Pie visa vainīga ir mana māsa – sarunā ar laikrakstu Diena saka dzejnieks. "Es biju uzrakstījis vienu otru dzejoli bērniem, bet man nebija domas tos organizēt krājumā. Savukārt Lāsma izteica vēlmi radīt kopā grāmatu, ka viņa varētu ilustrēt un ka man ir jāturpina rakstīt. Ja man tiek dots darba uzdevums, man ir vieglāk sevi motivēt, un viņa to izdarīja," paskaidro Marts Pujāts, kura dzejoļa krājuma ilustrācijas ir veidojusi viņa māsa grafiķe Lāsma Pujāte, izvēloties klasisku un grūtu grafikas tehniku – krāsainu linogriezumu, kas mūsdienu grāmatniecībā ir retums.
Viņa ir lasījusi brāļa dzejoļus un radījusi savas interpretācijas par tiem bez liekas autora iejaukšanās. "Es gribēju, lai mani dzejoļi kalpo viņai par iedvesmu, nevis par norādēm. Vienīgais – es vēlējos, lai šajā grāmatā kaut kur parādās baltās jāņogas, kuras arī parādās (pie dzejoļa acis, acis, vecomamm!)," atklāj dzejnieks, kuram tās saistās ar viņa paša bērnību un kura dzejoļu krājumā tās apēd kaimiņu čupakabra. "Mums laukos bija dārzs, kurā auga baltās jāņogas, kas man šķita neparasti garšīgas un maģiskas. Ja tajās ieskatījās, varēja ieraudzīt veselu galaktiku," atminas Marts Pujāts, kura grāmatā bērnības atmiņas mijas ar fantāzijām un sajūtām, kuras rodas, esot kopā ar savu piecgadīgo un dzejoļu tapšanas laikā vēl mazāko meitu. "un kāpostu var atdot tētim,/ lai apēd./ še, tēti,/ apēd kāpostu." "Šajā gadījumā tētis biju es," smejas dzejnieks.
Kas ir kriukšķītis?
Šī dzejoļu krājuma adresāti ir gan pimsskolas un sākumskolas vecuma bērni, gan viņu vecāki, gan citi Marta Pujāta daiļrades cienītāji. Grāmatas redaktore Inese Zandere atzīmē, ka "šie dzejoļi nereducē bērnu uz pieaugušo ērtībai atbilstošu naivuli, kas jāizmāca par pieaugušo ar zaķīšu kaķīšu palīdzību, un neuzspiež gatavu loģiku, bet ļauj atcerēties pašam savus pārdzīvojumus un savas iztēles radītos tēlus, kas reiz šķituši absolūti reāli. Tā ir atvērtas bērnības grāmata, kurā katrs var izlasīt sevi". Uz jautājumu, vai, rakstot dzejoļus bērniem, ir jādomā par šo auditoriju un jāpielāgojas tai, dzejnieks atbild, ka viena pieeja ir rakstīt savus darbus tā, lai tiem būtu vairāki slāņi, no kuriem katrs uzrunā savu auditorijas daļu, bet viņa pieeja ir rakstīt brīvi un nepiespiesti. "Kad es pats lasu citu autoru darbus, es negaidu, ka viņi būtu par mani kaut kā īpaši domājuši. Es vienkārši gribu ienirt šo rakstnieku radītajās pasaulēs. Laipni aicināti manējā," norāda Marts Pujāts – no rotaļām līdz gājienam kopā ar zirnekli uz baznīcu.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 29. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!