Visīsākā gada diena. 21. decembris. Pienbalta migla. Puikas, mūžam palikuši 1944. gadā, laukā pie baznīcas guļ taisnās garās rindās kā blāvas ziemas saules stari. Restauratori jau pastrādājuši, uzlikuši kancelē pēdējos čiekurus, dzer tēju un sildās. "Man pietrūkst siltuma," iesmejas polihromās glezniecības restauratore Zinaida Grīnfelde, kura ne par ko citu nesūdzas. Materiālu pietiekot. Ja nu vienīgi mūžam trūkstošā laika. "Šodien esmu iecerējis kanceli safotografēt tajos pašos rakursos, kāda tā bija sākumā," stāsta restaurācijas vecmeistars, Zinaidas dzīvesdraugs Gunārs Grīnfelds. Abi daudzus gadus ir veltījuši Rundāles pils atjaunošanai, nu īstenojas sen lolotais sapnis, par kuru agrāk iedrošinājušies tikai sapņot. Konkursā par Lestenes evaņģēliski luteriskās baznīcas restaurācijas darbu veikšanu ir uzvarējis Gunāra Grīnfelda individuālais restaurācijas uzņēmums Rokajs.
Pēc 50 gadiem padomju laikā izdemolētajā un apsmietajā krāšņajā baroka dievnamā šogad augustā atgriezās altāra siena, kas ilgus gadus bija eksponēta Rundāles pils staļļos ierīkotajās izstāžu zālēs, un ap Adventes laiku – restaurētā kancele.
"Paldies Dievam, ir pieejamas ļoti labas fotoplates. Līdz ar to – tā nav problēma. Ir nofotografēta kancele 20.–30. gados, arī retabls jeb altāris. Fotogrāfijas ir ļoti kvalitatīvas un labas. Palielinājumā var redzēt sīkdetaļas. Pēc tām arī mēs strādājam. Protams, tās ir melnbaltās fotogrāfijas. Veicot zondāžas tepat uz vietas, ir jāatrod tonis, kāds ir apakšā zem pārkrāsojuma, bet tas jau ir cits stāsts."
Kokgriezēju meistardarbs
Lestenes baznīcas vēsture ir teju pati Latvijas vēsture. Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, bez kura Lestenes baznīcas atjaunošana nebūtu iedomājama.
"Pēc Liepājas Sv. Annas baznīcas otrs izcilākais un nozīmīgākais pasūtījums Ventspils koktēlniekiem bija Lestenes baznīcas ansamblis. Kurzemes baroka ietvaros tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad novērojama tik cieša saikne starp baznīcas celtniecību, interjera un dekoratīvās iekārtas izveidi. Turklāt tas nebija valstisks pasākums. Vēl XIX gadsimta sākumā Lestenes mācītājs Karls Frīdrihs Vatsons raksturoja baznīcu kā "īstu privātbaznīcu", kas pieder tikai un vienīgi Lestenes muižai," grāmatā Kurzemes baroka tēlniecība (Jumava, 2002) raksta mākslas zinātniece Elita Grosmane. Lestenes baznīca Ventspils kokgriezēju darbnīcas pasūtījumu vēsturē pieder pie grandiozākajiem pasūtījumiem. Mākslas zinātniece norāda – nav šaubu, ka tik lielu darba apjomu – retablu, kanceli, biktssolu, ērģeļu prospektu, solus, luktas un velves dekorējošās rozetes – darbnīcas vadītājs Nikolauss Sefrenss jaunākais (1662–1710) piecu gadu laikā nevarēja paveikt viens pats. Tas nešaubīgi ir viņa darbnīcas, meistara un mācekļu kopdarbs. Par Lestenes baznīcas oficiālajiem pabeigšanas gadiem liecina priekštelpas velves rozetē iestrādātais gadskaitlis "1704" un "1707" – ērģeļu prospektā.
Nīderlandiešu kokgriezēja Nikolausa Sefrensa jaunākā spožākais veikums Latvijā ir kultūras kanonā iekļautais Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls (1697). Motīvu un izpildījuma radniecības dēļ to var uzskatīt par Lestenes baznīcas retabla prototipu.
Rožu koks nokurināts malkā
1961. gadā padomju vara draudzei aizliedza Lestenes baznīcā noturēt dievkalpojumus. Sākās vandalisma un baznīcas izvazāšanas periods. Baznīcā ierīkoja kolhoza kalti, uzbūvēja starpsienas no silikāta ķieģeļiem. Altāra vietā ierīkoja graudu rezervuāru. Izšķirīga nozīme kaut daļējā baznīcas interjera nosargāšanā ir mākslas zinātniekam Jurģim Skulmem, kurš pēc savas iniciatīvas Latvijas Mākslas akadēmijas bēniņos noglabāja skulptūras. Vēlāk tās glabāšanā Rundāles pilī pārņēma Imants Lancmanis, kurš Lesteni līdzās Rundālei vienmēr uzskatījis par papildu misiju. Sešdesmito gadu nogalē baznīcas iekārta tika aizgādāta uz Tukuma muzeju, vēlāk to pārņēma Rundāles muzejs, kur to bija iespējams glabāt piemērotākos apstākļos. Lesteni mākslas zinātnieks pirmoreiz ieraudzīja 1962. gada oktobrī, kad turp devās kopā ar vēl vienu studentu no Mākslas akadēmijas. "To, kas ir Lestenes baznīca, zinājām no Roberta Vipera grāmatas, bet nezinājām, kādā stāvoklī to ieraudzīsim. Piebraucām – visas durvis vaļā, var iet iekšā un ņemt, ko grib. Viss stāvēja savā vietā, izņemot to, kas jau bija nolauzts," intervijā Egilam Zirnim stāsta Lancmanis (Brūces var sadziedēt, SestDiena, 10.04.2016.). Kādā citā intervijā mākslas zinātnieks savu pirmo iespaidu apraksta vēl spilgtāk un emocionālāk. Radiožurnālistes Intas Zēgneres jautājums, no kura brīža gan vizuāli, gan sirds atmiņā viņam sākas Lestene, mākslas zinātnieku pārceļ laikā: "Baznīca stāvēja ar vaļējām durvīm. Katrs varēja iet iekšā. Tik skaisti, tik reibinoši. Vārgā oktobra saulē, siltā, siltā gaismā. Drupas, absolūtas, satriecošas. Iekšpuse? Tāda, kāda tā var būt, kad izdemolēta, daudz kas nolauzts. Pat tik ļoti bojātā stāvoklī viss bija neizsakāmi monumentāls, jo viss bija savā vietā. Viss tik īsts, absolūti taustāms. It kā es būtu pārcēlies kādā postažā pirms 300 gadiem. Tas bija maģiski. Tajā pašā laikā tā plosošā apziņa – cik ilgi tas stāvēs?" (Lestenes dievnama atdzimšana, LR1, 27.12.2015.)
Uzdodu šo pašu jautājumu restauratoriem – no kura brīža viņu profesionālajā un sirds atmiņā dzīvo Lestenes baznīca. Grīnfeldi, viens otru papildinādami, stāsta, ka Lestene viņiem ir pazīstama jau kopš 70. gadu beigām, 80. gadu sākuma, kad abi sāka strādāt Rundālē, un atceras, ka "Lestene stāvēja staļļos". Gunārs Grīnfelds: "Faktiski no tā laika mēs ik pa brīdim apciemojām Lesteni. Uzreiz jau bija interese – ka varētu kādreiz tikt pie restaurācijas. Bet tas toreiz bija tikai tāds sapnis." Viņu kolēģis kokgriezējs Ivars Ķivulis lēš, ka viņa dzīvē Lestenes baznīca netieši mājo jau gandrīz četrdesmit gadu. "Es ar Lesteni sastapos, kad vēl biju Lietišķās skolas audzēknis 70. gadu beigās. Neatceros, vai pats Voldemārs Tiltiņš, bet toreiz jau ņēma no Lestenes paraudziņus un grieza tādas kā kopijas. Rundālē fondos tas viss bija savākts, pedagogi un vecāko kursu audzēkņi brauca uz turieni ņemt paraugus. Kolonna kancelei tika griezta jau tolaik. Tagad ir tā vienkārši nozeltīta. Sanāk, ka tā gaidīja kādus četrdesmit gadus."
Restauratori cilā kaudzīti ar lielām melnbaltām fotogrāfijām, kurās redzama izdemolētā Lestenes baznīca. KDi fotogrāfs Kristaps Kalns ieinteresējas par neparasto rakursu. "Fotogrāfijas tapušas no augšas. Fotogrāfs acīmredzot pakāpies uz kaltes mucām. Tas ir 60. gados, īsi pirms demontāžas. Viss jau tāds aplupis," paskaidro Gunārs Grīnfelds. Restauratori vērš uzmanību uz kanceli, no kuras fotogrāfijās pāri palicis visai maz. Zinaida Grīnfelde: "Lielākās daļas (no Lestenes baznīcas kancelei zīmīgo didaktisko ciļņu skulptūrām – aut.) jau trūka." Gunārs Grīnfelds: "Šī puse bija nokurināta. Beigās jau viss bija pazudis, ne tikai burbuļu pūtējs. Visgrūtāk bija izvilkt un saprast putnu. Fotogrāfijā tas ir pustumsā. Bija pazudis arī Jēzus līdzgaitnieks. Arī rožu koks nokurināts malciņā. Ar kāju izsperti paneļi." Imants Lancmanis atceras, ka apustuļiem bijušas ar cirvi nocirstas sejas.
Kancele no liepas koka
Aptinam šalles un dodamies iekšā baznīcā, lai apskatītu restaurēto kanceli tuvumā. Kontrasts liek aizrauties elpai. Restauratori apstaigā kanceli un ar profesionālu maigumu skatienā apglāsta sīkās detaļas, kuras redzējuši pavisam citā veidolā. "Man patīk ābele. Bija redzama tikai kontūra, nospiedums, tas arī viss," saka Zinaida Grīnfelde. "Bija palikušas tikai divas dzīves bitītes. Viņas ir tā kā mazi lidmašīnu modelīši. Meistars pirms 300 gadiem viņas tā piegriezis. Uztaisītu mērogā – droši vien lidotu. Viņām visām ir tāda plūdlīnija," Lestenes baznīcas kanceles slavenāko cilni – rožu koks (citviet arī rožu krūms) – komentē Ivars Ķivulis. Skaistais kokgriezums komponistu Marģeri Zariņu iespaidojis radīt muzikālu veltījumu – viņa piecdaļīgā cikla Kurzemes baroks (1980) 2. daļu sauc Lestenes rožu koks. "Ne mazums pūļu veltīts poligonā korpusa pildiņos tēloto ainu ikonogrāfiskā rēbusa atrisināšanai. XX gs. 20.–30. gadu pētījumos to nozīme tulkota nepareizi," pētījumā par Ventspils kokgriezēju mantojumu raksta Elita Grosmane. Didaktiskās ainiņas ir balstītas itāļu humānistu radītajā literatūras un mākslas nozarē emblemātikā, kas uzplauka XVI–XVIII gadsimtā visā Eiropā. Desmit ciļņos pamatā skarta zemes un miesas dzīves nīcīguma, grēcīguma un grūtā ceļa uz debesu valstību tēma. "Viens no populārākajiem emblēmu sižetiem, kas saistīts ar dzīves niecības tēmu, izmantots pildiņā ar burbuļu pūtēju. Neskaitāmas tulkojuma nokrāsas var būt ziedošam rožu krūmam. Lestenē savdabību tam piešķir bites, kas kontekstā ar tekstu medaljonā aicina ņemt nektāru no "Dieva vārdiem un rakstiem"," raksta mākslas zinātniece Elita Grosmane. Restauratori pastāsta, ka visi ciļņu teksti joprojām nav atšifrēti. "Tam varētu pieķerties Mākslas akadēmijas studenti kādā kursa darbā. Viņiem jaunākas actiņas," ideju pamet Gunārs Grīnfelds.
"Kancele ir no liepas koka. Kokgriešanai tā ir vislabākā," stāsta Ivars Ķivulis. Konstrukcijām esot izmantota arī priede. Stabs, uz kura balstās kanceles podijs, ir no bērza. Kokgriezējs pievērš uzmanību interesantai detaļai – vīnstīgas kanceles pamatā ir izgrieztas no viena bluķa. Restaurācija nesusi arī atklājumus. «Negaidīti atklājās, ka ir izmantots arī sudrabs. Zem katra ciļņa ir attēlota zeme. Tā ir sudrabota un pārklāta ar zaļu laku. Sākumā mēs pat nezinājām, ka tā būs,» stāsta Grīnfelds. «No mūsdienu skatījuma tā laka liekas koša. Kā Prozit konfekte," pasmejas kokgriezējs Ivars Ķivulis.
Restaurētā kancele vēl gaida triju lietu atgriešanos – smilšu pulksteni, kas stāvējis uz kanceles malas un noteicis mācītāja runas garumu, virs galvas mācītājam esot karājies balodis, trūkst arī pults, kur uzlikt Bībeli.
Lai arī no rakstītā publiskajā telpā rodas iespaids, ka restauratori strādā vismaz pēdējos trīs gadus, Grīnfelds izlabo: "Ko jūs! Kādus trīs gadus! Konkursā uzvarējām 10. aprīlī, un tika doti seši mēneši līdz 30. novembrim. Tas īstenībā bija restaurācijai neatbilstošs temps, bet jāizdara bija. Neizpildīšanas gadījumā ir sods. Reāli ļoti labi būtu bijis gads. Bet tad atkal nebūtu atbilstošas naudas. Tā ka viss nostājas līdzsvarā." Pieredzējušais restaurators nesūkstās: "Ja es pareizi esmu izdomājis, ko es varu izdarīt, nekā netrūkst. Jāatrod pareizie speciālisti, kuri to var izdarīt. Esam izmēģinājuši arī kokgriezējus, kuri nevar iekļauties stilā. Nav izpratnes par tā laika izgriezumiem. Ir vajadzīgi labi zeltītāji, gleznojumu restauratori. Ja viņus visus atrod, viss ir kārtībā." Projektā kopumā ir bijuši iesaistīti 14 cilvēku. Pamatā strādājuši pieci seši cilvēki, ik pa brīdim pievienojies vēl kāds speciālists. "Bija nepieciešams metālkalējs, vajadzēja piesaistīt vēl vienu kokgriezēju," restaurācijas detaļas atklāj Grīnfelds, priecīgs, ka no Saeimas "nakts sesijas" Lestenes atjaunošanai piešķirti vēl 50 000 eiro. Šī projekta ietvaros savu kārtu restaurēšanai gaida no Rundāles pārvestais altāris un ārkārtīgi grezns uzejas portāls kanceles sānos.
"Reizēm cilvēki nesaprot, ka šī restaurācija nav nepieciešama tikai baznīcai," Gunārs Grīnfelds aicina ieraudzīt plašāku kontekstu un lietu mijiedarbību. "Brauks tūristi, Lestenē būs vismaz viena kafejnīca, varbūt noasfaltēs ielas." Ļoti lielu interesi novērojusi arī Lestenes baznīcas draudzes vadītāja Inguna Kokina, lesteniete septītajā paaudzē. Viņai nemaz nav viegli pateikt, cik tieši liela ir Lestenes baznīcas draudze. Īpaši kopš Lestenes baznīcas atjaunošanas fonda nodibināšanas 2011. gadā, kad ceļu uz Lestenes baznīcu atrod arvien jauni interesenti un tās atdzimšanas idejas aizrauti entuziasti. Arī Lestenes baznīcas atdzimšanas kustības iedvesmotājs Imants Lancmanis visās intervijās uzsver, ka to vajag uztvert kā lielu nacionālu lietu, "šausmīgajam apgānīšanas rituālam un posta darbam" ir jāliek pretī "atdzimšanas rituāls".
Ērģeles iekāro citi
Lestenes baznīcas galvenā rota savā laikā ir bijušas Latvijā retās Hamburgas tipa ērģeles ar stabuļu izvietojumu divos plānos. 1707. gadā tās būvējis Liepājas ērģeļbūvētājs Korneliuss Rēneuss. Viena no teikām stāsta, ka ērģeles taisījis kāds vietējais jauneklis, kuram par šo darbu apsolīta brīvība un muižas īpašnieka audžumeitas Marijas roka. Kad darbs bijis galā, jauneklim izdūruši acis, lai viņš nespētu uztaisīt citas – pārākas ērģeles. Starp eņģeļu figūrām, kas ar taurēm, lautām, timpāniem un stabulēm rokās simbolizēja ērģeļu kā dievišķa mūzikas instrumenta ideju, atsevišķas figūras, izmantojot vienkāršus mehāniskus pievadus, bija veidotas kustīgas – atdzīvojies ķēniņš Dāvids, eņģeļi, spārnus vēdījis milzīgs ērglis. Visticamāk, tieši efektīgais ērģeļu prospekts (izskatījās, ka to uz saviem spārniem ir ienesuši eņģeļi) baznīcēniem, vietējiem zemniekiem, ir licis sajūsmā noelsties: "Ak, svētā Lestene!" Par to, cik tālu Lestenes ērģeles bijušas izslavētas, liecina tas, ka tās iekārojis Sv. Pētera baznīcas ērģelnieks. Vēstulē Rīgas rātei viņš ierosinājis tās no stārasta Firksa atraitnes atpirkt "tā iemesla dēļ, ka mazais pozitīvs Sv. Pētera baznīcā, gan atskaņojot instrumentālo mūziku, bet jo sevišķi kopīgas kristīgās draudzes dziedāšanas laikā skan tik vāji, ka no minētā pozitīva dzird visai maz vai vispār nedzird neko un tādēļ rodas tik nesaskanīgs un disonējošs dziedājums, ka dzirdīgām ausīm pretīgi klausīties" (no Elitas Grosmanes pētījuma Kurzemes baroka tēlniecība). Tas tomēr nenotika.
Patlaban Lestenes baznīcā pagaidām tukšās ērģeļu sienas pakājē skatāma ērģeļu vēsturnieka Mika Dzenīša izveidotā izstāde Sv. Trīsvienības katedrāles ērģeles arhīvu liecībās – par pasaules lielākajām mehāniskajām ērģelēm Liepājā. Ērģeļu eksperts, restaurators un ērģelnieks uzskata, ka Lestenes baznīcai tīri teorētiski nekādiem šķēršļiem nevajadzētu būt. "No intervijām esmu sapratis, ka tas ir Jāņa Kalniņa (Ugāles ērģeļu darbnīca) mūža sapnis. Būvētājs ir tas pats, kas Ugāles ērģelēm," saka eksperts un pieļauj, ka, iespējams, būtu nepieciešama padziļinātāka izpēte, jo "oriģinālais instruments ap 1870. gadu ir pamatīgi pārbūvēts:. Gunārs Grīnfelds: "Par ērģelēm – līdzīgi kā mums 80. gados par Lestenes baznīcu – ir tikai doma. Visi gaida brīdi, kad providence atsūtīs kādu vēsti. Summa, kāda ir vajadzīga, ir diezgan nopietna. Tieši ērģelēm ir vislielākie zudumi. Informācijas un bilžu ir pietiekami, bet pagaidām starta brīdis nav pienācis."