Dace Lielā. Horizontālē noķertās sajūtas
"Ja cilvēks kaut reizi bijis ārpus pilsētas, tai sajūtai viņā ir jābūt. Gaismas un formu likumsakarībām. Specifiskajai ģeometrijai, kas ir dabā. Raksturam. Ainava jau nenozīmē nozīmēt no dabas. Nē, tas ir sarežģītāk — noķert struktūru, rakstu. Ja to noķer, tālāk var veidot pats — sajūta saglabājas," saka māksliniece Dace Lielā. Līdz jūlija beigām galerijā Daugava skatāma viņas ainavu izstāde.
Latviska proporciju izjūta
Eksponētie darbi nav īpaši gleznoti jaunai izstādei. Greznību vairākus gadus gleznot lielākai skatei šodien Latvijā mākslinieks finansiāli nevar atļauties, saka D.Lielā. Tāpēc izstādē pēdējo gadu darbi, gan jau iepriekš eksponētie, gan mazāk zināmie. Venēcijas skats, meža ainava ziemā, ūdens dažādās tā tonālajās un emocionālajās niansēs. Tomēr nelielajā galerijas telpā gleznas cita ar citu sasaucas gluži kā viena cikla darbi. Varbūt tāpēc, ka pati māksliniece savā daiļradē lūzumus nesaskata: "Nedomāju, ka apkārtējā situācija, sadzīve mākslā var ko ļoti izmainīt. Ir cilvēki, kas paši mētājas, visu laiku grib būt kas cits. Es tāda neesmu. Man ir bijuši izlēcieni, bet laikam tādēļ, lai atgrieztos pie jau bijušā. Neesmu noliegusi to, ko apguvu, mācoties Rozentāla skolā, akadēmijā. Izmantoju, turpinu, un mana glezniecība savā ziņā ir tradicionāla. Bet tas, kas atkarīgs no katra cilvēka, redzējums, ir mans. Man allaž paticis gleznot dabā." Vai
D.Lielās ainavas ir latviskas? "Man, atklāti sakot, Latvijas ainava šķiet vienkārši pļava un krūmi. No tāda klasiska ainavas uzstādījuma cenšos izvairīties. Mēs visi zinām, kāda Latvijas ainava ir mākslas vēsturē, vecmeistaru darbos, kādi ir kompozīcijas principi. Es par kompozīciju daudz nedomāju, man svarīgs ir redzējums, horizontālais formāts. Un proporciju sajūta, kas man ir ļoti latviska. Teiksim, attiecība starp debesīm un zemi, izstiepta forma… Proporcijas — tas ir kods, kas ienāk ne tikai ainavā, bet arī tajā, kā mākslinieks veido kompozīciju, cik liela ir figūra, kā attiecas tumšais pret gaišo vai ēna pret gaismu. Par sevi varu teikt — esmu Latvijā uzaugusi, un mana proporciju izjūta nāk no dabas, Latvijas ainavas. Daba ir izcila skolotāja. Ja gleznā cilvēks atrodas dabā, tas ir vesels vizuāls sižets. Literatūra, kaut galvenais — kādā kontekstā figūra ir ar dabu. Tā manās gleznās bija jau pirms trīsdesmit gadiem, tikai agrāk es neaizdomājos, kāpēc."
Tieši tāpēc izstādē tik labi iegulst, piemēram, Venēcija. "Es pati par izstādi nebiju domājusi, bet galerijā gleznas bija, un sapratām, kas tās apvieno — ainava. Līdz šim man ainavu izstādes nav bijis, tās izstādītas pa vienai divām izstādēs. Acīmredzot var teikt, ka šeit gleznotas lietas un vietas, kas man vizuāli ir patikušas, sajustas. Piemēram, Venēcija… Tur ir kas īpašs. Pilsētu ainavās jau parasti nav nekā dabīga, viss ir cilvēku veidots. Venēcijā nāk klāt ūdens. Un dīvainais apgaismojums — pilsēta ir caurspīdīga, jo ūdens reflektē, nedabiski izgaismo ēnas."
Dzīvesveids
Laikā, kad laikmetīgajā mākslā redzamajā priekšplānā izvirzījušies citi mediji, kas mākslinieci piesaista glezniecībai un ko tā viņai nozīmē? "Glezniecība ir dzīvesveids. Reizēm domāju: vai citi cilvēki arī redz pasauli tā, kā es? Droši vien ikdienā citi redz zilu šķīvi un sarkanu bļodiņu, nevis krāsu attiecības, ēnu tumšuma un gaišuma attiecības... Gleznošana savā ziņā ir pasaules uztvere. Ir jājūt niansēs, citādi gleznā noteikti kaut kas pazūd. Darbos reizēm pat atsakos no ļoti zināmām, akadēmiskām parādībām, teiksim, perspektīvas likumiem. Perspektīva jau dabā nepastāv, ir izgudrojums, kaut, protams, milzīgs renesanses glezniecības atklājums. Bet, ja man to sajūtai nevajag… Man svarīgi izvēlēties, cik lielu dziļumu gribu. Brīžiem gleznā vispār izmantoju divus skatu punktus, tas man šķiet ļoti interesanti." Un vēl — glezniecībā atšķirībā no laikmetīgās mākslas izplatītajiem stereotipiem galvenais esot vizualitāte. "Vizuālā māksla, man liekas, jebkurā gadījumā manipulē ar vizuāli uztveramo. Kas tad ir koncepts? Ja atvērtu augstskolu, kas nodarbotos ar konceptu izgudrošanu, vai tie būtu labākie mākslinieki? Domāju, ka ne. Laikmetīgās mākslas koncepti šodien brīžiem pat nešķiet kas īpašs. Meinstrīms. Mākslas vēsturē bijis vesels periods — konceptuālisms. Un tagad, skatoties izstādes, darbi īstenībā ir absolūti nebaudāmi. Tur vizuāli nav, ko redzēt. Jā, ar krāsu var visu ko uzkrāsot, uzrakstīt, viela jau pakļaujas, bet vizualitāte tomēr tur nav galvenais. Glezniecībā tomēr jāzina, jāprot daudz vairāk, lai tevi uzskatītu par profesionāli. Ja grib kaut kur iejaukties, jābūt zināšanām. Tāpēc es nejūtu tiesības iejaukties tajā, kas nav mana lieta. Katrs kultūras cilvēks var iestāties par ētikas lietām, bet par to jārunā savā valodā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.