Ceļā uz Eiropas finlandizāciju?

Uz ministra jautājumu, kā klājas Krievijai, diplomāts atbildējis: “Nu mēs tikko izglābām Īslandi, pat nepieprasot par to militāro bāzi.” Pēc ministra iebildes, vai tad Krievijai vēl ir vajadzīgas bāzes, diplomāts daudznozīmīgi nosmējies: “Nu, bet Īslandē…!”Domājot par Īslandi, nevaru nedomāt par Latvijas Bankas aprēķiniem, ka patiesais nākamā gada budžeta deficīts nav valdības aprēķinātie 340 miljoni, bet gan praktiski 1 miljards latu. Tātad Latvijai nāksies aizņemties ārvalstīs, un budžetā jau ir ieprogrammēta Latvijas īslandizācija. Tikai atšķirībā no Īslandes mēs neesam sala okeānā, bet tuva Krievijas kaimiņvalsts. Jau iedomājoties vien par to, ka Latvija var nonākt atkarībā no valsts, kas savā jaunajā ārpolitikas doktrīnā paredz tiesības aizstāvēt savus pilsoņus un tautiešus citās valstīs jebkuriem līdzekļiem, kļūst skaidrs, cik tas ir bīstami neatkarīgas valsts drošībai.Otra šokējošā vēsts atceļoja no Kazahstānas, kur Šlesers paziņoja par „jaunu” Latvijas valsts ārpolitisko kursu. To turpmāk noteikšot nevis valsts drošības un labklājības intereses, bet tranzīts. Latvijai tātad būtu jāatsakās no savas Rietumu izvēles un jānosoda prezidents Saakašvili! Un vispār – tikai diletanti nezinot, no kurienes aug nauda. Šlesers to zina – tā aug Krievijā. Viņš laikam nav pamanījis, ka arī tur finanšu tirgi ir piedzīvojuši vienu no dziļākajiem kritumiem kopš savas pastāvēšanas, un ļaunākais vēl nav beidzies. Latvijai, protams, jāuztur lietišķas attiecības ar Krieviju, taču ne par cenu, kuru gatavs maksāt Šlesers vai valsts gazpromizācijas virzītāji. Līdz nesenam laikam Latvijai bija vienota ārpolitika, bet tagad mūsu partneriem ES un NATO jāzina, ka valdībā katram ministram var būt sava ārpolitika. Sašutumu izraisa arī Francijas prezidenta Sarkozī lēmums piekrist, ka konferencē par Gruzijas–Krievijas attiecību noregulējumu 15.oktobrī Ženēvā piedalās Dienvidosetijas un Abhāzijas delegācijas. Pārsteidzošākais, ka tam piekritusi arī Latvijas ārlietu ministrija. Gan ar atrunu, ka abus Krievijas satelītus pārstāvēs eksperti nevis oficiālas valdības delegācijas. Tātad kā vienmēr Krievija savu ir panākusi. Neraugoties uz Gruzijas iebildumiem. Savukārt eiropieši kārtējo reizi pierādījuši, ka principi ir maināmi atkarībā no situācijas. Tā tas noticis ne reizi vien. Pilnīgi pretēji Ženēvas variantam eiropieši rīkojās 1990.gadā, kad Parīzē pēc PSRS prasības no EDSO konferences tika izraidītas Baltijas valstu delegācijas. Toreiz eiropieši respektēja PSRS suverenitāti! Konferences saimniekus frančus un pārējos toreiz nemaz nemulsināja fakts, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas parlamenti bija īstenojuši savu tautu gribu un atjaunojuši PSRS nozagto valsts neatkarību. Parīzē daudz svarīgāk bija, lai pie sarunu galda atgrieztos Gorbačovs, tāpēc baltiešiem tas bija jāatstāj. Nu iznāk, ka arī Latvija ir gatava principus piemērot vajadzībām un pieļaut, ka Gruzijas suverenitāte ir kaut kas mazāk nozīmīgs.Angļu žurnālists Edvards Lūkass, kura termins „jaunais aukstais karš” jau plaši iegājies politiskajā valodā, nupat ir radījis jaunu, biedējošu vārdkopu „Rietumeiropas finlandizācija”. Lai to novērstu, Eiropas Savienībai nekavējoties jādomā par savu stratēģisko nozaru – finanšu, enerģētikas un komunikāciju aizsardzību. ES dalībvalstīm jāvienojas par likumdošanu, kas nepieļauj to teritorijā ieņemt dominējošu stāvokli nedemokrātisku režīmu kapitālam. Diemžēl šķiet, ka ES jau sāk attapties no īsā pārbīļa, ko radīja Krievijas agresija Gruzijā, un ģeopolitiskā apskaidrība, kas bija saklausāma Eiropas līderu runās augustā un septembra sākumā, nu pamazām pārvēršas par tradicionālo lavierēšanas politiku. Tas ir dramatiski, ka Eiropa nespēj vienoties savu ilglaicīgo interešu aizstāvēšanai – pārāk grūti laiki un Krievijas resursi – pārāk liels kārdinājums. Tā ir kārtējā ilūzija, par kuru būs dārgi jāmaksā. Tāpēc Latvijas un pārējo Baltijas valstu misija pašlaik ir nepieļaut Eiropas finlandizāciju. Un jāsāk ar sevi.