Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Mirklis pirms zombiju apokalipses

Kannu kinofestivālā demonstrēto filmu galvenās tēmas šoreiz ir izdzīvošanas cīņa un sociālā spriedze

Dienā, kad iznāks KDi, līdz 72. Kannu kinofestivāla izskaņai būs atlikušas dažas dienas – festivāla balvas tiks pasniegtas sestdien, 25. maijā. Lieliskā meksikāņu režisora Alehandro Golnsalesa Injarritu vadītā žūrija, kuras veidošanā konceptuāli ievērots dzimumu līdzvērtības princips (četri vīrieši un tikpat daudz sieviešu), būs pieņēmusi savu viedo lēmumu, izvērtējot 21 filmu. To pašu būs izdarījušas arī vēl vairākas citas žūrijas, kuru misija ir apbalvot, piemēram, labāko debitantu ar balvu Zelta kamera, izvērtēt īsfilmas un otru nozīmīgāko konkursa sadaļu Īpašais skatiens. Būs noslēgusies arī paralēlā programma Directors’ Fortnight/La Quinzaine des Réalisateurs, kurā cienījami startēja latviešu režisora Jura Kursieša filma Oļegs.

Viss beidzas slikti

Filmas, kas nokļuvušas Kannu festivāla programmā, piedāvā savu īpašo vēstījumu. Viens, protams, ir katras individuālās filmas stāsts, tās sižets un stilistiskais risinājums. Vēl – kā šīs dažādās pasaules valstīs tapušās filmas sasaucas savā starpā, kas tās saista, kas šķir. Pamatā tas, ko dara ikviens žurnālists, kurš cenšas aprakstīt tik apjomīgu mākslas darbu skati kā Kannu festivāls, ir sava naratīva radīšana, sasaistot un interpretējot filmas, kuras ir satikušās pasaules nozīmīgākā festivāla programmā. Tā ir iespējams notvert tendences, pamanīt kādus īpašus stilistiskos strāvojumus, noteiktas tematikas iezīmes un kādas tēmas dominanti.

Naratīvs, ko veido 2019. gada Kannu festivāla konkursa filmas, zīmējas nervozs, sociālās spriedzes un krīzes sajūtas piepildīts. Draugi, mēs dzīvojam mirkli pirms zombiju apokalipses, kuru mums nodrošina tehnoloģiskais progress, atkarība no sociālajiem tīkliem un savtīgs dabas resursu patēriņš! Šādu toni uzdeva festivāla atklāšanas filma – Džima Džārmuša Mirušie nemirst/The Dead Don’t Die. Tie, kuri lasa šīs rindas, lieliski zina, kas ir Džārmušs – viens no tiem kino autoriem, kurš par karjeras attīstību var pateikties arī Kannu festivālam. Džimu Džārmušu atklāja Kannās – 1984. gadā viņš ieguva balvu par labāko debiju – filmu Dīvaināk par paradīzi/Stranger Than Paradise. Pa šiem gadiem Džims Džārmušs ir kļuvis par vienu no atzītākajiem amerikāņu neatkarīgā kino autoriem, kurš ir radījis savu universu, izstrādājis savu rokrakstu.

Džima Džārmuša pasauli apdzīvo gan rokkultūras leģendas (filmā Mirušie nemirst tas ir Toms Veitss), gan aktieri, ar kuriem viņš strādā regulāri (Bils Murejs, Ādams Draivers un Tilda Svintone). Filmā Mirušie nemirst parādās arī ungāriete Estere Bālinta, kura ir redzama filmā Dīvaināk par paradīzi. Kaut daudzgalvainā kritiķu "pūķa" viedokļi par Džima Džārmuša filmu dalās (viņam tiek pārmesta arī nespēja strādāt ar zombiju žanru), manuprāt, mākslinieks ir lieliskā formā, turklāt viņam joprojām ir laba humora izjūta.

Stāsts par trim lēnīgiem, apjukušiem policistiem amerikāņu miestiņā, kurā ir cieņā cepures ar uzrakstu "Padarīsim Ameriku atkal baltu" un kurā ekoloģiskās katastrofas rezultātā no kapiem sāk līst ārā zombiji, lai kāri iecirstu zobus vēl dzīvo miesās, ir citātu, pašcitātu, atsauču un parodijas elementu piepildīts. Tā ir filma medusmaize Džima Džārmuša faniem un pētniekiem, kurus interesē autorkino un žanra tradīciju saspēle.

Džims Džārmušs ir viens no tiem unikālajiem autoriem, kurš mērķtiecīgi pārveido un pārskata žanra tradīcijas – amerikāņu kino pamatbalstu. Filmā Mirušie nemirst ir lieliska epizode, kurā pa mazpilsētas ielām kā nolemti velkas zombiji, truli iedūruši acis telefonu ekrānos, to mironīgās gaismas apspīdēti. Uzrunājošs komentārs aktualitātēm, turklāt filmai tiek aiztaupīts arī amerikāņu kino teju obligātais laimīgais fināls – viss beidzas slikti.

Autoru plejāde

Džims Džārmušs ir tikai viens no pazīstamākajiem autoriem Kannu festivāla konkursa programmā līdzās Pedro Almodovaram, brāļiem Dardēniem, Terensam Malikam, Kenam Loučam un Kventinam Tarantīno, kurus pamatoti var dēvēt par kinorežijas klasiķiem. Šie uzvārdi sev līdzi nes veselu kodu kopumu, autora rokraksta un stilistisko paņēmienu komplektu, kas izslīpēts daudzu gadu garumā ne vienā vien filmā. Būtībā tā ir franču teorētiķu reiz definētā autorkino esence, kuras ilgtspēju nodrošina arī festivāli un to uzticība autorkino.

Pagaidām viens no augstākajiem kritiķu piešķirtajiem vērtējumiem izdevumā Screen International, kas tradicionāli iezīmē festivāla filmu sacensību pamattendences, ir spāņu režisora Pedro Almodovara filmai Sāpes un slava/Pain and Glory. Tas ir autobiogrāfisks stāsts, kurā spoguļojas paša Pedro Almodovara pieredze. Filmas galvenais varonis Salvadors Mallo, kuru spēlē Almodovara kādreiz atklātais un ne reizi vien filmētais Antonio Banderass, ir režisors krīzē. Viņam ir problēmas gan ar radošām iecerēm, gan ar muguru – tā nežēlīgi sāp. Filma priecē ar spilgtu, kontrastainu krāsu paleti. Nekas nav mainījies – Pedro Almodovars joprojām ir perfekcionists, un viņa filmu vizualitāte ir gan reālistiska, gan estetizēta. Sāpēs un slavā Salvadors, kuru var dēvēt par Almodovara alter ego, meklē pieturas punktus, lai izrāptos no krīzes, – par tādiem kļūst gan viņa bērnības atmiņas, gan refleksijas par zaudēto mīlestību.

Kā kinematogrāfisks teksts filma Sāpes un slava ir komplicēta – te mijas gan laiks (tagadne un pagātne), gan dažādu mediju izmantojums (kino, teātra fragmenti, mugurkaula skriemeļu attēlojums animācijā), gan intonācijas (no traģikomiskām līdz eksaltēti melodramatiskām). Sāpes un slava ir ļoti personiska filma, bet tā ir arī noguruša režisora filma. Gluži tāpat kā Džims Džārmušs, arī Pedro Almodovars lieto jau citās savās filmās ne reizi vien izmantotus elementus – aktierus (Antonio Banderass, Penelope Krusa) un sižeta motīvus (radošā krīze, bērnības atmiņas).

Daudzi uzskata, ka Sāpes un slava ir viena no labākajām spāņu meistara filmām, par kuru viņam noteikti vajadzētu saņemt Zelta palmas zaru – kaut vai tāpēc, ka šādas balvas Pedro Almodovaram nav. Viņam gan ir citas Kannu festivāla balvas, piemēram, labākā režisora balva par filmu Viss par manu māti, ko viņš saņēma pirms 20 gadiem.

Neprognozēšu, vai Pedro Almodovars tiks pie balvas, bet nešķiet, ka šī žūrija sadalīs godalgas pēc nenomaksātu parādu principa. Runājot par Džima Džārmuša, Pedro Almodovara un citu autoru darbiem – viņu filmas ir labas, ļoti labas, tomēr tās pamatā apliecina konkrēto režisoru izcilību, bet neatklāj neko jaunu – vismaz par pašiem autoriem ne.

Sociālais nervs

Emocionāli uzrunājošs, nervozo Eiropas sociālo pulsu skenējošs ir gan britu klasiķa Kena Louča darbs Atvainojiet, jūsu mums pietrūka/Sorry We Missed You – stāsts par vienkāršu britu ģimeni ekonomiskās izdzīvošanas cīņā –, gan beļģu režisoru brāļu Dardēnu Jaunais Ahmeds/The Young Ahmed. Kens Loučs un Dardēni ir divkārtēji Kannu Zelta palmas zara saņēmēji, viņi pārliecinoši turpina savu ceļu, piedāvājot filmas, kas ir labākās viņu pēdējo gadu pieredzē. Gan Kenu Louču, gan Dardēnus var uzskatīt par jaunā reālisma tradīcijas uzturētājiem, turklāt viņu darbi vienmēr ir bijuši sociāli asredzīgi un aktuāli.

Dardēnu Jaunais Ahmeds arīdzan ir nopietns kandidāts uz balvām. Filma stāsta par 13 gadu vecu puiku Ahmedu mūsdienu Briselē, kurš kļuvis par pakļāvīgu materiālu imama – musulmaņu garīdznieka – rokās. Imama iespaidā Ahmeds pārtop par reliģisku fanātiķi un mēģina ar nazi nogalināt savu arābu valodas skolotāju sievieti. Tā ir reālistiska, šķietami askētiski uzņemta filma par fanātisma dzimšanu Eiropas sirdī un jauna cilvēka apjukumu pasaulē. Jāpiezīmē, ka Latvijas filma Oļegs – reālistiska, spriedzes piepildīta drāma par Latvijas viesstrādnieka nolemtību Briselē – sasaucas ar abām minētajām filmām un to reālisma nervu (Oļegs uz Zelta palmas zaru nekandidē).

Kannu konkursa programmā ir arī jauni vārdi un pārsteigumi. Sociālā spriedze, konflikti starp Parīzes imigrantiem un policiju, kas gatavi pārvērsties eksplozijā, pārliecinoši iezīmējās franču filmā Nožēlojamie/Les Misérables (režisors Ladžs Lī). Šokējošu antiutopijas un reālisma apvienojumu piedāvā Brazīlijas filma Bakurau/Bacurau (režisori Klebers Mendonsa Filjo un Žuljanu Dorneless) – stāsts par asu emociju kāru ļaužu grupiņu, kuri ieradušies slaktēt maza Brazīlijas miesta Bakurau iedzīvotājus – izklaides vārdā.

Kannu konkursa programmā ir iekļautas arī vairāku režisoru sieviešu filmas – dzimumu līdztiesība kino industrijā ir kļuvusi par tik nopietnu tēmu, ka labāk par to nejokot. Jāsaka, ka pagaidām tās nav izrādījušās īpaši pārliecinošas filmas. Tik vien varu piebilst, ka arī austriešu režisorei Džesikai Hausnerei nav sveša zombiju tēma: filmā Mazais Džo/Little Joe varoņi nodarbojas ar laimes stādu audzēšanu, kas pamazām rada cilvēkā neatgriezeniskas izmaiņas. Te nu mēs esam – starp zombiju apokalipsi, izdzīvošanas cīņu kapitālismā un pieaugošu sociālo spriedzi. Lūk, kāds ir #Cannes2019 vēstījums.  

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja