"Šie kalni ar mūzikas skaņām dzīvo,/Jau tūkstošiem gadu te dziesmas skan," dziedāja aktrises Džūlijas Endrūsas atveidotā varone Marija režisora Roberta Vaiza filmas Mūzikas skaņas (The Sound of Music, 1965) ievadkadros, jau ar pirmajām notīm savaldzinot skatītājus visā pasaulē.
Šodien, 15. martā, plkst. 18 kinoteātris Splendid Palace piedāvā noskatīties šī kinodarba pilno versiju, digitāli restaurēto kopiju ar tulkojumu latviešu valodā. Tas tiks izrādīts vienā seansā, uzsākot jaunu pasākumu ciklu Filmas, kuras mīlam, kurā iecerēts demonstrēt atjaunotas kino klasikas vērtības, kas atstājušas būtiskas pēdas gan skatītāju pieredzē, gan kino vēsturē.
Kino kritiķe Dita Rietuma atgādina, ka Mūzikas skaņas bija viena no retajām Holivudas filmām, kas tika "ielaista" Padomju Savienībā, kur ārvalstu kinodarbu ienākšana bija limitēta ideoloģisku apsvērumu dēļ. Rīgā tā esot demonstrēta XX gadsimta septiņdesmito gadu sākumā.
"Es domāju, ka ir ļoti interesanti paskatīties ne tikai uz to, kas notiek uz ekrāna, bet arī pavērot sevi, kā mēs esam mainījušies šajos gados – kā ir mainījusies mūsu pasaules uztvere, laika sajūta, attieksme pret mūziklu un konkrēto mākslas faktu, kas ir viens no atzītākajiem žanra paraugiem pasaulē," piebilst kino kritiķe, kura teiks ievadvārdus pirms gaidāmā seansa.
Komponista Ričarda Rodžera un teksta autora Oskara Hammeršteina radītā mūzikla ekranizācijas darbība norisinās Austrijas pilsētā Zalcburgā Otrā pasaules kara priekšvakarā, kad topošā mūķene Marija kļūst par mājskolotāju atvaļinātā jūras kapteiņa Georga fon Trapa septiņiem bērniem.
Par šo lomu Džūlija Endrūsa ieguva savu otro Amerikas Kinoakadēmijas balvas Oskars nomināciju kategorijā Labākā aktrise (pirmo atzinību viņa bija saņēmusi par savu debiju pilnmetrāžas filmā Mērija Popinsa (Mary Poppins, 1964), kas toreiz rezultējās zeltītā vīriņa iegūšanā).
Kopuma Mūzikas skaņas izpelnījās desmit nominācijas un piecus Oskarus, tajā skaitā kategorijā Labākā filma, un kļuva par visu laiku ienesīgāko kinolenti, pārspējot leģendāro filmu Vējiem līdzi (Gone With the Wind, 1939) un spējot noturēt šīs pozīcijas līdz pat brīdim, kad to "nokoda" režisora Stīvena Spīlberga kases grāvējs Žokļi (Jaws, 1975).
"Tas bija prieka un mīlestības pilns, satraucoši labs piedzīvojums. Ainavas, bērni, mūķenes – tas viss radīja patīkamu sajūtu, iznākot no kinoteātra," izdevumam The Hollywood Reporter sacīja Džūlija Endrūsa, kad tika atzīmēti piecdesmit gadi kopš filmas iznākšanas uz ekrāniem.
D.Rietuma kļūdās.