Gaidījām kā svētkus
Katrā Bikibukā ilustrēts viens dzejolis. Visu paaudžu iemīļoti dzejoļi izvēlēti no trīs laika periodiem: līdz 1940. gadam, no 1940.-1990. gadam, pēc 1990. gada. No Raiņa, Plūdoņa un Friča Bārdas līdz Inesei Zanderei un Aivaram Neibartam, no Aspazijas līdz Kārlim Vērdiņam. Projektā iesaistīti vairāk nekā 30 mākslinieku. No Alekseja Naumova līdz Ernestam Kļaviņam. Rokrakstu spektrs - visplašākais. Mākslinieki, var just, aizrāvušies ne pa jokam. Pat tādām šķietami necilām frāzēm kā, piemēram, "dudi-dallā!" radīti notikumiem pilni vizuāli stāsti.
Divgadnieks - kā Eižens, kurš kopā ar mammu Santu Remeni satori.lv uzrakstījis recenziju par pēdējo Bikibuku laidienu, - pagaidām vienkārši metas virsū grāmatiņai, jo uz tās ir kaķis, un "kaķis ir mīļš". Bet mamma, vizuālās komunikācijas speciāliste, raksta: "Bikibukus mēs gaidījām kā svētkus. Gaidīšana sniedz patīkamu kopības apziņu, un iespējams, Eižens, kurš nesen ir sācis lietot "es", drīz būs izaudzis līdz "mēs" saprašanai". Lasītāji ar lielu kopības apziņu portāla Delfi balsojumā vienojušies, ka Starptautiskā Jāņa Baltvilka balvas lasītāju simpātija piešķirama Bikibuku komandai. Arī Baltvilka balvas žūrija nominējusi dizainerus Rūtu un Arti Briežus par šo ideju.
Pašu vārdiem, Bikibuka sēkla tika iesēta pirms pāris gadiem izdevniecības Liels un mazs Ziemassvētkos, uzdāvinot redaktorei Inesei Zanderei Raiņa Zirņa bērnus, toreiz vēl iesietus audekla vāciņos. Abām ar Liels un mazs direktori Alīsi Nīgali ideja ļoti patikusi. Pašlaik jau tas ir izvērties par nopietnu kopdarbu - uzsver Brieži. Dzejniece Inese Zandere lauza galvu, kā savest kopā īsto dzejoli ar īsto mākslinieku, kuram kurš dzejolis labāk piestāvētu. Rūta vairāk strādā ar māksliniekiem, abi Brieži rūpīgi uzrauga, lai arī burtu izvēlē nebūtu nekādas atkārtošanās. Artis uzsver, ka projekts, kurš sākumā šķitis samērā vienkāršs un arī ekonomiski realizējams, patiesībā ir "ārkārtīgi sarežģīts". Kļūdīties nedrīkst nemaz, jo mazākā neprecizitāte tik miniatūrā formātā uzreiz ir redzama.
Lai bērnam vieglāk uztvert
"Drīzāk jau tāpēc, ka kaut kas tāds bija," atbild Artis Briedis, vaicāts, vai Bikibuka ideja dzima tādēļ, ka pašu bērnībā tādas grāmatiņas nebija. Auklējot pašu, nu jau trīsarpusgadīgo, meitiņu, kurai vecāki lasa priekšā kopš dzimšanas, Rūta atskārtusi, ka pašas bērnības grāmatiņas izklīdušas pie radu bērniem un sākusi piestaigāt uz antikvariātiem. Artis atceras, ka ideju konkretizēja "plānu, skavotu" grāmatiņu sērija Bitīte un citas. "Tās bija grafiski vienkāršas grāmatiņas, kuras spēcīgi uzrunā. Mēs savai meitai vienā posmā diezgan aktīvi lasījām dzejoļus. Viņa bija divgadīga un nevarēja noturēt uzmanību uz vienu dzejoli - gribējās šķirt lapas, lai arī dzejolis bija foršs un interesants. Meitai vajadzēja procesu - lai kaut kas vizuāli mainās. Un tad šīs divas lietas saslēdzās kopā. Mazas, tipogrāfiski vienkāršā veidā izpildītas grāmatiņas ar spēcīgu saturu, plus vēl dzejolis, kuru izliek pa visu grāmatiņu, lai mazam bērnam ir vieglāk uztvert," Rūta atsauc atmiņā Bikibuka pirmsākumus.
Tēti atver maku
Rūta un Artis Brieži tirdziņos ne reizi vien novērojuši skatu, ka mammas skatās pilnīgi uz citiem Bikibukiem, kamēr puika dabū iet pie tēta. "Mammas vairāk bērnam mēdz skaļi paust savu viedokli," smejas Rūta. Daudz dīkt gan nevajag, jo Bikibukam tēti maku atver labprāt. "Latviešu puiku literatūras nemaz nav tik daudz. Tāpēc skatāmies, lai katrā laidienā būtu kāds dzejolis, kas teorētiski ir puiku grāmatiņa. Protams, neviens tādu uzdevumu nav devis, ka ir jāzīmē puikām," stāsta Rūta, kura novērojusi, ka katrā laidienā kādu iemeslu dēļ dažas grāmatiņas tiešām labāk patīk puikām, dažas - atkal meitenēm.
Kas iztrūkst, lai zēni vairāk lasītu? "Tehniskais, dinamiskais, piedzīvojums, mazāk emociju un augstu matēriju," Artis uzskaita dažus kritērijus, pieļaudams, ka vienmēr būs arī meitenes vairāk ar puiku dabu un otrādi. Viņaprāt, simpātiska ir arī iespējamā grāmatiņu kolekcionēšana. Pašlaik pēdējais ir Bikibuks Nr. 18. Pavisam iecerēts apaļš simts.
Lai nav neaizsniedzama
Rūta un Artis paši ir lasītāji no bērna kājas. Nu jau arī viņu meitiņa ir laimīga, ciemos aizvesta pie grāmatplaukta. "Protams, nav jau tā, ka mūsu bērns lasa tikai brīnišķīga dizaina grāmatas," Rūta ir godīga. Meitai spīdot acis, ieraugot arī disnejiskos grāmatu kārumus. Viņasprāt, svarīgs ir līdzsvars. Vai Brieži spēj saprast cilvēkus, kas nelasa, un vai vajadzētu nodarboties ar lasīšanas popularizēšanu? Rūtai ir strikts viedoklis: "Man liekas, ka pats sliktākais, ko var darīt, mēģinot veicināt lasīšanu, ir kādā fiziskā veidā to spiest darīt kā darbību vai stāstīt, ka tas nu ir lieliski. Ir iespējams piedāvāt vidi. Aiznest uz konkrētu bērnudārzu konkrētu grāmatu izlasi. Neticu, ka būs tā, ka neviens bērns nekad dzīvē nepienāks pie šīs kastes un ka viņam nebūs interesanti. Vienalga, kādu iemeslu vadīts, - vai viņš gribēs plēst vai locīt, vai izkrāsot, bet kaut kāda interese viņam būs. Grāmatu nevajag paaugstināt pīlārā, kuru nevar aizsniegt." Abi priecājas, ka atkal atjaunojas pagaisusī tradīcija bērnudārzu un skolu izlaidumos dāvināt grāmatas. Vairāki bērnudārzi pasūtījuši arī Bikibuku.