Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Piecpadsmit sarunu ar sevi bez peldriņķa. Ieskats mūsdienu latviešu rakstnieku laboratorijās

"Teksti ir daudz nopietnāki, nekā sākumā bija iecerēts. Tās ir refleksijas par lieliem, dziļiem jautājumiem, arī – ko nozīmē rakstīt," saka grāmatas Rakstniecības laboratorija idejas autore rakstniece Inga Žolude

Šī grāmata sniedz unikālu iespēju ielūkoties piecpadsmit mūsdienu latviešu rakstnieku laboratorijās. No funkcionāli praktiskām līdz alķīmiski mistiskām vai pat dievišķām savā iekārtojumā, tās glabā praktiskus padomus, teorētiskas nostādnes, filozofiskas pārdomas un personiskas refleksijas. Šie aizkadra stāsti atklāj, kā vispār kaut kas tiek radīts, un izgaismo tos instrumentus, kas noderēs ikvienam, kurš nodomājis rakstīt, vai ikvienam lasītājam, kurš jebkad vēlējies uzzināt vairāk par teksta tapšanu, – izdevniecībā Dienas grāmata iznākušo grāmatu Rakstniecības laboratorija ievada idejas autore rakstniece Inga Žolude.

Izlasot 15 aizraujošas esejas, gribas papildināt – grāmata noderēs ikvienam, kurš vispār vēlas kaut ko darīt, pat ne obligāti radošu. Rodas iespaids, ka rakstnieki teju ir gaidījuši, lai kāds viņiem nopietni pajautātu šos "naivos un banālos", bet būtībā pašus svarīgākos jautājumus: kāpēc tu raksti? Kā tu raksti? Kā atnāk idejas? Esejas ir tapušas ar visnopietnāko pieslēgšanos un godīgumu pret tēmu un sevi, kaut varēja taču izprovocēt arī skepsi un pasmīnēšanu, jo šai tēmai ir veltītas arī dažnedažādas pašmācības rokasgrāmatas ar ātras komerciālas peļņas diktētu saturu. Rakstniecības laboratorija ir īpašs un uzmanības vērts izņēmums ar intelektuāli māksliniecisku saturu.

"Tikai tagad, kad esmu uzrakstījusi savu desmitu grāmatu, man pajautā – sak, Laima, kāpēc raksti?" (Laima Kota. Vērojot un stāstot.)

 

Vārda spēks

"Jau rakstīt grāmatas ir pietiekami neprātīgi, bet rakstīt par rakstīšanu? Tas pārsniedz jebkuras diagnozes ietvarus. Nu labi, dažus manus padomus vismaz var izmantot jebkurā radošajā jomā, piemēram, izvēloties dvieļu pakaramo vannasistabai, taču mani ārkārtīgi interesē, kā glābās pārējie," grāmatu ievada dzejnieks un prozaiķis Andris Akmentiņš. Grāmatas atklāšanas pasākumā 24. februārī Rakstniecības un mūzikas muzejā par sajūsmu kolēģiem ar vārdiem: "Mums humors ir, bet nav satīras" Akmentiņš ar savu ģitāru rečitēja ovācijas raisošu 15 pantu draudzīgu šaržu, improvizējot par kolēģu esejās lasāmajām izteikām. Akmentiņa pieļāvumā šī grāmata vēl ilgi būs "nebeidzams jautrības avots", dēls jau esot paknābājis.

Lai arī atklāšanas pasākumā gluži dabiski valdīja jautrs gars un satikšanās prieks, vakara galvenā  "laborante" Inga Žolude uzsvēra, ka "pasākums ir veltīts arī "tiem autoriem, kuri jau gadu nevar mierīgi sēdēt savās darbistabās un rakstīt par savām izvēlētajām tēmām, jo viņu darbistabas ir pārvērstas gruvešos un viņiem jāraksta par to, par ko nevar klusēt. Šajā informācijas karā tieši rakstītā vārda spēkam mūsdienās jāpievērš vislielākā uzmanība, un mēs to darām kopā".

"Līdz 18. gadsimtam rakstīšanu mēdza uzskatīt par maģisku darbību. Arī šodien vārda mākslu apvij savādas slepenības gaisotne: nav viena pareiza skaidrojuma tam, kā teksts kļūst par literatūru, literatūra – par dzīvi, bet dzīve – par tekstu. Daudz kas nav skaidrs, tumša padarīšana. Taču šajā grāmatā apkopotās esejas palīdzēs ielūkoties aiz plīvura un gūt dzīvu priekšstatu par to, kas tad īsti notiek mūsdienu latviešu rakstnieku darbistabās, dvēselēs un prātos," saka Svens Kuzmins, kuram pašam eseja "neesot sanākusi", bet savu galveno ideju viņš uzrakstījis uz grāmatas vāka.

Rakstnieki ļauj sevi ieraudzīt kā gluži miesiskas būtnes, kam vajag ēst, dzert un iet uz mazmājiņu, līdz atskārtai, ka ir "instrumenti" kāda visuma diktāta rokās (Kristīne Ulberga) un "labāk, lai aizprātā vērpjas līdz galam neapzinātā straumējums, simboliski neapjaustu kustību muskuļi kā maģiskā rituālā, nevis visgreznākais plakāta sarkofāgs" (Andris Zeibots).

No šīs grāmatas sanāktu vēl viens radīšanai veltīts mazāks aforismu krājums. Piemēram, Andra Manfelde raksta: "Manuskriptus vajadzētu turēt kastē kā ziemas ābolus un gaidīt, lai nogatavojas vai sapūst." Vai Gunta Bereļa atgādinājums iz Somerseta Moema pieredzes: "Moems raksta, iedvesmas vadīts, kas viņu piemeklē, katru rītu plkst. 9 apsēžoties pie rakstāmgalda", vai Daces Rukšānes secinājums, ka kaut kad ir jāsaņemas un "jāizlien no kastes", kas ir pilna ar aprakstītām salvetēm.

 

Daudz dziļāk, nekā iecerēts

KDi vaicāja Ingai Žoludei, kāpēc šķita, ka ir nepieciešama šāda grāmata. Vai nebaidīja, ka autori varētu neatsaukties?

"Ideja nāca, gatavojot kārtējo nodarbību kārtējiem topošajiem autoriem. Tulkojot pasaules klasiķu citātus, iedomājos, cik forši būtu, ja es varētu atšķirt un paskatīties, ko par rakstīšanu ir teikusi Ikstena vai Zebris, vai vēl kāds cits kolēģis. Tādas vietas nav. Izteicu šo ideju Dienas grāmatas vadītājai Dacei Sparānei-Freimanei. Ideja likās mazliet utopiska vai drosmīga, bet Dace uzreiz nedomājot piekrita, un ķērāmies klāt. Mums bija nedaudz bail, ko par to teiks autori. Bijām sagatavojušas pieturpunktus – par savu rakstīšanas procesu, varbūt viņiem ir kādi padomi vai atziņas un tamlīdzīgas lietas. Biju iedomājusies, ka teksti būs ļoti līdzīgi, bet tad, kad dabūju šo tekstu kopu un lasīju cauri, nevarēju atrauties, jo katrs teksts bija tik aizraujošs, atšķirīgs un unikāls. Arī es par saviem kolēģiem uzzināju tik daudz, ko mēs parasti noklusējam. Man liekas, ka jautājumi "kā jūs rakstāt?", "kādi ir jums vispiemērotākie apstākļi rakstīšanai?" intervijās un pasākumos ir vieni no visbiežāk rakstniekiem uzdotajiem jautājumiem. Autori ātri kaut kā no tiem atgaiņājas. Mūsu gadījumā likās, ka visiem tomēr patika, ka ir laiks, lai iedziļinātos šajā jautājumā un mēģinātu formulēt, ko pašam sev rakstīšana nozīmē. Man liekas, ka tās ir 15 sarunas ar sevi. Beidzot "pa godīgo". Līdz ar to teksti ir daudz dziļāki, nekā sākumā bija iecerēts. Tās ir refleksijas par lieliem, dziļiem jautājumiem, arī – ko nozīmē rakstīt, ko nozīmē radīt mākslu un ko nozīmē māksla, kāds ir mākslinieka un mākslas uzdevums. Tie ir ļoti nopietni, dziļi jautājumi, tāpēc šo grāmatu var lasīt ne tikai tie, kas lasa grāmatas vai interesējas par rakstnieku viedokļiem, bet jebkurš, kuru interesē māksla," stāsta Inga Žolude.

Savu tekstu rakstniecei nav bijis viegli rakstīt. Kad kā redaktore izlasījusi pārējos četrpadsmit, sapratusi, ka savā tekstā kaut kas ir jāpamaina. "Bet gala beigās izmaiņas nebija nemaz tik lielas. Ļoti acīmredzama un liela vērtība ir katra autora autentiskajai balsij un rakstības stilam. Lai gan tas nav ne stāsts, ne romāns, mēs katra autora esejā redzam, kā viņš raksta. Arī šovakar atklāšanas pasākumā redzējām, ka bija viegli uzminēt, jo parādās stils, leksika vai tēmas, kas autoru reprezentē," saka Inga Žolude, kura pati rakstīšanai "iesildās, darot disciplinētus sadzīves rutīnas darbiņus – slaukot putekļus un mizojot kartupeļus.

 

Kā pirmā publikācija

"Man ar šo grāmatu bija ļoti interesanti, jo es ielēcu jau ejošā vilcienā. Man ir milzīga pateicība Dacei Sparānei-Freimanei par to, ka viņa mani uzjundīja uzrakstīt eseju un uzticēties vārdam. Man ir tāda sajūta, it kā man būtu pirmā publikācija, tāpēc likās, ka man noteikti jānāk uz šīs grāmatas atklāšanu. Mūsdienu rakstniecības kontekstā tā ir unikāla grāmata, kurā cilvēki atklāj savu iekšējo būtību. Lasītāji, kuri lasa grāmatas, beidzot var saprast, ko nozīmē radīt grāmatu. Visu laiku tev apkārt ir sajūta – cilvēki iet uz darbu, bet ko dari tu? Patiešām – ikdienas prieku taču var dabūt tajā ikdienā – putnus barot un kūkas cept, no visiem darbiem tev ir prieks, bet skaidrs, ka rakstīšana ir tā, kas tevi velk uz priekšu. Tu jūties daudz labāk, kad esi uzrakstījis. Tad, kad tev ir mokas un tu nevari uzrakstīt, tad ir tā... Milzīgs paldies Ingai Žoludei, un ir liels prieks, ka šāda grāmata ir tapusi. Tā ir rokasgrāmata ne tikai pašiem rakstniekiem, bet arī sociologiem, psihologiem, psihoterapeitiem," saka rakstniece Nora Ikstena.

"Lielā mērā eseja ir viena nodaļa no manas grāmatas ...rakstīt... (Orbīta, 2022). Šis tas ir noņemts nost, šis tas – pierakstīts klāt, lai pataisītu apaļāku un nebūtu gluži fragments. Eseju uzrakstīju tad, kad vispār nezināju, ka ar grāmatu tikšu līdz galam. Es laikam pats pirmais iedevu redaktoriem savu nodaļu. Tā parāva vaļā, un es pabeidzu arī pats savu grāmatu," stāsta rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis.

Vaicāts, vai viņam kā literatūrkritiķim vieglāk vedās laisties tik dziļā pašapcerē, Guntis Berelis iebilst: "Es nedomāju, ka jautājumam jābūt šādi uzstādītam. Visa radīšanas alķīmija ir tik ellīgi sarežģīta un iekšēji pretrunīga. Nevis no divām pusēm pretrunīgi, bet tā, ka šajā procesā iekšā ir daudzas, daudzas pretišķīgas lietas. Pie šīs grāmatas var pieiet no jebkuras puses. Tad, kad es grāmatu skatījos vēl maketā, tas man likās pats foršākais, ka vienai un tai pašai tēmai ir absolūti atšķirīgas pieejas. Varbūt kaut kādas domiņas atkārtojas, bet 15 skatpunkti ir pilnīgi dažādi. Ja rakstītu simt cilvēku, būtu simt dažādi skatpunkti. Tas ir foršākais šajā alķīmijā, ka tā nav modelējama – uztaisi formulu un tad pēc tās formulas raksti."

Vai citu pieredze var kaut kā ietekmēt? Palīdzēt, traucēt?

"Man tie gadi jau ir salasījušies drusciņās vairāk. Es pats savā grāmatā esmu pieminējis dažus kuriozus. Piemēram, Edvīns Raups, kad vēl vidusskolā mācījās, salasījies Raiņa biogrāfiju, ka Rainis sēdējis zem ābeles un rakstījis ģeniālus dzejoļus uz dēlīša, arī paņēmis savu kladīti un gājis Gaujas malā – pasakaini skaista ainava, bet nekādi dzejoļi nenāk ārā. Tajā vecumā ir nosliece uz atdarināšanu. Tev ir kaut kāds paraugs, un tu mēģini atdarināt pavisam primitīvā, sadzīviskā līmenī – iet pie dabas – un arī atdarināt stilistiskā veidā. Patlaban es stipri šaubos, ka mani kāds cits varētu ietekmēt. Katrā ziņā kombainā kā Kristīne Ulberga es nevarētu parakstīt. Tas ir pilnīgi skaidrs. Pirmais vissvarīgākais rakstniekam ir tā dzelzs pakaļa," ir pārliecināts rakstniecības klasiķis Guntis Berelis.

 

Viss tad būs

"Manā gadījumā šis ir dziļi pašterapeitisks teksts, kurā es ar veselīgu pašironiju mēģināju paskatīties pats uz sevi un attiecināt to arī uz citiem rakstniekiem, it īpaši iesācējiem, kuriem bieži (manā gadījumā – pilnīgi noteikti) gribas pēc iespējas ātrāk un skaļāk apliecināt – es esmu rakstnieks. Kas tad ir jādara, lai tas notiktu? Manā esejā ir 20 likumu, lai apliecinātu, ka tu patiešām esi rakstnieks ar lieliem burtiem, milzīgiem. Bet receptes, kā uztaisīt labu lazanju, man nav," stāsta rakstnieks Osvalds Zebris. Tieši viņa esejas 20 likumu zobgalīgais patoss kalpojis par iedvesmu Andra Akmentiņa asprātīgajam, melodiskajam "konspektam" apmēram šādā garā: "Trīs lapas par to, kā nerakstās, vienmēr var uzrakstīt"; "Pat Berelis atzīst, ka jūt, tātad viss tev reiz būs"; "Lasi un raksti bez bailēm, kā norāda Inga Gaile, / Nebaidies skart veco māti un seksualitāti."

"Ja nopietni – šie 20 likumi droši vien ir jāņem un jāskatās, kā nevajadzētu darīt," atzīstas Osvalds Zebris.

Kristīne Ulberga ir pārliecināta, ka no brīva prāta pati savas radīšanas mokas nepreparētu, bet "kas jādara – jādara. Neviens rakstnieks par to labprāt nerunā. Neviens cilvēks vispār ar savu profesiju tā nedižojas, varbūt izņemot politiķus. Un arī ne visi. Kad ir tikšanās ar lasītājiem, tad jautā – nu kā tad jums tās idejas atnāk? Tas ir diezgan kaitinošs jautājums, jo... Tāpēc, ka zvaigznes tajā brīdī, kad piedzimu, tā ir sastājušās. Kādam citam varbūt zvaigznes sastājās, lai viņš komponētu vai – vispār neko nedarītu un meklētu sevi citādā veidā. Mēs jau visi kaut ko meklējam, un ar rakstīšanu mēs sevī kaut ko atrodam. Īstenībā tā ir ļoti intīma padarīšana. Darba galds un viss ap to. Man, piemēram, tāda nemaz nav. Es rakstu, kur varu. Rakstīšana ir brīnumaina padarīšana, jo tu vari to darīt jebkur, kur esi. Kur tevis nav – nevar.

Es rakstu datorā. Man nesen bija jāparakstās un jāuzraksta uzvārds, un es to diezgan kroplīgi uzrakstīju, jo sen nebiju rakstījusi. Datorā labi ir tas, ka var izlabot.

No vienas puses, rakstīšana ir liela nasta. Es domāju, ka nekādas atbildības pret sabiedrību rakstniekam nav, bet pret sevi – noteikti ir. Tāpat kā sportistam ir atbildība tikai pret sevi, kā viņš noskrien distanci." Vaicāta, ko nozīmē atbildība pret sevi, Kristīne Uberga atbild: "Darīt to, kas jādara." Viņa ir mēģinājusi strādāt arī par sētnieci, darīt vienkāršu mehānisku darbu, "bet tas galīgi nekam neder, ka to laiku, kuru es varētu veltīt rakstīšanai, veltu kaut kam citam. Es visu mūžu, cerams, arī nākamajā dzīvē, atcerēšos, ko teica Biruta Delle: laba glezna veidojas tad, kad pareizā krāsa ir pareizajā vietā. Un, ja katrs cilvēks uz pasaules būtu savā pareizajā vietā, glezna izskatītos daudz citādāka, nekā tā ir šobrīd. Rakstniecība – tas nav ienesīgi. Es domāju, ka naudai ir liela nozīme cilvēku izvēlēs. Rakstnieku kompetencē arī ir varas iespēja, tikai to izdomā sabiedrība, nekad rakstnieks pats."

 

Neesi viens pilnīgs dīvainis

Savukārt rakstniece Andra Manfelde pamanījusi, ka daudzi paradumi viņai ir pavisam pretēji: "Es ikdienā ļoti maz klausos mūziku. Mani tā traucē. Man liekas, tā ir informācija. Es izbrīnījos, ka Inga Žolude ieslēdz mūziku un viņai tas palīdz. Mani tas traucētu – neviens nerunājiet, es esmu nomirusi. Kad izlasīju, sapratu, ka foršākais tajā grāmatā ir tas, ka katrs ir uzrakstījis savu portretu. To, kāds viņš ir cilvēks. Tas bija ļoti interesanti. Sākumā bija bišķiņ jāpiespiežas, bet pēc tam pat iepatikās. Ja tagad būtu jāraksta, rakstītu savādāk. Ne jau tā, ka noliegtu iepriekš rakstīto, bet rakstītu strukturētāk un pateiktu kaut ko būtiskāku. Tā notiek arī ar romānu, raksti un domā – jā, visu esmu pateikusi –, bet paiet laiks, un domā – varētu papildināt vai noņemt nost. Man šķiet, Berelis ir teicis, ka klasiķim arī varētu piesieties, nevienam nav perfekti. Tas ir mierinājums – paskaties, kā citi raksta, tu neesi viens pilnīgs dīvainis."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja