Jaunajai paaudzei grāmatu atklāšanas oficiālā veidā ar pateicības vārdiem galīgi nav interesantas – godīgi saka literatūrpētniece un dzejniece Krista Anna Belševica. Tā kā nesen izdevniecībā Dienas grāmata iznākušajā grāmatā Dzintars Sodums. Post Scriptum viņa ir piedalījusies pamatīgi un personīgi – ar aizraujošu zinātnisku eseju, kurā "izurbusi" praktiski visu, kas ir izlasāms par Dzintaru Sodumu, viņai gribējies, lai grāmatas atklāšana notiktu citādi. Tā sodumiski. "Iedomājos, ja jau mēs par Sodumu rakstām grāmatu, viņš ir pelnījis, ka cilvēki par viņu domā. Pētot viņa daiļradi, sanāca netīši papētīt arī raksturu, un es domāju – viņš nekad netiecās pēc pateicības runām. Viņš tiecās dzīvē uz to, lai ar viņu kopā domātu," saka Krista Anna Belševica, kurai vienmēr šķitis interesanti, ka "cilvēki mūsdienās vispār lasa trimdas literatūras darbus un spēj tajos atrast, ar ko identificēties".
Noras Ikstenas dārzā, glaudot viņas suni, Kristai Annai no daudzām dažādām idejām esot izkristalizējusies doma par Soduma festivālu. Ikstenai tā ārkārtīgi patikusi, un abas apvienojušas spēkus organizēšanā.
13. septembrī plkst. 17.30 leģendārajā adresē Mārstaļu ielā 6 Soduma festivāla ietvaros notiks grāmatas atvēršana. Krista Anna Belševica ir lūgusi astoņus jaunākās paaudzes dzejniekus atklāt Sodumu, "kā viņi tiešām jūt". Dzejas performancēs Soduma dzejnieka šķautni savā izpratnē atklās Lāsma Olte, Kaspars Zalāns, Kor Mak, Raimonds Ķirķis, Elvīra Bloma, Ausma Perons, Marija Luīze Meļķe, Rihards Ošenieks. Belševica uzsver, ka vēlējusies pārbaudīt, vai un kā viņas paaudze spēj identificēties ar Soduma tekstiem.
"Man nav ne jausmas, kas tur notiks. Varbūt kāds dedzinās grāmatas?" Krista Anna paceļ rokas žestā, kas rāda, ka viņa par to neuzņemas atbildību. Ko Sodums nozīmē jaunajiem literātiem – būs redzams pasākumā uz vietas un būs pārsteigums arī viņai pašai. Par sodumisku noskaņu parūpēsies mūziķis Krusa, kurš speciāli festivālam būs sagatavojis muzikālu performanci. "Mans mērķis bija – ko tur daudz runāt, ka Sodums nav pietiekami novērtēts vai tamlīdzīgi. Savāksim jaunos cilvēkus un iedosim viņiem palasīt Sodumu. Paprasīsim, ko viņi par to domā," saka Soduma festivāla iniciatore Krista Anna Belševica.
Nebija nekāda mīļuma
Izlasē Dzintars Sodums. Post Scriptum apkopotas iepriekš grāmatās nepublicētās rakstnieka, dzejnieka, tulkotāja un atdzejotāja Dzintara Soduma (1922–2008) Kapātas esejas, dažādu gadu raksti par dzīves un literāro pieredzi, literatūru, valodu un Latviju, ieskats sarakstē ar Jāni Krēsliņu senioru, kā arī atdzejojumi – T. S. Eliota Tukšā zeme un Vergilija Būkolikas ar Dzintara Soduma un redaktoru Artura Hansona un Venta Zvaigznes komentāriem – u. c. darbi. Krājuma nobeigumā literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu.
"Par Sodumu ir zināms relatīvi maz. Pareizāk – par viņu ir rakstīts pietiekami maz, lai runāšanai par viņu vēl trūktu konteksta. Gan trimdas, gan Latvijas kultūrā viņš vēl rūpīgi jāieraksta. Kā ārkārtīgi smalki emocionāla un niansēti intelektuāla persona, komplicēta, tāpat kā viss viņa rakstītais un tulkotais. Vadoties pēc viņa dažkārt mainīgajās emocijās izteiktā, ir viegli iegūt sašķobītu priekšstatu par viņa sociālo un kulturālo lomu. To, vai Dz. Soduma mīts būs nākamajām paaudzēm lietojams, noteiks vēl citi pētnieki, lasītāji un viņu interpretāciju daudzveidība un dziļums," esejā raksta Krista Anna Belševica.
Jaunā literatūrpētniece uzsver, ka viņas sākotnējās attiecībās ar Dzintara Soduma personību un tekstiem "nav bijis nekāda mīļuma", kā Norai Ikstenai, kura ir viņa garīgā skolniece un tuvs draugs. Studējot baltu filoloģiju, bijuši izrakstīti tikai daži viņa dzejolīši. Impulss padziļināti interesēties par Dzintaru Sodumu nācis laikā, kad Krista Anna Belševica strādājusi Rakstniecības un mūzikas muzejā un viņas rokās nokļuvis Soduma arhīvs, kuram dota zaļā gaisma prioritārai apstrādei. Pētniece jau strādājusi ar dažādiem trimdas autoriem, un Soduma arhīvs uzticēts tieši viņai. "Es tevi izaicinu, Sodum!" sev teikusi Krista Anna Belševica un ķērusies pie argumentu meklēšanas, kāpēc ir jānovērtē Dzintars Sodums, jo "tas nav pašsaprotami, ka Sodums būtu vērtīgs un mūsdienās par viņu būtu jārunā". Pabeigusi arhīva pētniecību, viņa nonākusi līdz personīgi pārbaudītai pārliecībai, ka Dzintars Sodums "nav tikai kārtējais burvīgais, labais, ļoti svarīgais dzejnieks, bet viņš ir cilvēks, kurš ir ārkārtēji specifiski domājis un tvēris pasauli". Soduma savdabīgo pasaules redzējumu īpaši atklājušas viņa mazās piezīmes, kurās viņš krājis mazas detaļas, vilcis ārā no realitātes dažādus novērojumus – gan vēsturiskus, gan politiskus, gan sadzīviskus. "Tas personīgi ir mans mīļākais aspekts Sodumā," atklāj literatūrpētniece. Nebijis vairs ne mazāko šaubu, ka viņa teksti var būt liels iedvesmas avots gan rakstniekiem, gan dzejniekiem, gan kultūrpolitikas veidotājiem, gan vienkārši domājošiem cilvēkiem. Pētniece piekrīt, ka Dzintars Sodums varbūt vairāk ir pazīstams kā prozaiķis, taču viņa dzejas mantojums ir visoriģinālākais un visinovatīvākais. "Nedaudz palasot Soduma dzeju, tu vari ļoti labi saprast, kā viņš domā, iespējams, arī tulkošanas metodi, gan skaniskumu, gan viņa vienkāršību, uz ko viņš nepārtraukti tiecas."
Alkšņu esejas
Lai, piesakot Soduma festivālu, mazliet ieskanas arī paša Dzintara Soduma balss un nesaķemmētās domas:
"Tik plātīgi, lielīgi, kāri un uz labu dzīvi metušies ļaudis kā latvieši īstenībā ir piemēroti dzīvei imperijās."
"Alkšņi ir spējīgi cilvēki. Ko viņi dara, tas parasti izdodas. Bet dažreiz izdodas uz greizo pusi, jo bijuši centīgi, kur nevajag."
"Ja baltieši paši nezin, ko viņi grib, stiprākas smadzenes izmanto Baltiju savam tirgum un darbaspēkam. Kā baltiešiem izmantot šo izdevīgo situāciju?"
"Tulkot dzejolīšus citvalodā: kokteiļu pārtijas noskaņa."
"Man trimdā viegli sprediķot. Tikko kļūstu gļēvs vai nekonsekvents, man darbavietā to ierīvē degunā īru sociālisti vai žīdu liberāļi. Darba devēji man mācījuši turēties pie likuma. Padomijā nav spēku, kas to mācītu. Tur laipo pa lubu literatūru un partijas pātariem."
"Latviešu tauta ir maza. Tā nevar atļauties, lai kādi no tās ir nabagi, apspiesti, neizglītoti."
Nora Ikstena grāmatas noslēguma esejā raksta šādi: "Tikai tagad, pamazām šķirstot Dzintara arhīvu, parādās tās divas bezgalības, kurās viņš turpina dzīvot valodai. No matemātiskas precizitātes darba rēbusiem līdz caurspīdīgai, emocionālai poētikai. No grāmatu gudrību vieduma līdz intuitīvam cilvēka dabas atminējumam."