Vai tu domā, ka kolhoza priekšsēdētāja šoferim zaļa dzīve? Jā, tas gan - es visu zinu, visu redzu, visu kārtoju. Bet jābūt mēmam. Par mutes turēšanu tev maksā prēmijas. Es pat sievai ne vārda - ar šādu tiešo runu savu atklāto, taču tikai sev pašam domāto pieredzes vēstījumu Medus pirts uzsāk viens no varoņiem pieredzējušā žurnālista un prozaiķa Ērika Hānberga jaunajā stāstu izlasē Mantojuma kumeļš. Autora astoņdesmitās jubilejas gadā to laidusi klajā izdevniecība Dienas grāmata latviešu literatūras projekta Prāta piedzīvojums ietvaros.
Pirmo reizi izvērtēts
"Ticu, ka Hānbergs nekoķetē, teikdams, ka savulaik daudz no redzētā un dzirdētā nevarējis izpaust avīzē un tā radies blakusprodukts - stāsti," raksta izlases sakārtotāja dzejniece Inese Zandere. Izlasi veido agrāk atsevišķos krājumos Taka rudzu laukā, Plikie un pusplikie, Biķu alus, Tirgus stāsti publicētie darbi, kuriem blakus ievītas Kartupeļu stāstu nodaļas, kuras I. Zandere sauc par "Latvijas kartupeļu laukos izrakto likteņu arheoloģijas atklājumiem". Savus stāstus autors sakrājis raženajā žurnālista mūžā, kas aizsākās 1958. gadā Liepājā un turpinājās Rīgā laikrakstā Cīņa un vēlāk Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Savā korespondenta ikdienas darbā viņš apbraukājis visu Latviju. Kādus tikai tipāžus un situācijas Hānbergam gadījies novērot un sulīgi piepušķot savos stāstos! No traktorista pirmrindnieka, kura "ārpusarkla prieks" ir vienā laidā plēst dārgus porcelāna traukus, līdz rīdziniekam, kurš kolhozu likvidēšanas laikā saņēmis mantojumā un tur pilsētas garāžā kumeļu. Ar tikpat vērīgu skatienu Hānbergs novērtē savu devumu: kā publicistiku. Kāpt uz daiļliteratūras pjedestāla viņš ij nedomā.
"Šis ir trešais gadījums, kad pagājība ir kaut kādā veidā impulsējusies, lai to atkal tiražētu. Esmu gadu gaitā tik daudz slavēts un pelts, bet šis ir pirmais gadījums, kad (I. Zanderes rakstītajā priekšvārdā) esmu arī pamatīgi izvērtēts," priecājas Ēriks Hānbergs. Pirms dažiem gadiem Latvijas Avīzes apgāds atlasījis un izdevis citus viņa stāstus, Jumava atkārtoti izdeva viņa pašu pirmo, 1976. gadā žurnālā Karogs pirmpublicēto stāstu Pirmā grēka līcis, ko drīz vien izrādē Dailes teātra kamerzālē iestudēja Kārlis Auškāps. "Tas viss noticis pēdējos četros gados un ir gan Hānberga atgriešanās pie laikabiedriem, kas mani pazīst un zina, gan stāsti jaunajai paaudzei, kura ar izbrīnu iepazīst padomjlaiku lauku dzīvi. Kad demontējām kolhozu un sovhozu iekārtu, mums likās, ka tā ir pagājība. Punkts! Bet mēs taču dzīvojām visu to laiku. Tas nozīmētu pagriezt muguru mūsu pagātnei," - tā Hānbergs par savu publicista pārliecību.
Kas ir kolhozs?
Uzaicināts dzimtajā pusē Vecumnieku vidusskolā pastāstīt vecāko klašu audzēkņiem par lauku prozu gadu gaitā, viņš stāstījis arī par kolhozu laiku prozu. Skolotāja pārtraukusi: atvainojiet, Hānberga kungs, bet vispirms pastāstiet jauniešiem, kas ir kolhozs. "Tātad jāsāk ar to. Samākslotā sistēma, kas atnāca ar represijām, jāvērtē negatīvi. Bet, ka tajā centāmies ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot un kā dzīvot, - par to ir jārunā. Mani stāsti papildina šo vēlmi sabiedrību informēt par to, kā mēs dzīvojām," viņš saka.
Ieminos, ka tagad paveras pavisam cita aina. Lauki kļūst arvien tukšāki. Palikuši bez darba, cilvēki aizbrauc vai nodzeras… "Bet es spilgti atceros, kā atmodas sākumā akadēmiķis Jānis Stradiņš teica, ka katrai revolūcijai, arī dziedošajai, seko depresija, krīzes un mēs nekad nezinām, cik ilgs būs šis pārejas periods." Hānbergs ir optimists un norāda: "Lai arī mazās "dzīvesveida saimniecības" dramatiski aiziet no skatuves, jo valsts nespēj aizgādāt uz pienotavu ceļmalā nolikto piena kanniņu no tavas vienīgās gotiņas, toties veidojas stabilas lielās saimniecības. "Jāskatās ne tikai uz aizaugušajiem laukiem, panīkumu un dzeršanu. Sāku pētīt, kas šodien ir laukstrādnieks, kāds ir viņa statuss sabiedrībā. Agrākajos Blaumaņa laikos un Brīviņa laikos, kurus Andrejs Upīts aprakstīja romānā Zaļā zeme, bija sistēma - kur viņš dzīvo un kā atalgots. Šobrīd privātuzņēmējs, lauksaimnieks diemžēl bieži vien maksā aploksnē… Un ja cilvēks vada Džona Dīra (John Deere products) traktoru, kurš sezonā apar 700 hektārus, vai viņš ir tikai laukstrādnieks? Vai liela, moderna kūts kompleksa darbiniece ir tikai slaucēja?"
Ādere - somu pirts
Lauku dzīvi Ēriks Hānbergs ir iepazinis jau kopš dzimtajā Birzgalē starp Ķegumu, Jaunjelgavu, Valvi un Vecumniekiem pavadītās bērnības. "Pats galvenais, ka jau no bērnības pats darīju visus lauku darbus, man šī dzīve ir asinīs, un es to jūtu. Redzēju arī piespiedu brīvprātīgo kolhozu izveidošanu. Šis fons man vairs nebija jāpēta, un varēju vairāk interesēties par cilvēku attiecībām darbā un sadzīvē." Hānbergs atklāj, ka vērtīgāko vērojumu ražu ievācis laikā, kad modē bija somu pirtis. "Šajās pirtīs es faktiski ieguvu lielāko tiesu no saviem stāstiem. Jo tur bija atklāsmes: cilvēki iedzer, uz lāvas kļūst runīgāki un vēlīgāki. Bet to visu taču nevarēja rakstīt avīzē!" Tā pati dzīve viņu ierosinājusi uzdrīkstēties rakstīt stāstus. Hānbergu iecēla saulītē līdz ar pašu pirmo stāstu Pirmā grēka līcis, ko turpinājumos nodrukāja žurnālā Karogs. Autoru uzņēma Rakstnieku savienībā. "Maisam bija gals vaļā. Parādījās viena grāmata, otra, trešā." Hānberga kolhozu stāstus publicēja laikā, kad radās arī Harija Gulbja un Paula Putniņa lugas un Andreja Dripes publicistiskie darbi, īpaši Dripes cikls Vēstules no kolhoza, un pāri visam - Imanta Ziedoņa Kurzemīte.
Bīstamais humors
Kā tas nācās, ka Hānberga vērojumus avīzēs drukāt nevarēja, taču kā literatūru - varēja? "Žurnālists publicists uzraksta ar konkrētiem faktiem, kolhozu nosaukumiem un uzvārdiem, bet stāstā ir nekonkrēti. Tāpēc jau tolaik uzplauka humora un satīras žanrs: žurnāls Dadzis, TV raidījums Pirts, kur Leons Krivāns bija pirtnieks. Mēs ar aktieri Edgaru Liepiņu veidojām kopīgu estrādes programmu, ar kuru trīs gadus braucām pa visu Latviju. Pats uz skatuves stāstīju savus dokumentālos pieredzējumus. Edmunds Freibergs ar manu stāstu Naktssarga piedzīvojumi vairākus gadus apbraukāja kolhozus, smīdinādams publiku. Ja to uztvertu kā kritiku par tā laika kolhozu iekārtu, tad, protams, aizklapētu ciet. Bet, ja to uztver kā cīņu pret negatīvajām parādībām, lai tās novērstu - lūdzu!"
Protams, vajadzējis zināt robežu, it īpaši, ja pieskārās ideoloģiski būtiskām pamattēmām. To Hānbergs ilustrētu ar piemēru laikā, kad mūsu Latvijas brūnā gotiņa bija ļoti izkopta un produktīva šķirne, bet ideologi un padomju tautsaimnieki sāka iestāties par melnraibajām, kurām nav tik trekns piens, Ē. Hānbergs kopīgā programmā ar dzejnieku Jāni Peteru, komponistu Raimondu Paulu un Edgaru Liepiņu iestājušies par Latvijas brūno. "Ideoloģija aizliedza šo programmu, un bija pārmetumi arī manam redaktoram laikrakstā Cīņa - uz ko tas Hānbergs velk, nostādamies pret tautsaimniecisko politiku? Mums sludināja komunistiskās dzīves ideālus, bet mēs domājām, kā tos apiet ar līkumu. Kolhozu saimniekošana bija arī viltīga saimniekošana: caur somu pirti izdabūt fondiņus utt."
Kā kuriozu Ē. Hānbergs atminas pārpratumu, ko izraisījis Literatūrā un Mākslā publicētais satīriskais stāsts Sestdienas minerālūdeņa stāsts. Tajā no nevīžīga kūts strādnieka "kritiska" viedokļa aprakstīta slaucēja, kura pieredzes apmaiņas pasākumā demonstrē darbu ar moderno karuseļa tipa slaucamo iekārtu: kas tad viņai nekait, špidrilka pa vidu grozās - ķitelītis apžmiegts, ir ko rādīt. "Gadījās, ka brīdī, kad slaucēja pirmrindniece Latvijā demonstrēja šādu iekārtu, kāds, drusku iedzēris, iesaucās: re, kur špidrilka! Slaucēja apvainojās. Lopkopības un veterinārijas zinātniski pētnieciskā institūta direktors, mans labs draugs, zvanīja: Ērik, brauc šurp, būs ideoloģisks skandāls, tevi var atlaist no darba Cīņā." Steidzīgi braucis turp, visu vakaru stāstījis slaucējai, ka tas ir tikai humors, salīguši mieru.