Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs rīt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās mūsu valsts simtgadei veltītu izstādi Pārnēsājamās ainavas, kuras uzmanības centrā ir Latvijas iedzīvotāju emigrācijas jautājumi no XX gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. "Mūsu ambīcijas nebija aplūkot visu trimdas scēnu, bet gan pievērsties atsevišķām, bieži vien mazzināmām personībām, kas sasaucas ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra darbību kopumā – mēs meklējam marginālas figūras, kuras ir spēlējušas nozīmīgu lomu, bet nav tikušas pietiekami novērtētas," atklāj viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese. Šī ekspozīcija ir sadalīta piecās salās, kas pievēršas pieciem latviešu diasporas centriem un izvēlēto protagonistu daiļradei un liktenim – līdzās viņu mākslas darbiem, arhīva materiāliem un artefaktiem izstādē ir aplūkojams arī citu mākslinieku veikums, kas veido dialogu ar galvenajiem varoņiem.
Izstāde iesākas ar Gotlandi un Lari Strunki, kurš uz Zviedriju pārcēlās 1944. gada nogalē. Līdzās viņa gleznām te redzamas arī Dāvida Holmerta fotogrāfijas, Kristīnas Normanes darbs, kurā viņa kontrastu spēlē atgādina par to, ka mūsu tautas ir "aizmirsušas" par savām bēgļu gaitām attieksmē pret tagadējās Eiropas migrantu krīzes upuriem, un Enno Hallika sērija Pārnēsājamie saulrieti, kas sastāv no apgleznotiem finiera riņķiem, kurus var salocīt uz pusēm un pārnēsāt. "Vienīgais, ko tu vari paņemt līdzi, kad tev steigā ir jākrāmē mantas un jādodas ar laivu pāri jūrai, ir atmiņas par saulrietiem," nocitē kuratore.
Uz Parīzes salas ir izmitinājusies dejotāja un publiciste Aija Bertrāne un viņas vīrs dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans, kuri no XX gs. 20. līdz 70. gadiem vadīja alternatīvās izglītības iestādi Akademia. Tās aktivitātes bijušas dziļi sakņotas grieķu kultūrā, latviešu dzīvesziņā un antikapitālistiskā pozīcijā. "Viņi uzskatīja, ka tas, ko tu nevari izgatavot ar rokām, tev nav vajadzīgs," piebilst Solvita Krese.
Berlīnes salas centrā ir mākslinieks Valdis Āboliņš, kurš bijis kreisais intelektuālis, kas izteikti labējā Latvijas trimdas ietvarā ir bijusi neparasta parādība, un ir nepārvērtējama personība Latvijas mākslas popularizēšanā Rietumos.
Ņujorkā apmetusies neformālā dzejnieku un mākslinieku grupa Elles ķēķis, kura ir uzturējusies krodziņā Torņakalns, uz ko nu atsaukušies krievu dzejnieku tekstgrupas Orbīta dalībnieki, iemūžinot savu pastaigu pa Torņakalnu, it kā būtu nokļuvuši Manhetenā. Savukārt Viktors Timofejevs radījis uzgaidāmo telpu, kas ilustrē daudzu trimdinieku sajūtu. "Tu atrodies gaidīšanas stāvoklī, domājot, ka tu drīz atgriezīsies, bet tas "drīz" tā arī nekad nepienāk," paskaidro kuratore.
Izstāde noslēdzas ar Monreālas salu, kuras galvenais varonis ir Žanis Valdheims – advokāts ar ļoti eksaktu domāšanu. Viņš nav varējis piedot Rietumeiropas valstīm, ka tās pieļāvušas Latvijas okupāciju, un savos zīmējumos pētījis pasaules kārtību un mēģinājis saprast, kā to mainīt.
Izstāde skatāma līdz 17. jūnijam.