Šķita, ka visi viņu pavada ar skatienu. Atmiņa mēdz mitoloģizēt, varbūt tā bija kāda cita vieta. Viņš bija ģērbies melnā "bītlenē" un putekļmētelī. Es kā "Ļeņina mazbērns" laikam gan toreiz nodomāju - "plašķī"… Bet par Andreju Eglīti, kurš nevienu dienu nav dzīvojis padomju Latvijā, noteikti zināms - viņš runāja skaidrā latviešu valodā. Ar bērnības Aiviekstes asinīs ieplūdinātu daiļuma un muzikalitātes izjūtu."Vajag palikt ar latvieša muti," valodas un nacionālās pašapziņas jautājumā Andrejs Eglītis, viens no lielākajiem patriotiem, kāds Latvijai bijis, vienmēr ir bijis nelokāms, pat ass. Ir grūti iztēloties latvieša no "lielā laika" ciešanas šodienas nacionāli izļodzītajā un "politkorektajā" laikmetā, ja viņš vēl būtu starp dzīvajiem.
Nav tā, ka bērni nesaprot
"Pirmajā klasē man bija gods tikties ar pašu dzejnieku. Tas tiešām bija ļoti liels pagodinājums skaitīt viņam dzejoli. Es skatījos uz viņu un jutos mierīga, redzot viņa sejā prieku. Pēc tam viņš man vēl piedāvāja dzērvenes, kuras viņam kāds bija uzdāvinājis. Viņš tiešām bija ļoti labsirdīgs cilvēks un ļoti dāsns," lepnumā starojot, Vidzemes Televīzijas žurnālistei stāsta 9. klases skolniece Lauma Iesalniece. Kopš 3. septembra Ļaudonas vidusskola nes novadnieka Andreja Eglīša vārdu.
"Samērā daudz patriotisku izpausmju: sāpes par zaudēto dzimteni un bojā gājušiem, ilgas pēc dzimtās vietas, naids pret komunistisko ienaidnieku, uzticības apliecinājumi Latvijai. Ar maz izņēmumiem šis ir lielu emociju un tiešas izteiksmes laiks," - šādu trimdas literātu kopraksturojumu referātā Trimdas literatūras periodizācija II. Kopīgās bēgļu gaitas. XX gs. 40. gadi sniedz Valters Nollendorfs (Pasaules Brīvo latviešu apvienības kultūras fonds, Latvijas Valsts arhīvs. Konference 2004. gada 30. septembris-2. oktobris). Runājot par "lielām emocijām un tiešu izteiksmi", neatrast spilgtāku paraugu kā Andreja Eglīša patriotiskā dzeja.
Sazvanīta starpbrīdī, savā pieredzē dalās literatūras skolotāja Sarmīte Sīle. Vai bērni saprot, par ko īsti runā Andrejs Eglītis? Vai neatkarīgajā Latvijā dzimušos jauniešus neatgrūž mūsdienu laika garam neraksturīgā tiešā intonācija un kvēlais patoss?
"Tā nav, ka bērni nesaprot. Nav!" iebilst S. Sīle. Ar Andreja Eglīša personību mazie ļaudonieši ir pazīstami no bērnības. Pirmo dzejolīti mācās jau sākumskolā. Daudz nopietnāk viņa mantojumam skolēni pievēršas vidusskolā, kad paši izstrādā dažādas prezentācijas un referātus. "Ar mazajiem mēs sākam ar ļoti vienkāršām lietām, nevis ar augstām, tālām un netveramām. Ar reālām. Piemēram, ir Andreja Eglīša dzejolis Ļaudona," stāsta skolotāja. Tās ir dzimtenes ainas, ko bērni paši dvēselē uzsūc katru dienu. "Saruna ar astotajiem, devītajiem jau kļūst nopietnāka. Bieži vien rodas jautājumi par aizbraukšanu un došanos projām. Tad man ir jāmēģina pārliecināt. Tas ir literatūras skolotāja pienākums - runāt un pārliecināt bērnus. Kāpēc viņš atpakaļ uz Latviju dodas pēc 53 gadiem? Un viņš nebūt šeit neredz visu rožaini priecīgu. Tā patiesība, ko viņš redz Latvijā, kas ir noticis un kas būtu darāms, - ne vienmēr to ir patīkami citiem dzirdēt." Ar lielajiem skolotāja runājot arī par šodienas aizbraukšanu. Kā Andrejs Eglītis šodien šo situāciju komentētu, un kāds viņam būtu padoms?...
"Daudz no tā, ko radīja trimdas literatūra, bija radīts pašu vajadzībai un vaļaspriekam. Tās vērtība ir lielā mērā kultūrvēsturiska vai socioloģiska,» sava referāta epilogā secina V. Nollendorfs. Pat ja daudziem, īpaši jaunākas paaudzes cilvēkiem, kurus aptaujāju, viņa dzeja nav tuva ("vairāk ar prātu uztverama", "didaktiska"), būtu svarīgi apzināties, ka dzejnieks neko neradīja "paša vajadzībai" un "vaļaspriekam". Pat ja Andreja Eglīša dzeja kādam nav tuva, nevar nenovērtēt, ka ikvienu rakstīto vārdu dzejnieks "pierādīja" ar savu atgriešanos.
Vai vēl dievkociņš zied?
Andrejs Eglītis ir dzimis 1912. gada 21. oktobrī Vidzemes novada Ļaudonas pagasta Siliešos. Kalpu ģimenē, tāpēc iebilda, ja sauca par kungu. Bērnību dzejnieks atceras ar makšķerēšanu Aiviekstē, Lielajā un Mazajā Pleču ezerā, ar vēžošanu Svētupē. Un, protams, ar māti Emīliju, kas Andrejam ir vistuvākais cilvēks. Mātes tēla iedvesmots ir 1955. gadā Zviedrijā tapušais krājums Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā. No tēva, kurš spēlējis trompeti, Andrejs "aizņēmies" muzikalitāti, kuru apzinās pats un pamana citi. "Visiem dzejoļiem es dzirdu cauri mūziku. Es arī rakstu, fonā skanot mūzikai."
Pašās kara beigās, 1945. gada 8. maijā astoņos vakarā, kad krievi jau ir Liepājā, dzejnieks ar motorlaivu dodas prom no dzimtenes, kurā atgriežas tikai pēc 53 gadiem - 1998. gada 13. augustā plkst. 11.07 ar lidmašīnu. "Es esmu atgriezies uz visiem laikiem," dzejnieks teica savā pirmajā intervijā pēc atgriešanās. Pa vidu šiem gadskaitļiem - nacionālās misijas darbs svešumā. 1947. gadā Zviedrijā, Stokholmā, Eglītis izveido Latviešu nacionālo fondu (LNF), kura darbība vērsta uz to, lai neatkarīga Latvija pasaules un galvenokārt pašu latviešu acīs nekļūst par svešvārdu. Nacionālā vadzvaigzne viņu vada arī kā žurnāla Ceļazīmes redaktoru. Laikabiedri atceras, ka A. Eglīti LNF mītnē varēja sastapt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Viņš pašaizliedzīgi darījis visu, kas nācis priekšā, ne tikai sāpīgi skumis pēc zaudētās dzimtenes - kārtojis, saiņojis, sarakstījies, debatējis, dusmojies savā iespaidīgi zemajā balsī.
1953. gadā dzejnieks apprecas ar Andu Jaunvīksni, ar kuru kopā apceļo daudzas pasaules zemes. Tomēr visur pēc ilgāka laika viņam sāk "salt dvēsele".
Andreja Eglīša mūžs izdziest 2006. gadā 93 gadu vecumā slimnīcā. Toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga paziņojumā par dzejnieka nāvi teica: "No savas zemes uz Dieva valstību ir devies dziļš Latvijas patriots un Latvijas būtības aizstāvis."
Pēc atgriešanās Latvijā dzejnieks nodzīvoja septiņus gadus sešus mēnešus un 10 dienas - saskaitījis dokumentālās filmas Andrejs Eglītis. Tauta manas mājas scenārists Atis Skalbergs (režisors Rodrigo Rikards, 1998). Pēc trim gadiem Zigurds Vidiņš uzņem portretfilmu - Degošā dvēsele ar moto "Katrai tautai iet pa priekšu kāda degoša sirds. Un burvim pār viņu nav varas" (Kārlis Skalbe). Vēl labāk Andreju Eglīti raksturo tikai pašraksturojums: "Es esmu dumpinieks un sārtā dzinējs, nedusētājs skaļš -/Lai tauta nepazūd, kā laikos kapu klajums zaļš."
LATVIEŠU LŪGŠANA DIEVAM - KANTĀTE DIEVS, TAVA ZEME DEG!
Inese Lūsiņa
"No manis varbūt paliks viena rinda – Dievs, Tava zeme deg grēka un ienaida liesmās -, jo grēks un ienaids pasaulē nekad nezudīs." Tā Andrejs Eglītis, no emigrācijas atgriezies dzimtajā Latvijā, sliecās rezumēt savu dzejnieka devumu, kura visredzamākā un daudzinātākā virsotne ir viņa un komponistes Lūcijas Garūtas (1902. – 1977.) kopdarbs – kantāte Dievs, Tava zeme deg! tenoram, baritonam, korim un ērģelēm. Kantāte tapusi Latvijai un tās tautai traģiskajos laikos, tuvojoties II Pasaules kara beigām, un kļuvusi par sava pravietojumu un laikmeta spilgtāko zīmi. Par tautas lūgšanu traģiskajos vēstures griežos, kur izmisums savijas ar ticību, bet Bībliskās pastarās tiesas ainas mijas ar senlatviešu dainu tēliem. Par spīti tam, ka padomju okupācijas gados – teju pusgadsimtu! – šo kantāti šeit pat nedrīkstēja pieminēt, tā ir arī L.Garūtas apjomīgā radošajā mantojuma virsotne. Tai bija lemts kļūt par mūsu tautas likteņkantāti.
Kantātes sākotnējais nosaukums bija: Latviešu lūgšana Dievam, taču tautas atmiņā dziļāk iesakņojusies Andreja Eglīša dzejas pirmā rinda: Dievs, Tava zeme deg! Impulsu vēsturiskajam darbam deva Kuldīgas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Oskara Sakārnis, izsludinot konkursu kantātes Latvju lūgšana tekstam un mūzikai. Viņš aicināja radīt darbus, kuri bargajā kara laikā stiprinātu ticībā un atklātu tautas pārdzīvojumus. 1943. gada jūnijā par labākajiem atzina divus A. Eglīša darbus: Dievs, tava zeme deg!, un Tēvreizes iedvesmotu dzeju. Pēc žūrijas ieteikuma, dzejnieks abus apvienoja. "Šīs ārkārtīgi skaistās, emocionālās un dziļi latviskās dzejas rindas deva man brīnišķīgu iedvesmu," vēlāk kādā vēstulē tuviniekiem rakstīja Lūcija Garūta.
Pirmatskaņojums notika 1944. gada 15. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Dziedāja slavenais Reitera koris, Operas zvaigznes Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra. L.Garūtai pēdējā brīdī nācās pašai spēlēt ērģeles mūsu klasiķa, komponista un ērģeļvirtuoza Alfrēda Kalniņa vietā, kurš pēkšņi sasirdzis. Iespējams – vienkārši nobijies brīdī, kad cilvēku likteņus nežēlīgi mala laikmeta griežu dzirnavas... Par spīti kara jukām, baznīca bija ļaužu pārpildīta. Pirmatskaņojumu pārraidīja un ierakstīja radio.
"Kad Lūcija komponēja, viņa sauca mani, spēlēja priekšā. Pirmatskaņojumā cilvēki stāvēja arī uz ielas, garām brauca vācu tanki un troksnis iemaisījās kantātē," tikko atgriezies uz dzīvi Latvijā, dzejnieks stāstīja vienā no pirmajām intervijām Dienā. Mariss Vētra grāmatā Karaļa viesi atminas: "Nekad neesmu piedzīvojis lielākus un dziļākus panākumus muzikālam mākslas darbam. Tie līdzinājās masu hipnozei. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaudis atkārtoti plūda uz Veco Ģertrūdes baznīcu Rīgā un Annas baznīcu Liepājā, lai klausītos, pārdzīvotu un lūgtu Dievu līdz ar Garūtas-Eglīša patriotiskās kantātes atskaņojumu. Nezinu vairs, cik reizes tā tika atkārtota – vismaz reizes desmit vai piecpadsmit, un būtu atkārtota vēl un vēl, ja Rīga nebūtu bijusi jāatstāj..."
Vēsturnieki precizējuši, ka topavasar kantāte izpildīta vēl piecas reizes. Pēdējā bijusi Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, kas drīz pēc tam nodega kopā ar visu pilsētu. Padomju okupācijas vara kantātes izpildīšanu aizliedza un ierakstus iznīcināja. Mācot mūzikas vēsturi, studentiem pat nepieminēja, ka tāda ir. Ilgus gadus kantāti atskaņoja tikai trimdas latvieši, taču viņu rīcībā bija tikai daļēja partitūra, līdz 1982. gadā Longins Apkalns to restaurēja, izmantojot Vācijas arhīvu materiālus. Latvijā kantāte atgriezās uz tautas Atmodas viļņa. Pirmais uzdrošinājās diriģents Imants Kokars, kurš ar savu kamerkori Ave Sol 1988. gadā to izpildīja 28 reizes klausītāju pārpildītās zālēs. Lūgšana – kantātes vidusdaļa – kļuva par 1990. gada Dziesmu svētku noslēgumkoncerta kulmināciju.
Šodien piepildījies Zentas Mauriņas pravietojums: "Viņa (L.Garūta) savas tautas īpatnības reiz aiznesīs uz tālām zemēm". Latviešu likteņkantāte saviļņojusi cilvēkus arī Japānā, Kanādā, dažādās Eiropas valstīs. Pēc mūzikas mīļotāja Jasunori Kikuči iniciatīvas 2003. gadā kantātes atskaņošanai Tokijā pat tika izveidots speciāls koris, kas pēc pusgadu ilga mēģinājumu darba to dziedāja latviešu valodā tieši Japānas valsts svētku brīvdienā, imperatora dzimšanas dienā 2003. gada 23.decembrī, baznīcā Gloria Chapel Christ Shinagawa. Līdzās japāņu diriģentam, ērģelniecei un tenoram, iesaistījās amerikāņu baritons Džefrijs D.Tramblejs. Aplausi bijuši tik vētraini ka J.Kikuči, kurš arī pats kopā ar sievu dziedājis korī, izsaukts uz skatuvi, aizkustinājumā raudājis.
Kikuči atceras, ka kantāte Dievs, Tava zeme deg! viņu uzrunājusi neparasti spēcīgi, jau pirmoreiz noklausoties ierakstā. Tas bijis laikā, kad jau sācies PSRS sabrukums. Viņš tolaik strādājis grāmatu veikalā, kas tirgo izdevumus no visas pasaules, un tur viņa rokās nonākusi firmas Melodija 1989.gadā izdotā skaņuplate Latvijas patriotiskās kantātes ar L.Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg!, ko pēc ilgā padomjgadu lieguma pirmais puslegāli, tautas Atmodas laikā atskaņoja un ierakstīja Imants Kokars ar Ave sol.
"Šī mūzika mani ļoti saviļņoja, tā man bija pirmā tiešā saskare ar latvisko dvēseli. Garūtas mūzikā ir liels pārliecības spēks, tā runā atklāti un tieši. Nenoliedzami, Dievs, Tava zeme deg! vēsta par Latviju, taču kara un okupācijas posts ir tēma, kas kopīga cilvēkiem visur," uzskata J. Kikuči. Viņš ar ģimeni dzīvo pieticīgi, un lai varētu nodrošināt kantātes Dievs, Tava zeme deg! pirmatskaņojumu Japānā, privāti paņēmis 30 000 ASV dolāru lielu kredītu. L. Garūtas un A. Eglīša kantātes patiesums un dziļums viņam atvēris acis uz latviešu mūziku, ko viņš kopš tā laika ļoti mērķtiecīgi turpinājis atklāt saviem tautiešiem, ieinteresējot par to japāņu mūziķus un organizējot dažādus latviešu mūzikas koncertus Tokijā. Šobrīd, Lūcijas Garūtas 110. jubilejas gadā, viņš organizē viņas klavierkoncerta atskaņojumu Tokijā. Tas notiks 2013. gada 9. februārī.