Toms Fords ir īpaša parādība gan modes biznesā, gan kino. Iemesls, kālab pasaules mediji patlaban pievērš viņam pastiprinātu uzmanību, ir mākslinieka otrās spēlfilmas Nakts dzīvnieki/Nocturnal Animals (2016) iznākšana uz kinoekrāniem. Pirmizrāde notika šā gada septembrī Venēcijas kinofestivālā, kuru Toms Fords bija apzināti izvēlējies kā sava jaunā projekta starta punktu. Varbūt labo atmiņu dēļ – Venēcijas festivālā viņam jau reiz ir ļoti veicies.
Pirms septiņiem gadiem Toms Fords Venēcijā sacēla kņadu ar savu debiju kino režijā – drāmu Vientuļais vīrs/A Single Man (2009), kas atnesa balvu, vēlāk arī Oskara nomināciju par labāko vīriešu lomu britu aktierim Kolinam Fērtam. Viņa atveidotais varonis ir universitātes pasniedzējs, kurš pārdzīvo eksistenciālu krīzi pēc sava mīļotā nāves. Profesora labāko draudzeni spēlē amerikāņu rudā dīva, izcilā aktrise Džūliana Mūra. Filma ir vizuāli filigrāna, taču šī glancētība, kas atgādina reklāmrullīšu perfekciju, nes līdzi pamatīgu dramatisma un cilvēcisko kaislību elpu. Vientuļais vīrs bija neapstrīdams jaunā režisora Toma Forda talanta apliecinājums. Tomam Fordam tolaik bija 48 gadi, stabila vieta modes biznesā un modes vēsturē.
Pārdzīvojumi un atskārsmes
1990. gadā amerikānis Toms Fords sāka strādāt panīkušajā itāļu kompānijā Gucci un 14 gados padarīja to par ultraaktuālu zīmolu un 10 miljardu vērtu modes konglomerātu, apgalvo laikraksts The Financial Times. 2004. gadā namu Gucci nopirka kompānija LVMH un Toms Fords devās jaunos plašumos. Pēc īsa apjukuma un krīzes posma viņš 2006. gadā radīja zīmolu Tom Ford, trīs gadus vēlāk sensacionāli debitēja ar paša finansēto projektu – filmu Vientuļais vīrs.
Tomam Fordam viss iet no rokas – piemēram, viņa radītais parfīms Black Orchid vienā gadā ienes 150 miljonu ASV dolāru. Uzņēmuma Tom Ford apgrozījums tuvojas diviem miljardiem dolāru. Taču ar modes biznesu māksliniekam ir daudz par maz. Viņš vēlas stāstīt stāstus un uzņemt filmas, kurās rezonē viņa paša pārdzīvojumi un atskārsmes, protams, transformētas mākslas tēlos.
Nakts dzīvnieki ir stāsts par Losandželosas mākslas galeristi Sūzanu, kurai bijušais vīrs ir atsūtījis grāmatas manuskriptu – tās nosaukumus ir Nakts dzīvnieki, un tā ir veltīta Sūzanai. Toms Fords uzsver, ka Sūzanas tēlā ir daudz no viņa paša. Filmas scenāriju viņš rakstījis, iedvesmojoties no draugu ieteiktās Ostina Raita grāmatas, kuru pamatīgi pārstrādājis. Nakts dzīvnieki ir kārtējais apliecinājums Toma Forda daudzpusīgajai apdāvinātībai.
Biznesa magnāta hobijs
Elegants un perfekts līdz vissīkākajai vīlītei – Toma Forda izskats atbilst priekšstatam par biznesa magnāta tēlu. Viņš ir labs sarunu biedrs, kurš ir gatavs niansēti stāstīt par iemesliem, kāpēc Nakts dzīvnieki ir tāda filma, kāda tā ir. Režija ir mākslinieka sirdsdarbs un hobijs, kurā viņš ieguldījis savus personīgos līdzekļus (pārdesmit miljonu), uzaicinājis izcilus Holivudas aktierus. Toms Fords ir izredzētais – pārticība un multimiljonāra statuss ir viņa radošās brīvības un neatkarības pamats. Par to Tomu Fordu var apskaust jebkurš režisors, kurš ir atkarīgs no naudas devējiem – vai tie būtu Holivudas naudas maisi vai Eiropas kino fondi.
Nakts dzīvnieki ir nopietns, pamatīgs darbs, kas apvieno autorkino un žanra kino elementus. Filmas darbība risinās divos laika slāņos: mūsdienu Losandželosas realitātē, pārtikušā estetizētā vidē, – mākslas galerijās, miljonāru namos, telpās, kurās nav nejaušu priekšmetu, nejaušu toņu, nejaušu cilvēku –, kā arī literārajā telpā. Lielu daļu naratīva veido grāmatas vizualizācija. Tā ir grāmata, ko Sūzanai atsūtījis bijušais vīrs, – tā nav viegla lasāmviela, bet šermuļus izraisošs trilleris.
Filmā ir uzburtas divas atšķirīgas pasaules – perfekta miljonāru vide un mežonīga Amerikas ainava kaut kur Teksasā, tieši tur kāda ģimene, kas devusies pārbraucienā ar automašīnu, kļūst par brutālu deģenerātu vajāšanas objektu. Nakts dzīvniekos filmējušies izcili aktieri: Eimija Adamsa atveido rudmataino galeristi, kura reiz pametusi vīru rakstnieku iesācēju labākas dzīves un labāka partnera vārdā, savukārt Džeiks Džilenhols spēlē dubultlomu – gan Sūzanas šķirto vīru, gan literāro tēlu – noziedznieku vajātās ģimenes galvu.
Miesu pārbagātība
Nakts dzīvnieku vizuālais tēls ir perfekts, dizains – nevainojams. Filmas ievadkadri vien ir suverēns, uzmanību pelnījis mākslas darbs – Toma Forda veidota "videoinstalācija", kurā nofilmētas miesās pārbagātas amerikāņu striptīza dejotājas. Pēc filmas sižeta loģikas šī instalācija ir izstādīta Sūzanas vadītajā mākslas galerijā, taču būtībā tas ir paša Toma Forda mākslas darbs – viņa mēģinājums radīt "Eiropas priekšstatu par amerikāņu kultūras pārsātinātību un bezgaumību". Apmēram šādi šo vēlmi režisors raksturoja preses konferencē Venēcijas kinofestivālā.
Toms Fords ir audzis Teksasā, taču gadiem ilgi dzīvojis Eiropā, pamatā Londonā, un arī mentāli viņš sevi uzskata par piederīgu Eiropas, nevis Amerikas kultūrai. "Amerikas kultūras noriets ir izglītības sistēmas, mediju un realitātes šovu un kapitālisma sekas," apgalvo režisors. Kopā ar savu dzīvesbiedru modes žurnālistu un redaktoru Ričardu Bakliju un dēlu Aleksandru Džonu Bakliju-Fordu viņš nesen pārcēlies no Londonas, kur pavadījis 18 gadu, atpakaļ uz Losandželosu. "Es mīlu Londonu un tās cilvēkus, bet vairs nespēju izturēt Londonas klimatu," skaidro Toms Fords.
Tomam Fordam ir 55 gadi. Māksliniekam nebūtu iebildumu, ja viņa lielākais pienesums kultūrai būtu nevis modes dizaina, bet gan kino jomā paveiktais: "Kino – lai kā man nepatiktu to atzīt – ir spēcīgāks medijs nekā mode." Tomam Fordam glaimo, ja viņa filmu salīdzina ar Hičkoka darbiem. Zināmas līdzības ir – elegance, prasme būvēt spriedzi un aizraušanās ar skaistām aktrisēm – tik vien, ka Hičkoka radošā vājība bija blondīnes, bet Toms Fords dod priekšroku rudmatēm.
Tiešā runa. Toms Fords: "Režisors rada pasauli, un tā dzīvos mūžam"
Kā aizsākās Nakts dzīvnieki?
Kāds mans draugs, kurš dzīvo Londonā, ieteica man Ostina Raita grāmatu Tonijs un Sūzana. Kad sāku to lasīt, aizrāvos un nespēju nolikt malā. Pagāja divi trīs gadi, kad es dzīvoju kopā ar šo grāmatu, – tā man neizgāja no prāta. Šajā laikā mūsu ģimenē ienāca dēls, un es negribēju ķerties pie filmas veidošanas, pirms viņš būs sasniedzis triju gadu vecumu. Es vienkārši ļāvu šai grāmatai būt manā galvā un turpināju domāt, kā to pārvērst filmā. Literatūra un kino tomēr ir ļoti atšķirīgi mediji. Tad pēkšņi viss nostājās savā vietā, es sapratu, kā to izdarīt.
Tas ir stāsts par uzticību, par to, ka – ja esi atradis savā dzīvē cilvēku, kurš tev ir īpašs, nedrīkst ļaut tam aiziet. Esmu kopā ar Ričardu Bakliju jau trīsdesmit gadu un visu šo laiku neesmu viņam ļāvis aiziet. Bijām devušies atvaļinājumā, un es Ričardam pateicu: "Tagad es no rītiem rakstīšu. Netraucē mani no astoņiem līdz vieniem." Mani tiešām neviens šajās stundās netraucēja, un es uzrakstīju scenāriju. Tad es to uzlaboju un sāku rādīt arī citiem, atsauksmes bija ļoti labas. Aizsūtīju to Eimijai Adamsai, un 48 stundās viņa piekrita filmēties, tas pats bija arī ar Džeiku Džilenholu. Tas, ka aktieri piekrita tik zibenīgi, deva man papildu pārliecību, ka scenārijs ir labs.
Vai jūtaties komfortabli rakstīšanas procesā?
Man patīk šis process. Rakstot vari radīt savu pasauli, tā ir tikai tava, dzimusi tavā prātā un vēl ir absolūti perfekta. Vēl neesi saskāries ar problēmām, nekas vēl nav aizgājis greizi, tavā apziņā tā ir ieguvusi perfektu formu. Filmēšanas procesā tu saskaries ar citiem cilvēkiem, viņu pienesumu un šis tas arī noiet greizi.
Vispirms rodas vizuālais tēls, es domāju par katru varoni un viņu vidi. Es nodarbojos ar pētniecību – daudz fotografēju. Iespējams, tas ir saistīts ar manu pieredzi modes industrijā. Pirms jaunas kolekcijas radīšanas ir jāveic pamatīgs izpētes darbs, vismaz es to daru, mēģinot radīt vizuālo tēlu, sajūtu. Tā darīju, rakstot Nakts dzīvniekus, būvējot varoņu pasauli.
Vai spējat sevi disciplinēt rakstīšanas procesā?
Jā, es esmu ļoti disciplinēts. Esmu pārāk disciplinēts visā, ko daru. Iespējams, man ir jāieraksta savā laika plānotājā – neesi tik disciplinēts, papriecājies, atpūties! Tas ir vienīgais veids, kā es varu vadīt gan modes uzņēmumu, gan dzīvot personīgo dzīvi. Man ļoti patīk uzņemt filmas – tas man sagādā milzīgu baudu, es to daru aizrautīgi un atbildīgi. Lai žonglētu ar to visu – biznesu, kino un ģimeni –, man ir jābūt ļoti racionālam un organizētam. Filmēšanai es varu pievērsties tikai vasaras nogalē un agrā rudenī. Lai izbrīvētu laiku Nakts dzīvnieku uzņemšanai, es gatavojos vismaz gadu. Arī Vientuļo vīru filmēju vasarā un agrā rudenī.
Kāpēc starp jūsu veiksmīgo debijas darbu Vientuļais vīrs un Nakts dzīvniekiem pagāja septiņi gadi? Vai cerat, ka līdz nākamajai filmai nebūs tik garas pauzes?
Es nebiju domājis, ka paies septiņi gadi. Biju aizņemts modes biznesā, izveidoju zīmola Tom Ford sieviešu līniju. Mūsu ģimenē ienāca dēls, kuram drīz būs četri gadi, un viņš ir ļoti svarīga manas dzīves daļa. Būtiski ir atrast materiālu, projektu, kas tev pašam ir nozīmīgs. Esmu sapratis, ka vēlos pats attīstīt filmas projektu – no paša sākuma – jo man patīk visu kontrolēt – līdz sīkumam. Man ļoti nepatiktu, ja kāds tajā iejauktos un kaut ko liktu mainīt.
Filmas darbība daļēji notiek Teksasā, tas atšķiras no grāmatas. Vai Teksasu izvēlējāties tāpēc, ka tā ir vieta, kurā esat uzaudzis?
Iemesls bija cits – grāmata, kura ir filmas Nakts dzīvnieki pamatā, ir sarakstīta 1993. gadā – laikā, kad vēl mobilie telefoni netika lietoti tik intensīvi kā tagad. Mūsdienās, kad teju visur ir mobilo sakaru pārklājums, daudzkas no tā, kas notiek filmā, vienkārši nebūtu ticams. Filmas varoņi – ģimene, kuru uz šosejas sāk tiranizēt varmākas, – vienkārši varētu nobloķēt mašīnas durvis un piezvanīt policijai. Man nācās pārnest filmas darbību uz Teksasas rietumiem, kur teorētiski varētu būt zona ar sliktu mobilo sakaru pārklājumu vai bez tā. Tā ir teritorija, kuru es pārzinu ļoti labi. Esmu pārliecināts, ka ir jāraksta par to, ko labi pārzini.
Filmā ir arī Losandželosa – galerijas, villas – izsmalcināta vide, kurā Sūzana dzīvo savu bagāto, bet patukšo dzīvi.
Jā, tā ir. Šo elitāro vidi, vai tā būtu Losandželosā, Ņujorkā vai citā pilsētā, arī pazīstu ārkārtīgi labi. Man joprojām ir māja Losandželosā, un es tur esmu pavadījis lielu dzīves daļu. Tā man ir ļoti personīga tēma: kad biju jauns un zaļš, es sirsnīgi ticēju tam, ko rāda Holivudas filmās: tu nopelni lielu naudu, viss ir skaisti, brīnišķīgi, un tu kļūsti absolūti laimīgs.
Visas mūsu kultūras pamatā ir patēriņa principa skandināšana un popularizēšana: ja tu patērēsi, būsi laimīgs. Ja tev būs šis priekšmets, būsi laimīgs. Pirms gadiem desmit sapratu, ka tas viss nedara mani laimīgu. Materiālās pasaules labumi ir patīkami un jauki, bet nesniedz laimi – laime ir cilvēki, attiecības. Visbūtiskākais ir cilvēks. Savā ziņā Sūzanas tēls filmā ir autobiogrāfisks.
Filmā izskan teksts, ka viss, ko mēs rakstām, būtībā ir stāsti par mums pašiem. Tātad Nakts dzīvnieki ir stāsts par jums pašu?
Jā, šādu tekstu saka Sūzanas vīrs Džeiks. Sūzana viņam uzbrūk ar vārdiem: "Tev ir jābeidz rakstīt pašam par sevi." Viņš atbild: "Neviens neraksta par kādu citu, tikai par sevi." Es tam piekrītu. Vienalga, vai esi gleznotājs, tēlnieks vai režisors, tavam darbam un vēstījumam ir jābūt personīgam un kaismīgas pārliecības pilnam. Viss, ko mēs radām, ir mākslinieka personiskais komentārs par visu to, ko esam pieredzējuši un filtrējuši savā pieredzē. Grāmatas tēma, kura mani uzrunāja un kuru filmā padarīju vēl akcentētāku un personiskāku, ir nerēķināšanās ar cilvēkiem, viņu pazaudēšana un tā visa skarbās sekas.
Kā jūs pats stāstītu Nakts dzīvnieku sižetu, ko akcentētu?
Sūzana nav satikusi savu bijušo vīru gadus divdesmit, un pēkšņi viņš viņai atsūta grāmatas manuskriptu. Kad abi vēl bija kopā, viņš mēģināja rakstīt grāmatu, bet viņa viņam neticēja. Sūzana sāk lasīt atsūtīto romānu, tas ir brutāls stāsts par ģimeni, kuru terorizē varmākas. Sūzana apjēdz, ka viņas bijušais vīrs viņai nodod vēsti – tu izrīkojies ar mani līdzīgi, tu liki man ciest. Lasot šo baiso stāstu, viņa atceras abu kopīgi pavadīto laiku, jaunību un sāk iemīlēties viņā no jauna. Iespējams, tas ir bijis viņa plāns: pierādīt bijušajai sievai – lūk, es sev ticēju un uzvarēju.
Vai filmā jūs testējat arī vīrišķības ideju?
Tā ir nozīmīga filmas tēma. Sūzana ir audzināta – un tā tiek audzinātas daudzas sievietes – ar pārliecību, ka sievietes uzdevums ir būt skaistai, dzīvot skaistā mājā un radīt bērnus. Viņa ir šīs idejas upuris. Viņas vīrs rakstnieks neatbilst viņas ģimenes un pašas Sūzanas priekšstatiem par ideālu vīrieti, mačo – viņš ir jūtīgs, viņš ir tikai rakstnieks. Galu galā viņš izrādās uzvarētājs, lai gan neatbilst priekšstatam par īstu vīrieti, kāds īpaši populārs ir amerikāņu kultūrā.
Vai tā ir arī jūsu pieredze?
Protams. Es uzaugu Teksasā, toreiz nekādi neatbildu mačo kritērijiem – man nepatika un nepadevās amerikāņu futbols. Es biju jūtīgais bērns, kuram patika lasīt, kuru bieži ķircināja un kuru neuzskatīja par vīrišķīgu.
Jūs sevi dēvējat par perfekcionistu. Vai šādas īpašības palīdz, darbojoties kinorežijā?
Režija ir perfekcionista ideālais darbs! Režisors rada pasauli un ir atbildīgs par cilvēkiem, kuri tajā mīt: ko viņi saka, ko viņi dara, kā viņi izskatās, kur viņi dzīvo, vai viņi dzīvo vai mirst. Tas viss veido hermētiski noslēgto filmas pasauli. Būdams režisors, tu radi pasauli, un tā dzīvos mūžam. Man, cilvēkam, kura kaislība ir dizains un lietu radīšana, izpausties šādā veidā ir lielākā Dieva dāvana.
Izmantoti Forum Cinemas materiāli