Par tās norises telpu bija izvēlēts Jāņa Akuratera muzejs Torņakalnā, kas ir īpaša vieta rakstnieces biogrāfijā. "Šī ir mana pirmā darbavieta. Es strādāju literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas nodibinātajā Raiņa izpētes grupā. Vēl neizremontētās un aukstās ēkas augšstāvā mēs kopā ar Ievu Dubiņu sākām savas muzejnieču gaitas un pārrakstījām Rainim adresētās vēstules," sarunā ar laikrakstu Diena atminas Nora Ikstena.
Pēc tam Jāņa Akuratera muzejā ir notikusi rakstnieces otrās īsprozas grāmatas Maldīgas romances (izdevniecība Jāņa sēta, 1997) atvēršana, ilgus gadus par sardzi šajā ēkā ir strādājusi tulkotājas Maimas Grīnbergas mamma Zelma Grīnberga un norisinājušies vairāki Prozas lasījumi ar Noras Ikstenas piedalīšanos. "Man ir ļoti siltas atmiņas par šo vietu," uzsver rakstniece. Savukārt tagad jau pirms vairākiem gadiem atjaunotajā XX gadsimta trīsdesmitajos gados funkcionālisma stilā celtajā ēkā Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš lasīja Noras Ikstenas jaunākā darba fragmentus mūziķa Raimonda Tigula henga spēles pavadījumā ar ziemas skatu un muzeja telpās spīdošo gaismekļu atspulgu aiz loga.
Neparasta sajūta
Romāns Jōna ir stāsts par sauszemes gājēja kurjera Jonas un ūdeņu iemītnieka zilā vaļa draudzību un kādu neparastu sajūtu. It kā dzīve, ko dzīvojam, nemaz nav mūsu dzīve. "Mēs nereti sakām – dzīvot ar joni. Skaisti, plaši, ar prieku un vērienu. Tomēr līdzās neredzama, itin bieži tikko manāma, bet citreiz gluži acu priekšā materializējoties plīvo kāda acumirklī pat vārdā nenosaucama sajūta. Es to iedēvēju par jōnu," atklāj rakstniece un jautā: kas ir šī jōna? Vai tā vada? Vai ir iespējams izvēlēties: ļauties tai vai neļauties? Ko darīt, kad dzīve, kuru tu dzīvo, vairs it kā nemaz nav tava un viss, kas iepriekš šķitis nereāls, kļūst biedējoši reāls?
Nora Ikstena. Jōna. Izdevniecība Dienas grāmata, 2023. 168 lpp.
Izdevniecības Dienas grāmata vadītāja un romāna Jōna redaktore Dace Sparāne-Freimane šo darbu atklāšanas pasākumā ierindoja sapņojuma žanrā. Pati autore tam piekrīt tikai daļēji. "Tas ir tapis starpstadijā starp miegu un nomodu: es kā cīrulis cēlos un rakstīju agrās rīta stundās, kad ir klusums un pat fiziski var sajust, cik tīrs ir gaiss, bet daudz kas šajā romānā ir īsts, piemēram, es studēju zilo vaļu uzbūvi, uzvedību un vibrācijas, kas neiet roku rokā ar sapņojumu," saka Nora Ikstena un piebilst, ka jau kopš bērnības viņai ir bijusi interese par zemūdens pasauli, kas nekad nebeidz pārsteigt.
Zemūdens pasaule
"Kad es pirmo reizi nodarbojos ar snorkelēšanu (zemūdens peldēšana, lietojot elpošanas caurulīti, – red.) Ēģiptē, sapratu, cik patiesībā mēs maz zinām par zemūdens pasauli, cik tā ir valdzinoša un neparasta," raksturo rakstniece. Tā ir skaista un savā daudzveidībā neaptverama ar visiem zemūdens dzīlēs esošajiem iemītniekiem, zudušajām atlantīdām un nogrimušajiem kuģiem, kurus cilvēki vēlas izcelt dienasgaismā. "Pētot zilos vaļus, es uzzināju par krēslas zonas eksistenci. Savā grāmatā es pieminu tajā mītošo medūzu, kuras galva spīd kā spuldzīte. Tas nav nekāds izdomājums! Viņa ir spējīga izdzīvot šajā krēslas zonā, jo viņai mirdz smadzenes," stāsta Nora Ikstena.
Pavisam nesen rakstniecei bija parādījusies iespēja arī pašai satikt zilo vali klātienē. Šī gada rudenī viņa devās uz Meksiku, kur Gvadalaharas grāmatu mesē pārstāvēja Eiropas Savienību ar diviem darbiem spāņu valodā – Mātes pienu un Ūdens mirdzēšanu. "Es pārstāvēju ne tikai Eiropas Savienību un Latviju, bet arī savu sadarbības partneri, spāņu izdevniecību Vaso Roto, kurai tas bija pirmais solis vērienīgajā Meksikas tirgū. Es jau biju izpētījusi ceļu līdz līcim, bet daudzo pienākumu dēļ šī iecere nerealizējās. Ne vienmēr dzīvē viss notiek tagad un tūlīt. Ja Dievs dos, es noteikti satikšu savu zilo vali – ja ne Meksikā, tad kādā citā vietā," cer autore.
Ne tik vienkāršs
Arī sauszemes gājējs kurjers Jona ir pavisam īsts jeb pavisam parasts XXI gadsimta cilvēks. Darbs, mājas, darbs. "Jona pārvietojās ar riteni, jo tā bija ērtāk, un, īpaši tagad, braucot pa tukšajām pilsētas ielām, viņš varēja attīstīt galvu reibinošu ātrumu. Kad tuvumā neredzēja policijas mašīnas, viņš atlaida stūri, un, rokas augstu pacēlis, plivināja gaisā vienreizlietojamās maskas, kas bija viņa lielākais tēriņš," savā romānā raksta Nora Ikstena, iepazīstinot ar vienu no galvenajiem varoņiem, kurš kopā ar zilo vali šī darba lapaspusēs, katrs sava iekšējā dzinuļa vadīts, dodas cauri jōnas miglai pretim ticības, mīlestības un cerības gaismai.
Doma par to, ka viens no galvenajiem varoņiem būs kurjers, rakstniecei ir ienākusi prātā strauji, pārvietojoties pa Rīgu aptuveni pirms gada. "Pa kūstošu sniegu, pa diemžēl joprojām netīro un nesakārtoto galvaspilsētu, uz kuru es cenšos nebraukt un palikt savās mājās Ikšķilē, minās Wolt puiši, kuri pārsvarā ir ieceļotāji un uz Latviju atbraukuši viena vai otra iemesla dēļ. Skatoties, cik tas ir grūti, atcerējos pandēmiju, kad kurjers bija dzīvības vēstnesis daudziem no mums, pievedot ēdienu vai ko citu. Cauri laikiem kurjers ir bijis ne tikai praktisku lietu, bet arī dažādu ziņu piegādātājs, tāpēc nolēmu, ka Jona būs šāds vienkāršs puisis, kas nemaz nav tik vienkāršs," stāsta rakstniece.
Smagie atribūti
Grāmatas Jōna pēcvārdā Nora Ikstena atklāj, ka sākusi rakstīt šo darbu, tobrīd nenieka neapzinādamās, par ko šī jōna izvērsīsies. "Es negribētu ieslīgt detaļās par šī romāna rakstīšanas procesu, bet kopējos vilcienos varētu teikt, ka pavediens veda mani, nevis es vedu pavedienu," atzīst autore, kuru pavediens ir aizvedis līdz darbam par šo laiku ar kara un pandēmijas klātbūtni un ietekmi. "Pandēmijas laikā mēs redzējām visus cilvēces lietotos smagos atribūtus – tuvākā nodevību, ļauna darīšanu otram izdzīvošanas vārdā, liekulības un melu pasludināšanu par patiesību," romāna pēcvārdā pauž rakstniece.
Viņa piesauc arī neiejūtīgo attieksmi pret radošajiem cilvēkiem no varas pārstāvju puses. "Es atceros, ka pandēmijas laikā daudzi politiķi, kuri tagad ir pazuduši kā zaķi kāpostos, aicināja cilvēkus mainīt profesiju. Es domāju, ka viņiem pašiem vajadzētu rādīt piemēru, lai nonāktu tuvāk dzīvei, jo viņi deva skaidru mājienu: "Kas tad tie radošie, vai viņi nevar?" Viņi var! Es varu marinēt dārzeņus, cept kūkas un uzklāt galdu. Man nav bail no vienkāršā darba, bet arī politiķi varētu to padarīt un paskatīties, kā dzīvo cilvēki, kas dara šo vienkāršo darbu, ieskaitot rakstniecību," akcentē Nora Ikstena, kura turpinās ar to nodarboties neatkarīgi no apstākļiem.
Maskas kā pūķi
Mūsu sarunā, kas norisinājās vairākas dienas pēc romāna Jōna atvēršanas, rakstniece min, ka jau ir paspējusi iepazīties ar pirmajām lasītāju atsauksmēm par savu darbu sociālajos tīklos. Īpaši viņu patīkami ir pārsteidzis kāda jauna cilvēka ieraksts feisbukā, ka šī grāmata ir trāpījusi pa saraustītas pasaules nervu. "Domāju, ka savās sajūtās es neesmu viena un ka man šajā grāmatā ir izdevies tās izpaust nevis baisā, skarbā un šausmu tonī, bet tā, lai, izlasot šo romānu, cilvēkiem nekļūtu sliktāk, bet kļūtu labāk," uzskata Nora Ikstena, kuras grāmatas galvenais varonis, iesējis maskas auklās, laiž tās gaisā kā pūķus.
Lai tā rakstītu, ir vajadzīga distance laikā un telpā, nevis būšana notikumu epicentrā – es piebilstu. "Šoreiz sakrita tā, ka viena gada garumā es piedzīvoju individuālo totālo distanci no visa, kas manā gadījumā bija piespiedu kārtā. Es negribu izklausīties pamācoši, bet jūs būtu pārsteigti par to, kas notiktu, ja jūs pabūtu kaut vai tikai trīs vai vairāk nedēļas klusumā un noslēgtībā. Šajā laikā domas sāk raisīties pavisam citā virzienā. Atskatoties uz savu personīgo pieredzi, varu teikt, ka šī klusēšana man ir devusi daudz vairāk nekā gara runāšana," uzsver rakstniece.