Tas pats Raups, varbūt tikai forma mazliet cita, Dzejas dienās 16. septembrī Čaka memoriālajā dzīvoklī atklājot jaunāko dzejas krājumu Uguns nedrošs pulss, teica dzejnieks Edvīns Raups. Tas ir viņa septītais 25 gadu laikā tapušais krājums. Raups savu dzeju lasa tā, it kā viņā būtu pārrauts kāds aizsprosts. Metafiziska dvēseles ainava. Nemainīgie motīvi - dzīve, nāve, sievietes, vīns. Raups runā par "milzīgu spēku, kas nes, un dzīvības sulām", kuras ir jau sajutis no 6. klases. "Ja būtu varējis dzīvi pamainīt citā virzienā, momentā būtu to darījis" - dzejnieks neslēpj, ka būt kailam, ko dzeja nozīmē, nav ne viegli, ne patīkami. Māksla viņā ienākusi diezgan vēlu, savienojoties ar paša iekšējo prasību pēc enerģētiski stipriem vārdiem. "Ar baudu "ēdu" klasisko filozofu darbus, gribējās uztaustīt ceļu, kā citi meklē atbildes," savu evolūcijas ceļu atklāj Raups, kurš labprāt paliktu nedefinēts, bet, ja vajag, pasaka priekšā: "Manā dzejā ir atrodami visi iespējamie -ismi." Intelektuālā radīšana viņam esot sveša. Raups ir enerģētiķis.
Vai jaunajā krājumā esi apkopojis labākos dzejoļus?
Nē, tas man vēl priekšā. Izņemot divus, tā ir manu nepublicēto dzejoļu izlase, kurus ļoti auklēju. Daļa ir bijusi publicēta periodikā. Ļoti agrīni un arī neseni dzejoļi. Formas ziņā tie mazliet atšķiras - ritmiskāki, ar atskaņām. Bija barga atlase, lai saglabātu Raupa stīgu, lai forma un atskaņas to neapslāpē. Lielākā daļa palika ārpusē.
Vai tev ir nepieciešamas Dzejas dienas?
Kā tradīcija man tā patīk, it īpaši mūsdienās, XXI gadsimtā, kad esam ļoti norobežojušies un sadalījušies pa pulciņiem. Tāpēc ir labi, ka ir dažādi gadatirgi. Reizi gadā parādās dzejnieki, kas raksta dzeju. Tas ir forši. Labprāt varu nolasīt dzeju, bet ļoti šaurā savu cilvēku kompānijā. Man nav aicinājuma iet pie Raiņa pieminekļa. Esmu, protams, bijis, bet tās ir briesmīgas zobu sāpes. Tas ir ļoti cieši saistīts ar tavu dzejas pasauli, tematiku. Citi raksta sadzīviski proletāriskus dzejoļus, kur vajag iet demonstrācijās un skaitīt no tribīnes. Vai arī ar humoru un satīru piesātinātas rindas, kas cilvēkus uzjautrina. Man tas nav lemts, līdz ar to man ir vajadzīga samtaina vide - ar vīnu un mijkrēsli. Tajā pašā laikā ar savu lasījumu es salaužu mijkrēšļa noskaņu. Mani panti ir ļoti tīri un viegli sasmērējas, tie ir viegli ievainojami. Tā kā sula, kas plūst pa koka dzīslām. Tu iezāģē kokā, sula neglīti iztek ārā, kokam sāp. Dzeja ir kaut kas līdzīgs.
Atklāšanā teici, ka ideāli dzejolī līdzsvarā vajadzētu būt apoloniskajai un dionīsiskajai stihijai. Zinu, ka šobrīd dzīvo laukos. Ko dzīve laukos tevī vairāk baro - apolonisko vai dionīsisko pirmsākumu?
Abi šie jēdzieni ir vairāk metaforiski. Varētu gari un plaši runāt, ko cilvēks ar to saprot.
Ļoti vienkāršojot - prāts, analītiskums pretim spontanitātei un stihiskumam.
Tādā gadījumā - dionīsiskais būs dabas spēks, enerģija un instinktu vara, kas nāk no dabas. Pie dzīvības tevi uztur daba, nevis intelekts. Ar prātu vari sevi hipnotizēt, kaut kādā veidā ietekmēt, noturēt sevi pat pret dabas aicinājumu. Piemēram, man ir bijis, ka pļauju zāli, turpat ir mežs, un fiziski jūtu - mežs saka: nāc manī iekšā, nāc! Pašreiz nerunāju metaforās. Bieži vien apstulbstu - kā es tā iešu? Ne man ir bise, ne - nazis. Bet aicinājumu, senču asins balsi, jūtu tik spēcīgi... Vajadzētu iet un konkurēt ar dabu, bet cilvēks vairs to nespēj. Viņš ar prātu dabu visādi apmāna.
Tavs tulkojums Vladislava Nastavševa iestudētajām Lorkas Asins kāzām ir izpelnījies nedalītus cildinājumus. Kādām izjūtām skatījies izrādi?
Lorka manā dzejnieka un tulkotāja mūžā ir viens no galvenajiem personāžiem. Manas pirmās publikācijas, fakts, ka sāku mācīties spāņu valodu, sakrita ar laiku, kad iepazinos ar Lorku. Tajā laikā par Spānijas kultūru neko nezinājām - flamenko, Lorka un vēršu cīņas. Lorka izrādījās viens no manai dvēselei atbilstošākiem tēliem. Viņa poētika ļoti sasaucās ar manu izpratni par to, kas ir dzeja un māksla vispār. Tas, ka izdevās publicēt viņa lekcijas, man bija milzīgi svētki (Frederiko Garsija Lorka Lekcijas. Izdevniecība Neputns, 2013). Mans pirmais Asins kāzu tulkojuma mēģinājums bija diezgan paviršs (atsaucas uz Naura Klētnieka iestudējumu Asiņainās kāzas Daugavpils teātrī - U. A.). Manās rokās nonāca kāda cita tulkotāja melnraksts, lūdza uzlabot. Tas bija pēdējā brīdī. Pagāja kādi 20 gadi, un radās iespēja pieķerties vēlreiz. Daudz domāju, lai forma neietekmētu saturu, lai latviski tiešā veidā noturētu Lorkas absolūti burvīgo poēziju. Uzskatīju, ka atdzejot Lorku stingrajos ritmos nav pareizi, ka jātaisa brīvajā ritmikā. Tas attaisnojās. Tā bija ģeniāla sakritība, ka Vlads pateica "jā". Viņš izlasīja lugu un dzejoļus un teica - tas esmu es. Gluži tāpat kā es. Mums abiem saslēdzās izpratne par mākslu un poētiku. Vladam tas likās pa īstam, un man arī. Tieši tāpēc rezultāts, manprāt, bija tik labs.