Tomēr kaislību plosītās XIX gadsimta krievu aristokrātes Annas liktenis trīsstūrī vīrs–mīļākais–bērns bija palicis manā pieredzē kā kaut kas biedējoši skaists un juteklisks. Iespējams, arī teātris bija atstājis savu emocionālo nospiedumu – tikai fotogrāfijās redzētā Veltas Līnes Anna, Liepājas teātra Kareņinas – Andas Albužes – cēlās ciešanas un gaismas stari vilciena braukšanas taktī, kas nesa sodu par grēku, un visbeidzot arī Indra Roga ar savu emocionālo trauslumu un spēku Annas lomā. Tāpat kā Žanna d’Arka vai Džuljeta, arī Anna Kareņina jau ir kļuvusi par visaptverošu mīlošas, kaislības pazudinātas sievietes tēlu. Tā man likās. Pirms došanās uz Londonu, lai intervētu britu režisora Džona Raita filmas Anna Kareņina radošo grupu, iegriezos Latvijas mazpilsētas bibliotēkā. Protams, lai atsvaidzinātu savus priekšstatus par Tolstoja romānu pirms gaidāmā notikuma. Pie grāmatas Anna Kareņina es tiku kopā ar šalti mulsuma. Pēc jautājuma, vai jums ir Anna Kareņina, jaunā bibliotekārīte klaiņoja gar plauktiem un uz manu uzmundrinošo repliku, ka tā ir krievu literatūra, pārjautāja – vai Anna Kareņina ir grāmatas autore?
Acīmredzot brits Džo Raits ar savu Annas Kareņinas "reinkarnāciju" uz ekrāna nāk laikā. Pat ja lietu kārtība ir ačgārna, lai – Tolstoja klasiskais romāns atgriežas kopā ar Holivudas zvaigznēm, britiem un Keiru Naitliju.
Visas leģendas
Kinovēsturē ir vismaz pāris duču Annas Kareņinas ekranizāciju, par teātra iestudējumiem un to skaitu pat nerunāsim. XX gs. 30. gados Kareņinu Holivudā iemiesoja kanonizētā Grēta Garbo, 40. gadu filmā Kareņinu spēlēja leģendārā Viviena Lī, 90. gados – francūziete Sofija Marso. Arī Krievijā ir tapušas šī romāna ekranizācijas – ar Tatjanu Samoilovu un leģendāro balerīnu Maiju Pļisecku titullomā. Kad kāds ķeras pie tik apgūta klasiska sižeta kā Anna Kareņina, viņu uzskata par pašpārliecinātu vai vienkārši traku. Tomēr šoreiz situācija ir citāda, jo britu režisors četrdesmitgadnieks Džo Raits jau agrāk ir apliecinājis, ka spēj pakļaut literatūru kinovalodai, ekranizējot Džeinas Ostinas romānu Lepnums un aizspriedumi – arī ar Keiru Naitliju galvenajā lomā, kā arī radot izsmalcināto drāmu Piedošana. Viņa filmās allaž spēlējuši labi aktieri, tās ir vizuāli pārliecinošas stilizācijas.
Kā sarunā stāstīja režisors Džo Raits, viņš mēnešiem ilgi braukājis pa Lielbritānijas un Krievijas pilīm, meklējot atbilstošas filmēšanas vietas, krietni patērējot filmas budžetu un novedot sevi depresijā. Esot licies, ka viņš braukā pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem braukuši viņa priekšgājēji, iepriekšējie romāna ekranizētāji. Tā Raits nonācis pie lēmuma nekur nebraukt un XIX gadsimta Krieviju uzbūvēt un uzfilmēt kinopaviljonā. Izstāstījis savu ideju sievai, kura teikusi: "Tev ir absolūti komerciāls sižets, un tu gribi to uzfilmēt galēji nekomerciālā veidā! Bet lai tev veicas. Dari to!" Scenārijs tolaik jau esot bijis gandrīz pabeigts, bet Toms Stopards, viens no mūsdienu dižākajiem teātra un kino dramaturgiem pēc trīs dienas ilgām diskusijām visu esot sapratis un savas idejas virtuozi pakļāvis jaunajam konceptam.
Krievija uz teātra skatuves
Uz ekrāna ir kartona Krievija ar mākslīgo ziemu, kas uzbūvēta vecā teātrī uz skatuves. Arī pats teātris ir fikcija. Inscenējums tiek izspēlēts, neslēpjot aizkulises, lampas, kas izgaismo skatuvi, šņorbēniņus, kas atsedzas, nomainot dekorācijas, aizbīdot sienas... Kareņina un viņas laikmets dzīvo uz skatuves, līdz ar to – runā teatrālās intonācijās Stoparda/Tolstoja tekstus un, iespējams, nedzīvo savu īsto cilvēka dzīvi, bet gan piedalās laikmeta un sabiedrības uzspiestā lugā. Taču filma saglabā reibinošu vērienu, jo režisors laiku pa laikam skatuves telpai norauj sienas un palaiž filmas varoņus brīvībā – īstā pļavā, krāšņā ainavā. Te iederas silta gaisma, basas kājas, īstas puķes un citas dzīves svinēšanas pazīmes, kas vismazāk ir lemta Annai, viņas vīram Kareņinam un arī kaislības sējējam Vronskim.
Krievu aristokrāti tolaik bija apsēsti ar Rietumeiropu. Viņi gribēja būt tie, kas nebija, un dzīvot dzīvi, kas nebija viņu dzīve. Šo metaforu Džo Raits izspēlē ar kaismi un iekšēju dramatismu. Taču tas vēl nav viss. Filma ir ne tikai stilizēta kino un teātra pasaules apvienošana, bet arī žanrisks hibrīds – lielā mērā veidots pēc mūzikla tradīcijas – kaut arī filmā neviens nedzied. Toties dejo.
Horeogrāfiska drāma
Filmu var dēvēt par horeogrāfisku drāmu. Komponists Dario Marinelli, ar kuru Džo Raits strādā kopā jau trešajā filmā, iedvesmu partitūrai smēlies gan klasiskajā, gan krievu tautas mūzikā. Mūzika bija gatava jau pirms filmēšanas sākšanas. Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem aktieriem bija plastikas veidošana atbilstoši tēlam. Gandrīz visi filmas otrā plāna dalībnieki ir profesionāli dejotāji. Horeogrāfijas klātbūtne katras epizodes uzbūvē, no vienas puses, pastiprina teatralitātes efektu, no otras – tā ir iespēja saspiest Tolstoja laiku atbilstoši filmas garumam, patinot notikumus uz priekšu vienas dejas laikā un atbrīvojot filmu no liekiem vārdiem.
Apbrīnas cienīgs šī vārda tiešā nozīmē ir Toms Stopards, kurš, pārrakstot Tolstoju filmas lugā, rakstnieka garu nav pazaudējis. Tik daudz respekta un pat precizitātes gandrīz minimalizētos dialogos, šķiet, nav pieredzēts pat pedantiskākajās Annas Kareņinas ekranizācijās. Filma ir ļoti precīza arī vizuālajās detaļās, piemēram, kā Kareņins ar papīra nazi atgriež vēstules, kā Anna pagriež galvu... Tas viss teatrālismam piešķir tādu mazliet atsvešinātu, bet Tolstoja tradīciju respektējošu reālistiskumu. Nezinu, vai idejas lido gaisā un kas Eiropas teātrim pašlaik ir par zirgu māniju (lai atceramies Alvja Hermaņa operu Zaldāti Cīrihē, kuru janvārī translēs Latvijas Televīzija), bet viens no Džo Raita izaicinošākajiem kroņa numuriem ir zirgu skriešanas sacīkstes, kas notiek uz skatuves, līdz izraujas dabā hipodromā. Tā ir viena no satraucošākajām epizodēm filmā, kad ilgi tiek rādīts Annas un viņas vīra Kareņina dubultportrets. Anna vairs nespēj apvaldīt savu kaislību, kas arī Kareņinam vairs nav noslēpums, ekrānā ir Annas seja, kurā atspoguļojas viņas izjūtu gamma – no zirga krīt viņas mīļotais Vronskis. Publiski brūk arī Annas dzīve.
Aktieri kā izaicinājums
Aktieru ansamblis ir vēl viens filmas izaicinājums, kas vienlaikus ir skatītāju intereses garants. Režisors Džo Raits par Annas Kareņinas ekranizāciju esot domājis gandrīz desmit gadu garumā, bet īsto motivāciju atradis laikā, kad pats nodibinājis ģimeni un viņa sieva bijusi pirmdzimtā gaidībās. Pēdējos gados jau mērķtiecīgi domājot par filmēšanu, viņš Kareņinas tēlā redzējis tikai vienu aktrisi – Keiru Naitliju, ar kuru jau iepriekš strādājis divās filmās. "Viņa ir izcila un, galvenais, drosmīga aktrise," Naitliju raksturo režisors. Šī pārliecība viņu mudinājusi pārbīdīt akcentus galveno varoņu attiecībās. Tradicionālajai Tolstoja romāna versijai Naitlija Annas lomā būtu par jaunu. Annu Kareņinu parasti spēlē 35–40 gadu vecumā. Taču režisors Annas jaunību vēl paspilgtina, pat dramatizē, apzināti uzsverot viņas vecuma starpību ar paveco vīru, kuru spēlē filmas dēļ matu rotu zaudējušais Džūda Lovs. Vronska lomā – ļoti jaunais Ārons Teilors-Džonsons, kuru briti 2011. gadā nominējuši britu Oskaram – BAFTA balvai – kā visdaudzsološāko jauno aktieri. Iespējams, tā ir visdiskutablākā režisora izvēle. Puisis, kurš atgādina blondu cukurgailīti, šķietami pazemina Annas ciešanu cenu. Līdzās konservatīvajam, bet korektajam un stabilajam vīram, kurš varbūt vienīgi neprot apliecināt jūtas Annai saprotamā un valdzinošā veidā, Vronskis ir kucēns, kurš ieķēries Annas Kareņinas greznajās drānās. Anna ir jaunekļa erotiskā kārdinājuma varā, tieši tā jaunajai sievietei ir trūcis ģimenē. Tāpēc uz jautājumu, kas režisoru valdzina šajā mīlas stāstā, viņš precizē: "Starp Annu un Vronski ir postoša kaislība! Vienīgā mīlestība filmā ir starp otru pāri Levinu un Kitiju, kas arī nes sāpes, bet viņi šos pārbaudījumus iztur." Pateicoties šim pārim, filmā ieplūst dabiskums un cilvēcisks siltums, arī kļūdīšanās un spēja sadzīvot ar šo situāciju. Kitijas loma ir jaunās zviedru aktrises Alisijas Vīkanderes pirmā šāda ranga loma, viņas partneris ir īru aktieris Domnols Glīsons.
Krievu rinda
Filma, protams, veidota angliski. Taču tajā skan arī krievu valoda kā skaņu celiņa un mūzikas partitūras sastāvdaļa. Par masu skatiem – man šoreiz gribētos teikt – fona aktieriem – ir īpašs stāsts. Annā Kareņinā masu skatos filmējas apmēram 600 krievvalodīgo. "Tas bija ļoti svarīgi, es gribēju krievu cilvēkus filmā. Man vajadzēja viņu palīdzību, un es ieliku sludinājumu Londonas avīzē, cerot uz kādiem 300–400 cilvēkiem, kuri dzīvo pilsētā! Kad sestdienas rītā ierados baznīcā, kur bija paredzēta dalībnieku atlase, es neticēju savām acīm. Cilvēku rinda apvija baznīcu trīskārt. Bija atnākuši 1500 cilvēku, un es godprātīgi parunājos ar katru no viņiem. Es no viņiem tik daudz iemācījos par Krieviju un krieviem. Tās man bija ļoti vērtīgas izglītības stundas," stāstīja režisors.
Filma pārsteidz gan ar precizitāti sīkās detaļās, gan ar drosmīgu stilizāciju. Un tas pastāv līdzās apbrīnojami harmoniski. Dekoratīvajā pasaulē ir īstas, vēsturiskas lietas, žilbinoši krāšņi un filmas kopējo arvien dramatiskāko tonalitāti akcentējoši tērpi. Patiesībā tērpi neatbilst XIX gadsimta krievu tradīcijai, bet ir veidoti, iedvesmojoties no XX gs. 50. gadu franču dizaina zīmolu Dior un Balenciaga darbiem. Kartona sienas, bet īstas kažokādas un vairākus miljonus vērti briljanti balles epizodēs. Filmā netrūkst kontrastu, kurus var nepieņemt un var kritizēt. Tiem, kuri labi pazīst klasisko Tolstoja romānu, satikšanās ar jauno Annu Kareņinu nenoliedzami būs daudz aizraujošāka. Kaut gan Naitlija un Lovs ir fascinējošas mīlas un laikmeta mistērijas dalībnieki arī ārpus visiem kontekstiem.
Atsevišķi bloki
Sarunas tuvplānā. Džūda Lovs
Tā nu, atjaunojusi savā atmiņā Tolstoja romāna tekstu ar visām mīlošo un nemīlošo varoņu attiecību peripetijām un Krievijas XIX gadsimta dzīves kontekstu, esmu Londonā. Zvaigznes – Džūda Lovs, Keira Naitlija, filmas režisors Džo Raits. Parakstoties žurnālistu listē par caurlaides saņemšanas uz filmas preses seansu, parakstu arī čupiņu ar līgumiem par konfidencialitāti un mediju attiecībām ar zvaigznēm. Bez foto, bez privātās dzīves jautājumiem, bez novirzēm no Tolstoja tēmas... Starptautisks komunikācijas standarts ar zvaigznēm, kas mazliet stindzina, tajā ietilpst arī garas gaidīšanas stundas.
Ko tur slēpt, ar Džūdu Lovu pie kafijas galda sēžu pirmo reizi. Apaļš galds greznā, bet šaurā viesnīcas numuriņā Londonā ar ilūziju par mājīgumu. Brits ar apskaužami greznu filmogrāfiju un Holivudas zvaigznes statusu. Bijis mīlētājs uz ekrāna neskaitāmās filmās. Ar režisoru Džo Raitu strādā kopā pirmo reizi. Starp citu, viņš esot zaudējis savu planetārā sekssimbola statusu tieši šogad. Bet nevainosim Annu Kareņinu un pieviltā vīra statusu filmā. Tomēr ir vajadzīga ne tikai aktieriska, bet arī vīrišķīga pašapziņa, lai uz ekrāna Vronska lomā parādītos ar tik šķidru matu rotu, caurspīdīgu galvvidu un stīvu sejas izteiksmi kā Annā Kareņinā. Uzskatu viņa aktierisko sniegumu par drosmīgāko un labāko filmā. Ar aizkostu persiku rokā Džūda Lovs stāsta, kā sagaidīs savu 40. dzimšanas dienu.
Kāda bija jūsu pirmā reakcija uz piedāvājumu filmēties Kareņina lomā?
Biju drusku pārsteigs, bet ieintriģēts. Tādus telefonzvanus un piedāvājumus aktieris gaida visu mūžu. Es uzreiz sapratu, ka Toma Stoparda scenārijs ir izcils un režisors Džo Raits zina, ko grib. Turklāt režisoram Džo Raitam ir talants strādāt ar aktieriem, viņus atvērt un saliedēt ansamblī.
Kāda ir jūsu attieksme pret savu varoni Kareņinu?
Viņš nesaprot jūtu valodu, nesaprot, kā savienot prāta un jūtu pasauli. Viņam ir grūti ar saviem bezgalīgajiem principiem, bet citādi dzīvot viņš neprot. Man simpatizē, ka ikvienam cilvēkam šajā stāstā ir sava izpratne par mīlestību. Pirms filmēšanas es nebiju lasījis grāmatu. Vispirms izlasīju scenāriju un tikai tad, kad jutos jau iesaistīts, izlasīju arī romānu. Mani tā pārsteidza – gan ar rakstības stila eleganci, gan ar biezumu. Scenārijs bija ļoti kompakts, bet ietilpīgs. Bija pateikts pat tas, kas nebija uzrakstīts. Kaut ko tādu var tikai izcils meistars ar kinovalodas izpratni, kāds ir Toms Stopards. Tik daudz precīzu remarku, kas raksturo varoņus un raisa iztēli. Sarunās ar žurnālistiem esmu dzirdējis, ka daudzi Kareņinu uzskata par aukstu cilvēku. Tomēr nespēja izrādīt emocijas vēl nenozīmē, ka viņam nav jūtu. Pat ja viņš ir slikts vīrs, vēl nenozīmē, ka viņš ir slikts cilvēks. Vismaz es centos nevienkāršot.
Vai Kareņins piedod Annas nodevību?
Interesants jautājums. Viņš cenšas. Viņš gribētu piedot un pasargāt viņu. Kareņins gribētu garīgi augt. Bet viņš Annu nesaprot. Viņš tiešām ir situācijas upuris.
Vai jums pašam mīlestības izpratne ar gadiem mainās?
Jā, bet es baidos, ka nespēšu uz šo jautājumu šeit atklāti un godīgi atbildēt. Ar gadiem tu arvien vairāk novērtē stabilas partnerattiecības, kurās cilvēki ir līdzās un iemācās viens otram pielāgoties. Tajā pašā laikā daudzi ideālie pāri tomēr sabrūk.
Kā jūs raksturotu filmas stilu?
Tajā ir daudz dažādu elementu. Filma ir sintētiska māksla. Bet es, iespējams, izskatos nopietnāks nekā parasti… (Iesmejas.) Kļūstu vecāks un nīgrāks.
Uz ekrāna jūs vienmēr izskatāties mazliet iedomīgs…
Es? Nu beidziet! Mani vecāki dzīvo Francijā. Mēs esam ļoti jautra ģimenīte, un es kopš bērnības esmu visskaļākais.
Kā jūs meklējāt Kareņina vizuālo tēlu?
Tas ir aizraujoši, un es vienmēr esmu gatavs eksperimentēt ar izskatu. Kamēr es nezinu, kā mans varonis izskatīsies, nevaru saprast, kā spēlēt. Matus es izskuvu, lai nebūtu katru rītu jāsēž stundām pie grimētāja. Biju jau kādā lomā to darījis arī agrāk, bet šoreiz, ieraugot sevi Kareņina grimā, pats izsaucos – ko?! Fiziskais aspekts lomā ir ļoti svarīgs.
Ko jūsu bērni teica par jauno frizūru?
Tēti, tu labāk nenāc mums pretim uz skolu.
Sarunas tuvplānā. Keira Naitlija
Keira Naitlija uz sarunu ierodas Annas Kareņinas krāsās – melnā mežģīņu kleitā. Dzīvē viņa šķiet daudz trauslāka nekā uz ekrāna. Smalkiem, ļoti zīmīgiem sejas vaibstiem, smaidot savu tipisko smaidu – it kā atklātu, bet tomēr saspringtu. Viņai ir 27 gadi, vecāki (aktieris Vils Naitlijs un māte – aktrise un scenāriste Šērmena Makdonalda) nodrošināja meitai pašai savu aktieru aģentu kopš triju gadu vecuma, pirmo lomu viņa nospēlēja septiņu gadu vecumā TV filmā. Droši vien neviena no viņas paaudzes aktrisēm nav spēlējusi tik daudzās vēsturiskās drāmās kā Keira Naitlija. Iespējams, savas izcilākās lomas viņa ir nospēlējusi tieši literatūras ekranizācijās pie britu režisora Džo Raita (Lepnums un aizspriedumi (2005), Piedošana (2007)), kas, starp citu, dzīvē esot arī viņas kaimiņš. Annas Kareņinas lomai Naitlija tika apstiprināta bez kinoprovēm.
Ierodoties uz sarunu, aktrise šķiet mazliet nervoza un, ar vieglu vēju strauji ienākusi telpā, sāk sarunu ar spalgu Let’s go – aiziet!
Pirms jums jau daudzas izcilas aktrises ir spēlējušas Annu Kareņinu gan uz skatuves, gan filmās – Grēta Garbo, Viviena Lī. Vai tas jūs nemulsināja?
Mazliet. Es vislabāk atceros 90. gadu filmu ar Sofiju Marso. Pat pateicu režisoram Džo Raitam, ka viņa projekts ar jaunu Annu Kareņinu man liekas neprātīgs. Pēc tam nomierinājos – režisora koncepts bija tik ekstrēms savā ziņā, ka varēja iznākt vai nu ļoti laba filma, vai arī šausmīga izgāšanās. Galu galā kino un arī dzīvē esmu daudz ko piedzīvojusi, un Annai Kareņinai tas varētu nākt par labu. Ar trīcošu sirdi un gatavību to celt piekritu spēlēt Annu. Un nenožēloju. Kaut gan emocionāli un fiziski filmas tapšanas laiks bija grūts.
Kad jūs izlasījāt romānu Anna Kareņina?
Es to izlasīju divreiz. Pirmo reizi 18 gados kā romantisku mīlas stāstu, kurā ir daudz biedējoša. Tagad, gatavojoties lomai, es to lasīju vairs nevis kā viengabalainu romānu, bet jau ar citu interesi par detaļām un raksturiem. Un atklāju ļoti daudz jauna. Man šis Annas stāsts nemaz vairs nešķiet romantisks. Tas ir pat drūms. Šķiet, ka pats Tolstojs nav bijis Annas pusē, bet rakstīšanas laikā viņš viņu iemīl. Mēģina atrast motivāciju viņas kaislībai, bet tomēr soda. Tas ir viens no lielākajiem šīs lomas izaicinājumiem. Anna ir varone un antivarone vienlaicīgi. Es mēģināju balansēt uz šīs robežas. Bet visvairāk palīdzēja britu vēsturnieka Orlando Faidžīsa (Orlando Figes) grāmata, ko lasījām mēs visi, – Natašas deja par krievu kultūras vēsturi.
Nospēlēt Annu Kareņinu teātra dekorācijās ļoti nosacītā vidē – ko tas nozīmēja jums kā aktrisei?
Tas bija ārkārtīgi grūti. Anna Kareņina ir emociju cilvēks, un noturēt augstu spriedzi šādā atsvešinātā telpā ir sarežģīti. Vienīgais – visi kadri bija tik precīzi izplānoti, ka es varēju pilnīgi koncentrēties uz iekšējo pasauli. Nevaru ciest improvizāciju kameras priekšā. Iedomājieties, tu esi tēlā, un pēkšņi negaidīti kamera tev iebrauc sejā.
Kā jūs no mūsdienu sievietes viedokļa izturaties pret Annu Kareņinu kā sievieti?
Viņa pati sevi padara par upuri. Anna mīl un nemīl sevi vienlaicīgi. Mīlestība viņai ir narkotikas. Es arī esmu pretrunīga un paštaisna. Neviens nav ideāls. Mūsdienās sievietes ir iemantojušas tiesības būt attiecībās vai no tām aiziet.
Ir bijusi loma (D. Kronenberga filmā Bīstamā metode – D. Ā.), kurā jūs runājat ar krievu akcentu. Kāpēc šajā Annā Kareņinā to neizmantojāt?
Pie Deivida Kronenberga tas deva citu krāsu lomai, mana varone bija iebraucēja Vīnē. Annā Kareņinā mēs uzreiz izlēmām, ka visi aktieri runās skaidrā un pareizā britu angļu valodā, jo ņemšanās ar akcentu meklēšanu varētu novērst uzmanību no drāmas.
Kā jūs jutāties šajos ārkārtīgi greznajos un dārgajos kostīmos?
Visapkārt bija miesassargi... (Naitlija skanīgi smejas.) Kostīmu māksliniece Žaklīna Dirāna, ar kuru strādājām kopā arī divās iepriekšējās Džo Raita filmās Piedošana un Lepnums un aizspriedumi, ir labākā uz šīs planētas! Viņa veido nevis koncepciju, bet tēlu un raksturu katram varonim. Anna ir augstprātīga, bet gatava iznīcībai. Pat briljanti, kas man ir ap kaklu balles skatā, ir īpaši raupji un asām šķautnēm – speciāli Annai Kareņinai.
Par spīti lielajai slodzei, izskatāties izcili. Kā to panākat?
Es esmu grimā! Es taču neesmu brīvdienā un esmu gatavojusies šai sarunai. Mans grimētājs ir atbraucis man līdzi.
Jūs esat saderinājusies, vai jūsu līgavainis (angļu mūziķis Džeimss Raitons – D. Ā. ) ir šeit kopā ar jums?
Nē, viņam bija jāstrādā, bet mani sargā viņa dāvinātais saderināšanās gredzens. Mēs mācāmies dzīvot kopā arī tad, kad neesam līdzās. Annas Kareņinas emocijas filmas tapšanas laikā ne vienmēr izdevās neatnest mājās. Bet es cenšos savu darbu limitēt un saglabāt līdzsvaru starp privāto un profesionālo dzīvi.