie jums atnāca ideja par šādu filmu?
Mēs dzīvojam reālā pasaulē. Zinot, ka katrai filmai ir nepieciešams finansējums, tad nekas nevar ne atnākt, ne aiziet. Tev ir jāizdomā, kāpēc šī tēma tagad būs aktuāla un kāpēc Nacionālais kino centrs vai Valsts kultūrkapitāla fonds to varētu atbalstīt. Tā ir pragmatiska lietu kārtība, kurai es sekoju.
Ja nebūtu programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei, jūs savā rīcībā būtu bijusi brīvāka?
Ja nebūtu šī simtgades konteksta, iespējams, ka es nepiedāvātu šādu tēmu, tā komisijai varētu likties neaktuāla, bet nevaru teikt, ka es būtu ierobežojusi sevi tajā, kā es to pasniedzu. Es mēģināju šo diezgan pastīvo tēmu nepasniegt ideoloģiski un banāli un meklēt kontekstus, kas mūsdienās veidojas gan ap šo tēlnieku, gan Brīvības pieminekli.
Vienā no intervijām jūs sacījāt, ka filmas veidošanu var iedalīt vairākos posmos: sākumā ir neziņa, pēc tam paliek interesanti. Kad paliek interesanti?
Kad ir pietiekami daudz savākta gan emocionālā, gan faktoloģiskā informācija, uz kuras bāzes tev kļūst interesanti attīstīt šo tēmu tālāk, to veidot un ieraudzīt, ko tā īstenībā piedāvā.
Vai ir bijuši kādi atslēgas fakti, kas ir palīdzējuši raisīt šo interesi?
Viens no tādiem bija Kārļa Zāles un Teodora Zaļkalna konflikts, jo bez konflikta nav iespējama dramaturģija. Otrs – mīti vai sadzīviskie kuriozi, kas atsvaidzina šādus nopietnus darbus. Te var pieminēt atgadījumu ar Kārli Zāli, kad viņš ir iestiprinājies restorānā Otto Švarcs un mēģinājis tajā iestūķēt zirgu – iestūķēt iestūķē, bet nedabū ārā. Mēs to esam vienkāršojuši un iekļāvuši filmā tāpat kā eksotisko leģendu par Brīvības pieminekļa komisijas vešanu uz Parīzi, lai cienātu ar pusdienām. Leģendas kā kuriozi piedod papildu krāsas un padara stāstu dzīvāku nekā pragmatisks vēsturisku faktu uzskaitījums. Šāda veida filmās es montēju iestudētās sadzīves epizodes kopā ar kinoarhīva kadriem, lai noņemtu tiem oficiozitāti – lai tie iesēstos tā laika ikdienā un tēli iegūtu cilvēciskus vaibstus.
Kā saka, nav dūmu bez uguns.
Leģendas atšķiras no faktiem ar to, ka nav dokumentu, kas tās pierādītu. Tās ir lasāmas atmiņu stāstos, bet cilvēkiem patīk interpretēt patiesību, līdz ar to mēs nevaram uz tām paļauties pilnībā, bet tās palīdz raksturot cilvēku un atklāj viņa spilgtākās rakstura īpašības un vājības. Man nepatīk cilvēkus, lai kas viņi arī būtu, uzlikt uz pjedestāla, tas nepalīdz filmas varoņus ne iepazīt, ne iemīlēt.
Kāpēc mēs to darām?
Tāpēc, ka tā pieklājas, tāpēc, ka mēs esam tā audzināti, ka daži tiek iecelti Dieva kārtā. Savukārt citur pasaulē cilvēki tiecas analizēt savu rīcību un dzīves situācijas, jo tad ir vieglāk zināt, kā uzlabot to, kas notiek – ar viņiem pašiem, ar sabiedrību. Tas attiecas arī uz Brīvības pieminekli. Mums vajag meklēt veidu, ka attiekties pret to šodien, lai tas mums palīdzētu kļūt labākiem un veidot labāku valsti nekā to, kādā mēs dzīvojam. Lai tas būtu atgādinājums par to, kas ir brīvība – ka tā nebūt nav visatļautība, ka tā nav necieņa vienam pret otru. Tas ir pienākums pret sevi un sabiedrību. Daudzās lietās, kas ir saistītas ar vēsturiskiem notikumiem, cilvēkiem un pieminekļiem, ir saglabājies padomju laika uztveres kods ar tādu spiedienu par to, ka tas ir jāslavina. Mēs nedomājam kā eiropieši, lai gan it kā esam Eiropā.
Varbūt ir pagājis pārāk mazs laika periods?
Kā mazs?! Trīsdesmit gadu ir ļoti daudz. Jau divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara Vācija (VFR) bija plaukstoša Rietumeiropas valsts. Trīsdesmit gadu ir nenormāli ilgs laika periods, bet mūsu prasības pret sevi ir neiedomājami absurdas, tādas, kādas tās varētu būt pirmskara Latvijā. Civilizācija attīstās, bet mēs nedzīvojam astoņdesmit gadu senā pagātnē. Šodienas sabiedrībai taču nevar būt ideāli, kādi bija toreiz, ja gribam dzīvot mūsdienu pasaulē.
Savā filmā jautājumu par brīvību jūs visai tiešā veidā pāradresējat mūsdienu tēlniekiem.
Ivars Drulle saka: brīvība ir smaga nasta. Ir jābūt brīvam savos uzskatos, bet tas nenozīmē būt neizglītotam vai nepieklājīgam.
Kārļa Zāles un Teodora Zaļkalna konfliktā jūs atstājat daudz brīvas vietas paša skatītāja domām.
Man patīk to darīt, jo citādi nav nozīmes. Filma nav mācību grāmata. Tā ir Kārļa Zāles pasaule, tas ir daudzpusīgs laikmeta atainojums. Es to parādu skatītājam, bet domāt vajag viņam pašam. Es tikai radu apstākļus, lai šis domāšanas process varētu notikt, lai skatītājs varētu reflektēt, nevis noklausīties gatavas frāzes, bet domāt par vēsturiskajiem notikumiem, par sevi, par sabiedrību, par tās attīstību. Filmā ir pietiekami daudz izzinošas informācijas, bet šis nav izglītojošs, populārzinātnisks darbs, kad mēs bliežam faktus un sakām: ņemiet! Šis ir autorkino, kurš skatītājam piedāvā iespēju emocionāli un intelektuāli piedalīties savas ekrāna pasaules radīšanā.
Kas jūs saista šajā žanrā?
Man ir garlaicīgi skatītājam visu pateikt priekšā. Man pašai nav interesanti skatīties šādas filmas. Es varu strādāt jebkurā žanrā, bet, ja es varu izvēlēties, tad izvēlos autorkino, jo režisoram un scenāristam tas nozīmē iešanu pa naža asmeni, ja tu kaut kur kļūdies, tu iebrauc aizā un tev ir jāsāk no sākuma. Ja nokļūdies, tas viss neturas kopā un skatītājs to nevar uztvert. Autorkino ir saistošs, jo tu no sevis prasi vairāk nekā amata prasmi, ne tikai to, ko tu māki, bet vairāk, un tā vairs nav tikai amatniecība.
Imants Strads ir brīnišķīgs! Kā viņš asina zīmuli!
Vienalga, ko viņš dara, viņš dara tik brīnumaini precīzi un atbilstoši savam tēlam. Visinteresantākais bija tas, ka man par to ar viņu nemaz nebija jārunā. Kad viņš ieradās filmēšanas laukumā, viņš bija Kārlis Zāle.
Kā jūs attiecaties pret Kārļa Zāles vājībām un izdarībām?
Mani fascinē viņa vīrišķība, viņa monumentalitāte, viņa vitalitāte. Savukārt viņa izdarības režisoriskajā ziņā man šķiet aizraujošas, bet tīri cilvēciski man tās īpaši nesimpatizē, jo es ticu godīgai spēlei, kaut arī tas daudzkārt izklausās gaužām naivi. Bet, ja tā ir negodīga...iespējams, ka Kārlim Zālem nebija citas izejas. Kopš ierosinājuma celt pieminekli līdz tā atklāšanai pagāja trīspadsmit gadu, kamēr visi izstrīdējās par tā nepieciešamību un atrašanās vietu, jo vienmēr eksistē dažādas interešu grupas, kas iestājas par kaut kādiem pseidoideāliem tikai tāpēc, ka nevar izsist no tā visa sev kādu labumu. No šodienas pozīcijām tu saproti, ka nekas nav mainījies.
Tomēr citādā laika sajūta šajā filmā ir ļoti spēcīga.
Tas ir laiks, kad cilvēki vēl ir daudz naivāki, viņi vēl tic tam, ko saka politiķi. Cik tie politiķi ir godīgi vai negodīgi, to mēs šodien nevaram pateikt, par to mums nav pierādījumu. Tas vēl ir laiks, kad cilvēki Latvijā ļoti uzticas savai jaunajai valstij un vēlas piedalīties tās tapšanā (Brīvības piemineklim tika saziedoti vairāk nekā divi miljoni latu – I. A.).