Atbrīvošanās simbols
Par šī gada kuratoru izvēli festivāla dibinātāja Solvita Krese stāsta, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fokuss arvien vairāk tiek pievērsts Centrālāzijai un Kaukāzam. "Mums ir jāmeklē jauni veidi, kā definēt sevi ārpus visām varas vertikālēm gan Rietumu hegemonijas, gan Krievijas imperiālās alkatības kontekstā. Tāpēc ir būtiski veidot horizontālus sadarbības tiltus, lai veicinātu dekolonizācijas procesu un jaunu solidaritātes formu radīšanu," akcentē festivāla dibinātāja un piebilst, ka mākslinieku apvienības Slavs and Tatars un Mihala Gžegožeka intereses stiepjas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim.
Par savas koncepcijas inspirācijas avotu viņi ir izvēlējušies Eirāzijas reģiona mītos sastopamo putnu Simurgu kā atbrīvošanās simbolu – gan metafiziskā, gan politiskā izpratnē. Tas ienāk izstādē kā tēls, caur kuru pārdomāt piederības, robežu un kolektīvās identitātes jautājumus laikā, kad ģeopolitiskās un kultūras plaisas kļūst arvien jūtamākas. "Līdzīgi kā Simurgs Eirāzijas reģiona mītos arī latviešu tautas pasakās ir sastopams brīnumputns," norāda Solvita Krese. Tas ir glābējs, kuru trešais tēva dēls atrod un atved aklajam ķēniņam. Brīnumputna dziesma palīdz viņam atgūt redzi. "Reizēm mums visiem ir nepieciešams šāds brīnumputns, kas palīdz atvērt acis, ieraudzīt neredzamo un saprast notiekošā dziļākos slāņus," uzskata festivāla dibinātāja.
Māksla ligzdā
Izstāde Simurga nams ir sadalīta četrās daļās: Ligzda, Spārns 01, Spārns 02 un Aka (kādreizējās rūpnīcas ūdens rezervuārā). Ligzdas centrā ir latviešu mākslinieces Ineses Jakobi darbs Melns+Balts (1996) no sērijas Spārni, par kuru deviņdesmito gadu izskaņā tika rakstīts: "Vai Ikars bija muļķis? Un tie, kas aizlido? Ikviens, kurš mēģinājis, ir vienlīdz vērtīgs, jo ir uzdrīkstējies, nav atkāpies." Ar šo darbu saspēli veido vēl divu latviešu mākslinieču veikums. To vidū ir Darjas Meļņikovas Atblāzma kā lustra (2025) un Oļas Vasiļjevas WC brauciens (2018), kas ir daļa no viņas darbu sērijas, kurā zīmējumi tiek pārveidoti lielizmērā un ievietoti metāla rāmjos, un Buša kājiņas (2025), kas ir neona objekts un pirkstu zīmējumi uz Grīziņdārza logiem. "Šo darbu ir iedvesmojušas personīgas atmiņas no 90. gadiem, kad mans tēvs strādāja par krāvēju kādā Latvijas ostā," atklāj māksliniece. Ekonomisko grūtību laikā par uztura sastāvdaļu un simbolu kļuva no ASV sūtītā saldētā vista, ko dēvēja par Buša kājiņām. Kad oficiālie ceļi nespēja apmierināt personīgās vajadzības, radās neformāli risinājumi – vistas paslepus tika mestas pāri ostas žogam, vadoties pēc slepenas zīmju un kodu sistēmas, ko izveidoja un iestudēja kā horeogrāfiju vietējie darbinieki. "Izdzīvošana grūž cilvēkus radošumā," uzsver Oļa Vasiļjeva.
Līdzās pieminētajiem darbiem ir aplūkojama baltkrievu mākslinieka Sergeja Šabohina 2009. gadā uzsāktā piemiņas vitrīnu sērijas Relikvārijs XX–XXI sestā versija Putnu konklāvs, kas apkopo mākslas darbu fragmentus, kuros putnu tēls parādās kā starpnieks – vēstnesis, pārejas zīme, aizgājuša mākslinieka avatārs ‒, poļu mākslinieka Karola Radziševska filma Mon Chéri Soviétique (2021), kas aizved uz 90. gadu sākumu un skata pasauli starp komunismu un kapitālismu caur Polijas geju un padomju karavīru attiecību prizmu, un viņa tautietes, performanču mākslinieces un mākslas vēsturnieces Filipkas Rutkovskas tekstila darbi. "Šis ir mana apģērba pēdējais dzīves posms," saka autore, kura lietotus apģērbus ir pārvērtusi jutekliskos un simboliskos priekšmetos. Šīs ikdienas dzīvei un darbībai reiz būtiskās drānas ir attālinājušās no savas praktiskās funkcijas, lai kļūtu par ķermeniskās atmiņas, intimitātes un kvīrās iemiesotības nesējām.
Šajā stāvā ir eksponēti arī vairāki mākslinieku grupas Slavs and Tatars darbi. To skaitā ir Maigā vara (2022), kas ir pārveidots paklājs kā durvis uz nākamo telpu, ko paši izstādes veidotāji sauc par Māsu istabu. Tajā var iepazīties ar lietuviešu autores Radviles Racenaites pētījumu par lietuviešu kosmisko kultūru un iztēli, aicinot lasītājus atklāt, kā mitoloģija, zinātne un māksla var sniegt artavu plašākā kulturālā perspektīvā. "Mēs uzzinājām, ka viņas māsa ir pazīstamā rakstniece, dzejniece un māksliniece, grāmatas Ragana un lietus autore Jurga Ivanauskaite, kura šajā romānā pievērsās kristīgā misticisma feministiskajai interpretācijai," piemetina kurators Mihals Gžegožekis un vērš uzmanību, ka šai izstādei viņi ir izraudzījušies Jurgas Ivanauskaites gleznojumus, kas pauž autores aizraušanos ar budisma filozofiju savas dzīves izskaņā.
Vajadzētu redzēt
Viens no izstādes spārniem ir kļuvis par trausluma piepildītu telpu, kurā var izcelt ukraiņu mākslinieku Romana Himeja un Jarema Malaščuka video instalāciju Tev šo nevajadzētu redzēt (2024). Viņi ir nofilmējuši guļošus ukraiņu bērnus, kurus ar varu ieveda Krievijas teritorijā un pēcāk atgrieza Ukrainā. Kopš konflikta sākuma 2014. gadā bērnu nolaupīšanas gadījumu aplēses svārstās no divdesmit tūkstošiem līdz pat miljonam. Attiecībā par nosaukumu abi autori atzīst, ka kara laiks ir licis pārskatīt video un fotogrāfiju uzņemšanu, – šajā konkrētajā gadījumā tā ir privātuma robežu pārkāpšana, un vienlaikus tā ir nepieciešamība runāt par realitāti, kurai ukraiņi iet cauri diendienā.
Otrajā spārnā ir pārstāvēta viņu kolēģe Sana Šahmuradova-Tanska ar gleznu sērija par mentālo aizu izzušanu starp paaudzēm nepārtrauktas retraumatizācijas dēļ un vēl viena ukraiņu māksliniece Oksana Šačko, kura agrā vecumā tika apmācīta tradicionālā pareizticīgo ikonu glezniecībā, pie kuras viņa atgriezās arī vēlāk sērijā Ikonoklasts, kurā katrs darbs pirmajā acu uzmetienā šķiet attēlojam tradicionālas ainas, taču tuvāks skats atklāj atsevišķas tīši apvērstas detaļas, piemēram, vienā no sērijas darbiem krustā tiek sista sieviete. "Šajā izstādē ir vairāki tamlīdzīgi fokusa maiņas gadījumi kā šis, kad no ikonu gleznotājas māksliniece ir kļuvusi par vienu no kustības Femen dibinātājām," skaidro kurators Mihals Gžegožekis (Femen organizēja demonstrācijas un akcijas pret seksismu, dzimumu nevienlīdzību un pareizticīgo baznīcas dogmām un paternālismu).
Savukārt izstādes Aka iedarbina apmeklētāju trīs maņas: dzirdi, redzi un ožu. Piesātināta garšvielu smarža plūst no afgāņu mākslinieces Malinas Sulimanas darba, kurā viņa ir ierakstījusi afgāņu sieviešu vēlēšanās.
Vairāk informācijas par izstādi un to papildinošo publisko pasākumu programmu var lasīt interneta vietnē lcca.lv.