Nu viņam vairs nesāp nekas. Ne sniegs uz ziedošām mārtiņrozēm, ne ar benzīnu aplietais kaķis, ne tas zem siekstas neesošais vēzis, ne tev nodarītā pārestība, ne draudīgais melnums miera pamalē. Ne viņam vairs jācīnās par citiem, ne ar sevi jācīnās, jo nu jau nesāp. Sāp tev. Un glabā to sāpi tīru un skaudru kā uguni. (..)
Nemierinies, ka dzejnieks ir nemirstīgs savos darbos. Padarītos darbos – jā. Bet nepagūtos? Neuzrakstītos? Ne tikai viņam tas zaļo skujiņu ceļš, kapa smiltis un ziedi. Arī nepateiktajiem vārdiem, neuzrakstītajai dzejai, jo viņš aizgāja pusmūžā, kad dzejnieka sirds vēl karsta un spēka pilna. Tik vien kā savu dzīvību nespēja nosargāt. Bet sevi sargāt viņš no sākta gala nemācēja. Tāpēc nekaunies asaru. Viņš arī nebija vīrs, kas sakož zobus – un cauri. Kad neizturami sāpēja, viņam aizcirtās balss un acis pārplūda asarām. Nu tās acis ir ciet. Neatsaucami. Nelabojami. Un tomēr – kad pavisam grūti – uzšķir jebkuru viņa grāmatu jebkurā vietā un tu dzirdēsi viņa balsi. Pāri zaļajām skujiņām, pāri nāvei viņš tev atdos daļu sava spēka, – tā piemiņas vārdos dzejniekam Ojāram Vācietim avīzē Pionieris 1983. gada 2. decembrī rakstīja Vizma Belševica.
Ojārs Vācietis aizgāja mūžībā pēkšņi – 1983. gada 28. novembrī pēc triumfālā 50 gadu jubilejas pasākuma Dailes teātrī.
Gundara Silakaktiņa Rīgas Latviešu biedrības namā veidotais Ojāra Vācieša 90 gadu jubilejas pasākums 16. novembrī radīja sirreālas izjūtas. Pilnā zāle elpoja līdzi katram vārdam, it kā tas būtu dzejas vakars Mākslas darbinieku namā Ojāra Vācieša laikā. Gundars Silakaktiņš vakaru apzināti bija veidojis šādā "retro" estētikā, no sirds uz sirdi, un tas joprojām darbojās tiešā trāpījumā. Arī 12 vienādās beretītēs noformētie Valmieras teātra jaunie aktieri savā dzejas sniegumā pamīšus ar paša dzejnieka balsi ierakstos radīja iespaidu, ka viņi būtu Ojāra Vācieša studiju biedri un izteiktu savas domas un jūtas no dziļākajiem sirds kambariem.
Un vēlreiz Belševica 1983. gadā. Šoreiz trimdas žurnālistam Rolfam Ekmanim.
"R. E. Savā laikā, ja nemaldos, Padomju Jaunatnē, tu ieskicēji ļoti iejūtīgu Ojāra Vācieša portretu. Vai tu nevēlētos viņu raksturot dažos teikumos?
V. B. Ojārs Vācietis bija komunists, kurš redzēja komunismu ideālā gaismā un kuram ārkārtīgi sāpēja tas, kas zem šī vārda un šīs idejas vārdā tiek darīts, ka šis vārds tiek kropļots, ka tā vārdā tiek darīts ļaunums. Būt patiesam komunistam mūsu apstākļos ir briesmīgāk un sāpīgāk nekā vispār komunismam neticēt. Mūsu apstākļos būt patiesam komunistam ir pat bīstami. Ne jau velti 1937. gadā gandrīz vai visus latviešu komunistus nošāva. Es domāju, ar šo ir pateikts par Ojāra Vācieša būtību. Viņš bija godīgs cilvēks un godīgs dzejnieks. Tas atkal slikti gāja kopā ar mūsu iekārtu. Tāpēc arī, kā viņa sieva (dzejniece Ludmila Azarova) saka, viņam publicēti ir tikai kāda trešā daļa dzejoļu. Tagad tad nu nākšot Ojāra kopotie raksti un tur būšot iekšā viss, ko viņš ir rakstījis. Ojārs rakstīja ļoti daudz. Viņš reaģēja uz katru dzīves pieskārienu ar dzejoli" (Latvija Šodien, 01.11.1989.).
"Es labāk būšu beigts utopists / Ne kā dzīvs palicis slepkava," – ar ojārvācietisku skarbumu un tiešumu kādā no savām vārsmām izsaucas Ojārs Vācietis. Viņš ticis dēvēts arī par utopistu, kurš gribēja par daudz. Bet vislabāk, manuprāt, patieso Ojāru Vācieti raksturo fakts, ka viņš kā sava laika literārā autoritāte palīdzējis dzejā ienākt Uldim Bērziņam, kura poētika padomju funkcionāriem, protams, neglāstīja ausis. Ulda Bērziņa pirmā krājuma Piemineklis kazai (1980) ievadā Ojārs Vācietis rakstījis: "Viena no spilgtākajām pirmajām grāmatām, kādas pēdējā laikā redzētas."
Vajadzēja atelpu
Ojāra Vācieša dzeju ļoti mīlējuši un kā savu izjutuši komponisti. Valdis Muktupāvels apzinājis, ka Vācieša dzeja ir kļuvusi par iedvesmu vairāk nekā 300 muzikāliem darbiem – no kora dziesmām līdz roka mūzikai.
Komponists Arturs Maskats, iesakot 2018. gadā izdoto 13 disku dzejas ierakstu albumu Runā Ojārs Vācietis, kurā 14 stundas 23 minūtes dzirdama paša dzejnieka balss, teicis: "Man Ojārs Vācietis visu dzīvi ir bijis viens no visaktuālākajiem dzejniekiem, kurš atbild uz būtiskiem dzīves jautājumiem gan par mani pašu, gan vietu, kur es dzīvoju, gan Rīgu, gan Latviju, visu kopā. Varbūt visvairāk – par mīlestību. Jo Ojārs Vācietis ir gan Latvijas, gan mīlestības dzejnieks. Un tāds viņš arī vienmēr paliks. Manuprāt, nevienam latviešu dzejniekam nav tik pilnīgi ierunāta sava dzeja. Varam klausīties, kā mainās viņa balss, intonācija, attieksme pašam pret sevi un savu dzeju. Milzīga cilvēcīga degšana un aizrautība. Vācietis nekad nebija vienaldzīgs vai garlaicīgs, vienkāršs malā stāvētājs vai vērtētājs. Viņš vienmēr bija iekšā."
To, ka Ojārs Vācietis ir dzīvs un joprojām cilvēkiem vajadzīgs, nevar nejust.
No viņa nāk kaut kāda šodienas dzīves stila izolētībā tik ļoti nepieciešamā strāva un siltums. Šo Maskata raksturoto Vācieša stīgu visprecīzāk ir pārtvēris un sevī apdvēseļojis Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs kopā ar komponistu Raimondu Paulu programmā Mūzikas namā Daile – Suni ārā nedzenama nakts. Savukārt dulli ironisko Ojāru Vācieti kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani ir atklājuši Jaunā Rīgas teātra aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš izrādē Vēstule draugam. Ir vērts noskatīties Latvijas skolas somas sagatavoto videoraidījumu par Ojāru Vācieti. Aktiera Kaspara Znotiņa paraugdemonstrējumu, kādā intonācijā un temperatūrā ir jārunā Ojāra Vācieša dzeja, lai tā nekļūtu ļurena un nekāda kā izlobītas pupu mizas, ir grūti atainot vārdos. Šis nelielais aktiera komentārs brīnišķīgi palīdz saprast Ojāra Vācieša fenomenu.
"Es Ojāram Vācietim pietuvojos caur viņa mandalām. Ap katru apli bija divas, trīs, četras, citreiz pat piecas robežas, tādi gredzeni, kas liecina, ka tas cilvēks ir gatavs kā dimanta gabals un neviens viņu nekādā veidā nevar ietekmēt. Viņš ir pilnīgi pārliecināts par sevi un nevienu nelaiž klāt. Viņam ir sazīmētas tādas kā kristāla struktūras. Viņš ir absolūti pārliecināts par to, ko viņš dara. Absolūti pašpārliecināts, noslēgts cilvēks. Nospriegots cilvēks, kurš pašārstējas ar alkoholu, nevis iedzer tabletīti, lai būtu mierīgs. Ojārs sevi nesaudzēja un jaunos gados aizgāja mūžībā. Es sev poētiski viņu nosaucu par cilvēku, kurš atdeva dzīvību par dzejoļiem latviešu valodā," Latvijas skolas somas raidījumā saka Andris Keišs.
Ojāram Vācietim ir veltīti apzīmējumi, kas viņu padara teju par svēto: akadēmiķis Jānis Stradiņš Ojāru Vācieti nosaucis par "lielu dāvanu mazai tautai", Imants Ziedonis – par "tautas sirdsapziņu", "pie mērīšanās vertikāli", Jānis Peters atzinis, ka viņš kā "pārjūtīgs seismogrāfs reģistrē apakšzemes grūdienus, brīdinot zemes iemītniekus jau iepriekš".
Pretim Zigmunda Skujiņa balss jau reālistiskākā intonācijā, viņš Ojāra Vācieša pāragro nāvi skaidro ar dzīvesveidu, pārslodzi un alkoholismu: «(..) laikam taču ir neiespējami uzrakstīt Einšteiniānu un pēc tam virtuvē mierīgi pie galda "harmoniskā saskaņā ar sevi un pasauli» dzert tēju (..). Un atliek bēgt, meklējot atelpu alkoholā» (Z. Skujiņš. Ojāra Vācieša atsperes un bremzes. Raksti. 1. sējums. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Mansards, 2005). Zigmunds Skujiņš secina, ka dzejnieka "jaunības ideālu sliekšņi izrādījās pārāk augsti, tiem pāri Ojārs Vācietis netika. Jā, Latviju viņš slavināja, un tomēr tā viņam bija un palika tikai "lielās dzimtenes daļa"" (turpat).
Ko un kā mēs izlasām Ojāra Vācieša dzejā šodien, 40 gadus pēc viņa nāves? Vai lietojam tikai dzejnieka ārējās pazīšanās zīmes – bereti un tumšās brilles – vai sadzirdam arī viņu pašu? Vai dzejnieku, kurš uzrakstījis aizliegto Potjomkina sādžu, Einšteiniānu, Tarakānu monologu var tā vienkārši atkal saukāt par "komunistu" un "sarkano", pietiekami neiedziļinoties tā laika dramaturģijā?
KDi uzdeva dažus jautājumus cilvēkiem, kuriem Ojārs Vācietis ir bijis nozīmīgs un kuri viņa sarežģītajā liktenī un mantojumā ir iedziļinājušies rūpīgi un pēc būtības.
Rakstniece Gundega Repše ir uzrakstījusi grāmatu par Ojāru Vācieti – Brālis (Pētergailis, 2005). Literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa sastādījusi zinātnisko rakstu krājumu Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks (Zinātne, 2013). Dzejnieks Jānis Rokpelnis, kā pats saka, Vācieti ir "dikti mīlējis", sarakstījis vairākus nozīmīgus rakstus un saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju.
1. Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar Ojāra Vācieša dzeju? Vai tās laika gaitā ir mainījušās?
2. Kāds ir Ojāra Vācieša oriģinālais pienesums sava laika dzejas tradīcijā? Ko jūs uzskatāt par lielāko vērtību?
3. Ojāra Vācieša dzejas intonācija ir ļoti kaismīga, personīgi un tieši uzrunājoša. Kas, jūsuprāt, bija viņa adresāts, pie kā viņš vērsās? (Varbūt pie sevis?) Reālajā dzīvē dzejnieks vairījās no publiskiem pasākumiem kā tipisks introverts latviešu literāts. Vai tajā ir kāda pretruna?
4. Vai Ojāra Vācieša mantojumam ir nepieciešama pārvērtēšana?
GUNDEGA REPŠE
Īstas attiecības ar Ojāra Vācieša dzeju man sākās ar dzejoļu krājuma Gamma iznākšanu 1976. gadā. Pēc tam gaidīju ik zilbi un, protams, iepazinos ar viņa iepriekšējiem krājumiem, tomēr svarīgāki man bija visi turpmākie. Izjūtu dziļu pateicību par to, ka viņa dzeja man palīdzēja elpot murgainajos okupācijas laikos. Tāpat kā citu mūsu lielo dzejnieku devums. To laika gaitā īpaši izjūtu un nekad viņu mantojumu nezākāšu par komunistu vārsmām vai sarkano kolaborantu dzeju. Vācieša ieguldījums vairāku paaudžu garīgajā apvārsnī, viņa augstie ētiskie standarti, lai cilvēks taptu cilvēks, prasīgums vispirms pret sevi un tikai pēc tam – laikabiedriem, nesaudzīgais tiešums un patiesums nav salīdzināms ar paša atzītiem maldiem daiļrades sākumposmā. Svērēji man šķiet kā skudras pret pilskalnu. Vācietis ir veidojis gandrīz trīs paaudzes.
Vācieti šķirt no viņa laikmeta būtu mākslīgi. Tāpat kā dzejnieku no cilvēka. Nebija viņā šīs citiem tik mokošās šizofrēnijas. Arī izteiksmes veids, stilistika, laika pulsācija – tas savstarpēji atskaņojas laika garā un viņa dzejā. Tas, kas apbūra pēc rīmju kalniem postsovjetiskajā makulatūrā, bija tiešais mērķējums starp acīm, dzeja kā saruna ar draugu, ko sekmēja ne tikai sarunvalodas ienākšana pantos, bet arī lielā – mazā, augstā – zemā, baltā – melnā allažīgais vienlaicīgums. Un šis vienlaicīgums ir Vācieša cilvēcības pamatā. Kā jau zināms, viņš nerūpējās par savu PR. Nebija manierīgs un uz izpatikšanu kārs vāvulis, bet lasītāji novērtēja viņa godīgumu un intelektualizētu musturu trūkumu labprāt apmainīja pret viņa bērna kaislīgumu. Vācieša adresāts, manuprāt, bija un ir ikviens pamodies cilvēks, nemiera gars, kas tiecas, vēlas būt kas vairāk par organismu.
Dzejnieka vientulība ir ikviena rakstnieka dabiskā dzīves telpa. Tur pat nav nekā apspriežama. Tā diemžēl ir neizbēgamība un mākslinieka liktenis. Ja vien dzīve netiek šķirta no mākslas. Vācietim tās nebija šķirtas.
Vācieša mantojumu svērt un pārvērtēt ir svarīgi. Notecināt politisko manipulāciju strutas un paraudzīties uz viņa iespaidu gan kā uz laikabiedru, gan viņa atspulgiem nākamo paaudžu kultūras un morāles vēsturē. Jo ikviena pārvērtēšana Vācieti vērš par tagadni. Un to viņš tiešām ir pelnījis. Pie tam viņa dzejas tematika un karstais satraukums par globālo katastrofu un cilvēces izredzēm ir tik aktuāls šodien kā vēl nekad.
AUSMA CIMDIŅA
1. Attiecības ar viņa dzeju man nav mainījušās tādā ziņā, ka arvien domāju un jūtu, ka tā ir visnotaļ būtiska, ne ar ko neaizstājama mūsu literatūras zelta klasikas daļa. Par Ojāru Vācieti nereti domāju divskaitlī, kopā ar Imantu Ziedoni. Agrāk biju vairāk pieķērusies Ziedonim, viņa dzejas pasaulei, bet tagad "nenoskārstai vaj’dzībai" arvien biežāk pārlasu Vācieti. Viņa dzeja ir tik intonatīvi daudzveidīga, tik spēcīgs ir viņa dzejas neviennozīmības potenciāls.
2. Interesants jautājums, ciktāl mēs Ojāra Vācieša laiku paplašinām vai sašaurinām. Ja 50./60. gadu mijas kontekstā, viņš bija "ledlauzis" (Māras Zālītes vārdiem runājot, kad viņa saņēma Ojāra Vācieša literāro prēmiju) un "dzelzsgriezējs" (Evas Eglājas apzīmējums, rakstot par okupētās Latvijas un Rietumu trimdas literārajiem sakariem). Vācieša oriģinālais pienesums gana trāpīgi raksturots zinātniskos rakstos, tāpēc šeit atļaušos būt metaforiska, pārfrāzējot Jāņa Asara XX gadsimta sākumā par Aspaziju teikto: "Ar Aspaziju dvēsele ienāca rakstniecībā." Ojārs Vācietis salauza padomju ideoloģijas stindzinošo ledu, ar viņu padomju Latvijas dzejā ienāca dvēsele. Aspazijas Sarkanās puķes un Ojāra Vācieša Dzīves dziesma sarkanā.
3. Ne tik daudz reālajā dzīvē, es drīzāk teiktu – publiskajā telpā, masu medijos, proti, svešos ļaudīs Ojārs Vācietis jutās atsvešināts, bija introverts. Varbūt tāpēc, ka ideoloģiski angažēto laikrakstu un žurnālu slejās, no kongresu tribīnēm un tml. nereti viņš tika uzdots un cildināts par to, kas viņš patiesībā nebija, proti, viņš tika vulgarizēts. Sākot ar 60. gadiem,Vācietis arvien izteiktāk nosliecas padomju dogmatikai alternatīvas kontrkultūras virzienā, taču viņu slavē padomju ideoloģijas gaismā un ietvarā. Savējo vidū, vai tie būtu domubiedri literatūras un mākslas aprindās vai arī tā sauktie vienkāršie lasītāji, Vācietis bija gana impulsīvs, atvērts un ekstraverts. Līdzīgi kā viņa dzejas pasaule. Viņa jaunības dzejas adresāts bija, pirmkārt, jaunatne.Brieduma gadu dzeja ir dziļāka un daudzveidīgāka, atbilstoši arī potenciālais lasītājs.
4. Tas var būt individuāli, kā nu kuram. Lai vērtētu vai pārvērtētu, dzejnieka mantojums vispirms jāiepazīst, tas varētu būt aktuāli jaunākajai paaudzei, sevišķi, ja Ojārs Vācietis skolas programmā nav bijis, un sākt ar pirmavotiem, ar Vācieša dzeju, nevis ar to, kas par Vācieti sarakstīts. Ja ne pats mantojums, tad attieksme pret Vācieša mantojumu būtu jāpārvērtē tiem, kas raduši Vācieti norobežot no mūsdienu jaunrades un kultūras procesiem, skatīt vien šaurā padomju laiktelpas ierāmējumā. Ojārs Vācietis ir dziļi latvisks, pārlaicīgs un vispārcilvēciskas dimensijas dzejnieks. Valsts kultūrpolitikas līmenī pārvērtēšana nav nepieciešama. Vācietis ir un paliek cienīgs būt Latvijas kultūras kanonā.
KDi ar autora atļauju publicē fragmentu no Jāņa Rokpelņa esejas Ojārs.
JĀNIS ROKPELNIS
Ojārs
Ojāra Vācieša laikabiedri (vismaz draudzīgi noskaņotie) sauca dzejnieku vienkārši – Ojārs. Neminot uzvārdu. Gluži kā kādu ķēniņu. Un tā ir pieņemts saukt patiesus dzejas valdniekus, kuri ir pavisam reti jebkurai tautai. Jo Ojārs Vācietis ir dzejnieks, ko ne vien ciena, bet arī – tik tiešām no visas sirds – mīl. Tāpat kā Aleksandru Čaku. Šiem abiem ģēnijiem arī likteņgaitās ir nelaimīgā kārtā daudz kas kopīgs – nāve gandrīz vienādā vecumā, dzīve un darbs komunistiskajā režīmā. Tomēr – ja Čaku staļiniskais laikmets iznīcināja kā dzejnieku, tad Vācietim – gan maigāka totalitārisma apstākļos – izdevās savā samērā neilgajā mūžā radīt mūžīgas, nepārejošas latviešu vārda mākslas virsotnes. Un ir sens, bieži vien diemžēl patiess teiciens: "Slikti laiki sabiedrībai, labi – dzejai." Pateicoties Vācieša un viņa līdzgaitnieku nepiekāpīgam spītam un pūliņiem, latviešu dzeja tieši sešdesmitajos septiņdesmitajos gados sasniedza līdz šim vēl nepārspētu māksliniecisko līmeni. Kāpēc tieši dzeja, nevis proza? Lai komunistiskās cenzūras žņaugos godīgs un talantīgs prozaiķis uzrakstītu Padomijā publicējamu romānu, daudz kas bija jānoklusē, jāapiet, reizēm arī jāsamelojas. Dzejā – tās specifiskās tēlainās iedabas dēļ – varēja daudz ko vairāk "dabūt cauri" gan vēsturiskajā, gan garīgajā, mūžīgajā esamības dimensijā. Un patiesi liels dzejnieks – tāds kā Ojārs Vācietis – ar savu milzīgo Dieva doto talantu spēj šīs dimensijas ar visu cilvēka būtni satricinošu spēku iemiesot vārdā.
Un latvieši ir liriķu tauta. Arī tāpēc mūsu dzeja ij senākos laikos bija spēcīgāka par prozu. Salīdziniet laikabiedrus – Raini ar Andrievu Niedru un Andreju Upīti... Un vēl tālākā senatnē dzejnieks vai it visām tautām nav bijis vienkārši literāts, bet gan pravietis, mags, kādu augstāku noslēpumu zinātājs un paudējs. Vecās Derības pravieši bija dzejnieki, un sešdesmit procenti tās teksta ir dzeja. Pravieša uzdevums nebija vien pareģot nākotni, bet galvenokārt – liecināt par tagadni un nesaudzīgi šaustīt tās trumus. Tāds, tā teikt, laicīgs pravietis ir Ojārs Vācietis.
Jā, uzdosim sev pavisam vienkāršu jautājumu – cik tad šāda mēroga dzejnieku kā Ojārs visā latviešu profesionālās literatūras vēsturē (sāksim kaut vai ar Veco Stenderu) īsti ir? Rainis, Čaks, vēl daži... Un viss. Tāpēc, lai arī saprotams, bet zīdainiski naivs ir kādā interneta portālā paustais "koments": ko nu atkal celsim gaismā visādus komunistiskus rakstnieciņus.
Mūsdienās par izcilām personībām ir iegājies rakstīt divējādi: vai nu falši glorificētā, vai arī kompromata žanrā.