Kādā fabrikā sasauc lielu mītiņu. Visi nolaistiem skatieniem klusu stāv. Dod vārdu amerikānim, kurš pūlim paziņo, ka rīt no rīta katru otro pakārs. Klusums. Tad paslienas viena roka: „Vai virve pašam jāatnes vai to sagādās arodbiedrība?”Pēdējos mēnešos man ir bijušas vairākas sarunas, kas atgādina šo veco, skumjo anekdoti. LTF jubilejas sakarā, kad satikās bijušie tautas frontes darbinieki, vairāki no maniem bijušajiem cīņu biedriem, laikam jau man labu vēlēdami, teica: “Man tevis žēl. Ko tu mokies politikā? Šo sistēmu nekas nevar mainīt.”Bija tik sāpīgi saprast, ka cilvēki, kas pirms 20 gadiem nešaubījās stāties pretī daudz briesmīgākai sistēmai, šodien ir padevušies negodīgu cilvēku, nepareizu likumu un birokrātijas priekšā.Tas uzdzen drūmas pārdomas par to, kas noticis cilvēku prātos un sirdīs kopš Atmodas. Mēs esam padevušies un vairs neticam savai spējai ietekmēt lietas. Tikko notika ārstu streiks. No 30 000 ārstu tajā piedalījās viens tūkstotis. Pārējie bija padevušies vēl pirms cīņas, jo vairs netic, ka kaut ko izdosies mainīt. Un viņiem ir taisnība. Kamēr atlikušie 29 tūkstoši vai vismaz 10 tūkstoši nepiedalīsies, tikmēr nekas nemainīsies, un valdība varēs justies komfortabli, jo to neapdraud cilvēku neapmierinātība. Profesores Janīnas Kursītes svārstīšanās – iet vai neiet uz Saeimu – izraisīja spilgtus komentārus tīmeklī. Dominēja viedoklis, kāpēc godīgam cilvēkam būtu jānodarbojas ar tik netīru lietu kā politiku. Kuram tad ar to vajadzētu nodarboties? Negodīgajiem? Un tikmēr pārējie, patvērušies savā morālajā pārākumā, noskatīsies, kā skorpioni cīnās šajā stikla burkā – Saeimā? Citos komentāros savukārt skanēja līdzjūtīgi brīdinājumi neiesaistīties cīņā ar vējdzirnavām, jo kauja tā vai tā esot zaudēta. Nu, ko! Stāvēsim tik malā un noskatīsimies, kā mistiskie “viņi” (arī padomju laikā cilvēki tieši tāpat dēvēja kompartijas politiķus, viņiem pietuvinātos ierēdņus un uzņēmējus) rīkojas pēc sava prāta ar to, kas nepieder viņiem, bet pieder mums. Laiku pa laikam jau var arī pakurnēt, bet iesaistīties, lai kaut ko mainītu...? Nu, nē! Līdzcilvēki sāks par mani domāt ko sliktu!Jā, politika šodien ir visnicināmākā no visām nodarbēm un ir vajadzīga drosme un misijas apziņa, lai sevi no brīva prāta pakļautu tādam sabiedrības nicinājumam.Reizēm pat liekas, ka Atmodas laika apņēmība un līdzdalība, kad katrs un ikviens no tiem simtiem tūkstošu, kas iesaistījās neatkarības izcīnīšanā, jo apzinājās, ka viņa klātbūtne, paraksts un balsojums ir svarīgs lielajam kopdarbam, ir bijis latviešu tautai nedabīgs izņēmuma stāvoklis. Patiesībā mēs vēl aizvien esam mežu un viensētu ļaudis, kuri ar aizdomām veras uz katru, kurš mūsu sētai tuvojas. Mēs vēl aizvien par lielāko dzīves gudrību uzskatām pozīciju – es viens pats ar saviem spēkiem. Bet ja neizdodas, tad tas ir liktenis, un atliek vien padoties un vilšanās sāpēs sarūgtināties vēl vairāk. Turklāt, ja viss aiziet šķībi un greizi, ir tik patīkami apzināties, ka manas vainas tur nav. Vainīgi ir „viņi”. Tie „nelieši”, kas sēž Saeimā, valdībā, pašvaldībās utt. Tas tāds ērts aklums aizmirst, ka tos „neliešus” paši vien esam ievēlējuši, lētticīgi ļaujoties kārtējā laimes lāča solījumiem. Turklāt arī tie, kuri nepiedalās vēlēšanās ir tikpat līdzatbildīgi. Viņi ļāva, lai citi izlemj viņu vietā. Kāpēc esam tā padevušies? Kāpēc necīnāmies par savām tiesībām? Nekur pasaulē tiesības netiek dotas tāpēc, ka pie varas esošajiem pēkšņi uznāk apgaismība vai viņus pārņem cilvēkmīlestības uzplūdi. Visa 20. gadsimta vēsture ir pilsoniskās sabiedrības cīņu vēsture par savām tiesībām. Vispirms par to, lai šīs tiesības tiktu ierakstītas konstitūcijā un likumos, un tad par to, lai tās tiktu ievērotas dzīvē. Un par to ir jācīnās kopā un ik uz soļa. Ja viens cilvēks pakustina mazo pirkstiņu, tad nekas nemainās. Ja 2 miljoni vienlaicīgi pakustina mazo pirkstiņu – tad saceļas liels vējš.
...un sacelsies vējš!
Pašlaik Latvijā valdošā psiholoģiskā nomāktība un sociālais padevīgums man liek atcerēties kādu padomju laika anekdoti. Padomju savienību apmeklē amerikāņu arodbiedrību delegācija. Tā pārmet vietējiem priekšniekiem, ka padomijā darbaļaudīm nav nekādu tiesību protestēt. Padomju puse pārmetumus noliedz – visi esot apmierināti, neviens nevēloties protestēt – un piedāvā amerikāņiem pašiem par to pārliecināties.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.