Kā dzīvē, tā mākslā mani piesaista ceļš, krustceles un nejaušības. Visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās, un savas izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem. Par to arī ir Sadursme – mana trešā grāmata pēc stāstu krājuma Zemenes ar pienu (2004) un romāna 101. kilometrs (2015) – saka prozaiķe Guna Roze.
"Tukums man ir devis smalku jušanu ar saviem dārziem, ķiršu ziedēšanā nekāda Japāna nav pārsniegusi tās sajūtas, ko man devis Tukums," teicis Imants Ziedonis, kurš līdz ar Māru Zālīti daudziem pirmais nāk prātā, domājot par dižiem, Tukumam rada vārda meistariem. Bet, paskat, cik viņu īstenībā daudz! Almanaha sastādītāja Guna Roze ar domubiedriem ir saskaitījusi.
Abi izdevumi – romāns Sadursme un Kungs Tukums. Vēsturiskā apriņķa literatūras almanahs. 17.–21. gs. – pie lasītājiem ir nonākuši gandrīz reizē. Vai jūs abus darbus rakstījāt paralēli, vai – tā iegrozījušies izdošanas apstākļi?
Kungs Tukums bija vispirms. 2012. gadā radās ideja. Mēģinājām meklēt finansējumu. Kultūrkapitāla fonds vairākkārt atteica ar klasisko "nepārliecina paredzamais rezultāts". Vai tagad arī nepārliecinātu? Savācām materiālu un kādu laiku iepauzējām. Tad, kad ienāca prātā doma, tikko biju sākusi dzīvot Tukumā. Pat nespēju aptvert, kas ir tukumnieki. Imants Ziedonis, Māra Zālīte, Ansis Lerhis-Puškaitis, izrādās, arī Krišjānis Barons, kas tik vēl ne! Un tie ir tikai vārdi no "zelta lapām".
Gluži neticami, cik daudzi iezīmīgi Latvijas literāti ir vai nu dzimuši Tukumā, vai šeit radījuši būtiskus darbus.
Ir tāda sajūta, ka virs Tukuma ir kaut kāds jumts, kaut kas īpašs. Mums jumts ir nevis norauts, bet uzlikts. Kaut kas gaisā vibrē. Vienreiz prātojām, kas tas ir, un nolēmām, varbūt nemaz nevajag atminēt, kas tas ir. Arī pati, kad aizgāju dzīvot uz Tukumu, uzrakstīju gan 101 kilometru, gan tagad Sadursmi.
Antoloģijā ir iekļauti ne tikai simtprocentīgi iedzimtie, bet arī tādi, kuri šeit guvuši nozīmīgus impulsus u. tml. Esat sev sarežģījusi uzdevumu.
Jā, bet vismaz kādu laiku Tukumā viņi ir dzīvojuši. Man liekas, ka tādus tīrradņus mūsdienās ir grūti atrast. Tas pats Jaunsudrabiņš. Tā man ir liela bēda, ka viņa nav "zelta lapās", kur viņam vajadzēja būt starp klasiķiem. Neretieši viņu sauc par savējo, bet, papētot biogrāfiju, izrādās, ka viņš ļoti daudz ir izdarījis Pļaviņās un dzīvojis ārzemēs. Tad kam pieder Jaunsudrabiņš? Ja rakstīšanas mūza pie viņa atnāca Tukumā, uzskatu, ja viņš tur ir dzīvojis un sācis radīt, – viņš ir mūsējais.
"Zelta lapu" autoru izvēle droši vien bija viens no grūtākajiem uzdevumiem, sastādot almanahu. Kur vilkt robežu?
Jā, bija gan.
Apzinoties, ka tā ir subjektīva izvēle un interpretācija, man arī radās daži jautājumi. Piemēram, kāpēc Vilis Plūdons ir ārpus "zelta lapām"?
Viņš jau ir tikai Bigauņciemā skolā strādājis. Tas ir pārāk epizodiski.
Un Andra Manfelde?
Vai Manfelde ir liekama blakus Imantam Ziedonim un Krišjānim Baronam? Nolēmām, ka tomēr vēl ne. Bet es pati laikam liktu. Pēc almanaha iznākšanas viens no iekļautajiem literātiem teica, ka viņš noteikti "zelta lapās" liktu Ievu Rozi. Es vaicāju, kāpēc lai viņa būtu blakus Birzniekam-Upītim un Ziedonim.
Man patīk, ka almanahs nav augstprātīgi sastādīts, jo līdzās ir iekļauti arī Tukuma vietējie literāti, kurus oficiālā literatūras vēsture nepiemin.
Jā, absolūti amatieri. Arī šiem cilvēkiem acīmredzot jumts virs Tukuma ir kaut ko pavēris vaļā, un kaut kas tajā ir.
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 23. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Duņa
.