"Tas sākās ar manu pārsteigumu, kad es pirms trijiem gadiem nokļuvu šajā brīnišķīgajā vietā," par mākslinieka Artura Riņķa Sabiles pusē izveidoto mākslas dārzu Nekurienes vidū saka fotogrāfe Iveta Vaivode un atzīst, ka viņa vienmēr ir apbrīnojusi cilvēkus, kuri spēj radīt paši savu alternatīvo universu. "Es nolēmu pievērsties šai pasaulei ar vēlmi dalīties," piebilst fotogrāfe, taču ar laiku kļuvusi par vienu no tās varonēm.
"Uz Lauka nolaidās lidobjekts, kādu viņi nekad nebija redzējuši. Blanka un Ordo strauji uzlika brilles, un tad viņi tos ieraudzīja - erbus," izstādē Ceļš uz Nekurieni Ivetas Vaivodes uzņemtās fotogrāfijas mijas ar citātiem no Artura Riņķa fantāzijas žanrā uzrakstītā stāsta 500 years after. "Tas ir balstīts notikumos, kas norisinās mūsu abu ikdienas dzīvē, vienīgi ir pamainījies eksterjers un parādījušās medūzai līdzīgas būtnes," sarunā ar Dienu teic fotogrāfe.
Vienpatis Nekurienē
Šajā neparastajā Ceļojumā uz Nekurieni satikušies divu atšķirīgu paaudžu mākslinieki: viens no kinētiskās mākslas pionieriem Latvijā Arturs Riņķis un starptautisku atzinību guvusī jaunākās plejādes fotogrāfe Iveta Vaivode. "Katrs mākslinieks ir saglabājis savu es un vienlaicīgi pārkāpis sev pāri un mainījies šajā procesā," par viņu abu radošo dialogu laikā un telpā domā izstādes kuratore mākslas zinātniece Inese Baranovska.
"Būdams vienpatis, es nekad neesmu sadarbojies ne ar vienu mākslinieku," atgādina Arturs Riņķis, kurš sākumā ir izturējies diezgan piesardzīgi, bet galu galā piekritis Ivetas Vaivodes iecerei, un turpmākajos pāris gados viņa radītais dārzs Nekurienes vidū ir bijis abu mākslinieku attiecību laboratorija, kurā veikto eksperimentu rezultāti tagad ir aplūkojami izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz pat 10. aprīlim.
Rotaļu klātbūtne
Pērn Arturs Riņķis iekļuva Purvīša balvas finālistu vidū ar darbu Pulsārs Q 19 ekspozīcijā Saules sistēmas perspektīva Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls un pēdējo divu gadu radošo veikumu savā Nekurienes vidū, kas ir kļuvis par viņa mūža darbu (šī mākslas dārza pirmsākumi ir meklējami divdesmit gadu senā pagātnē). "Cerams, ka šī izstāde būs impulss tiem, kuri tur vēl nav bijuši," saka Inese Baranovska.
"Es iesaistījos sava veida rotaļā, lai pēc iespējas vairāk pastāstītu par Arturu Riņķi," uzsver Iveta Vaivode, kura šim mērķim ir izmantojusi dažādus medijus - sākot ar instalācijām un fotogrāfiju, beidzot ar video, animāciju un skaņu. "Man pat nācās iemācīties dziedāt," smejoties atklāj fotogrāfe, kura šai nodarbei ir veltījusi četrus mēnešus un kuras izpildījumā izstādē var dzirdēt paša mākslinieka un mūziķa Jāņa Šipkēvica sarakstītu erbu dziesmu.
Savukārt videoinstalācijā Tas pats Iveta Vaivode kopā ar Arturu Riņķi izpilda horeogrāfes Kristīnes Brīniņas uzdotu uzdevumu (iepriekš abas mākslinieces ir sadarbojušās dokumentālajā dejas izrādē Noķer mani!), proti, ar perifēro redzi uztvert blakus stāvētāja kustības. «Jums ir jākļūst par vienu, cik vien tas ir iespējams,» nodefinē fotogrāfe, kura ar savu partneri ir uzvilkuši apģērbu ar stīmpanka elementiem.
Estētiskais žests
Arturs Riņķis ir stīmpanka (steampunk) entuziasts un lieto šī stila elementus savos mākslas objektos, no kuriem vairāki ir redzami Ceļā uz Nekurieni. Uz Rīgu ir atvests arī mākslinieka hibrīdauto Enigma, kura aizmugurējā sēdeklī viņš ir iesēdinājis savu mūzu, vārdā NNola. "Vienam ir garlaicīgi," akcentē Arturs Riņķis, kura paša radītā ceļabiedre groza galvu, spīdina acis un bez vārda runas dodas kopīgos izbraucienos.
Stīmpanka estētiskais žests ir atsegt apslēpto mehāniku: zobratu raupjumu, kas slēpjas zem glancētās virsmas, stāsta filozofs Normunds Kozlovs, kurš 2. martā plkst. 17 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā piedāvās lekciju Virzienā uz stīmpanka filozofiju: subkulturālās estētiskās stratēģijas kā atbilde tehnoloģiskiem izaicinājumiem, pēc kuras sekos saruna ar vienu no ekspozīcijas Ceļš uz Nekurieni autoriem Arturu Riņķi.
Ar visiem ar izstādi saistītajiem pasākumiem var iepazīties interneta vietnē www.lnmm.lv.