Jau vairāku gadu garumā pazīstamā bērnu grāmatu ilustratore Anita Paegle apciemo Rundāles pili tās dzimšanas dienu svinībās maija izskaņā. Pirms diviem gadiem viņa satikās ar slavenā Kurzemes hercoga pēcteci Elizabeti Bīroni, kurai uzdāvinājusi vairākas bērnu grāmatas. "Ar priekpilnu sajūtu es atgriežos mājās un apsēžos dīvānā. Es pēkšņi saprotu, ko gribu darīt. Tā notiek ļoti reti, ka tu uzreiz meklē zīmuli un lapu, lai to piefiksētu, it kā tu jau sen būtu par to domājusi," saka ilustratore, kura ir radījusi Rundāles pilij veltītu bilžu grāmatu Rožu spoks (izdevniecība Liels un mazs).
Pēc mēneša Anita Paegle atgriezās Rundāles pilī. "Tā bija ļoti skaista pelēka vasaras diena ar sīku lietutiņu un stipru vēju. Viss bija ietīts maigos toņos kā miglā, kurā atsevišķi rožu ziedi bija kā spilgti krāsu akcenti," atminas māksliniece. Šajā dienā Rundāles pils muzeja direktors, ilggadējais tās kopējs Imants Lancmanis, ir izstāstījis leģendu par Melno dāmu, kura parādoties vakara stundās, slīdot pa Rundāles pils gaiteņiem un dodoties augšup pa kāpnēm. Tā ir bijusi kāda nabadzīga, skaista meitene, kura iemīlējusies grāfā, kas te dzīvojis, bet tikusi izgrūsta pa logu, pirms uzzinājusi par viņa jūtām.
Kāpēc tā nīkuļo?
Anitas Paegles bilžu grāmatā Melnā dāma lauž ziedus – vienmēr no tā paša rožu krūma, kas iestādīts grāfa vestās Gleznotāja rozes (Rose des Painters) vietā. Viņa plūc ziedlapiņas un skaita: mīl, nemīl, mīl, nemīl. Spoks pastaigājas pa Rundāles pils pagalmu kopā ar melnu kaķi. Ar kaķi bez ēnas. "Tas ir viņas kaķis. Man noteikti vajadzēja kaķi," akcentē autore, kura savulaik tieši kaķi ir uzlikusi uz Latvijas Bankas sudraba kolekcijas monētas. Savukārt blakus lappusē Imants Lancmanis ir kļuvis mazs mazītiņš salīdzinājumā ar rožu krūmu. "Viņš ir bēdīgs," norāda māksliniece, kuras ilustrācijā direktors ir sarucis savu rūpju cēloņa priekšā: kāpēc tas nīkuļo?
Pirmo reizi Anita Paegle viesojusies Rundāles pilī 60. gadu otrajā pusē, kad kopā ar citiem Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolas audzēkņiem viņa devusies uz turieni vienas dienas plenērā. "Mēs gleznojām parku ar vecajiem kailajiem kokiem. Es vēl atceros, kā ar akvareļiem plūdināju pavasara debesis," stāsta māksliniece, kura toreiz ieraudzījusi Rundāles pils postažu. "Es atceros tukšumu – ne gleznu, ne mēbeļu, ne tepiķu. Tikai gari gaiteņi, pa kuriem tu tipini ar saviem piektklasnieka sestklasnieka solīšiem. Man bija bail, jo šķita, ka kāds zogas aiz muguras," atzīst Anita Paegle.
Pirms Ziemassvētkiem satiktais Imants Lancmanis teicis, ka māksliniecei ir izdevies notvert viņa paša vīziju par Rundāles pili, kādu direktors to redzējis pirms piecdesmit gadiem. Viņš ilglaicīgi ir kopis šo baroka stila ziedu, kas tagad uzplaucis visā savā krāšņumā. "Pirms iemigšanas es staigāju pa pils gaiteņiem un zālēm. Domās to var darīt tik ātri! Tu redzi gleznas, skulptūras, traukus. Tu kaut ko pamani un kaut ko nepamani," atklāj ilustratore, par kuras grāmatas galveno varoni ir kļuvusi porcelāna ganu meitene no stikla vitrīnas ar savu sunīti no saplēstas flīzes.
Anita Paegle smalki attēlojusi Rundāles pils interjeru un eksterjeru, radot īpašu veltījumu šim Latvijas kultūrvēstures piemineklim. "Tās ir kā melnas mežģīnes, kas radītas no apļiem, taisnstūriem un citām figūrām," viņa vērš uzmanību uz puspievērtajiem Rundāles pils vārtiem, kuru kolonnas rotā divi izteiksmīgi lauvas. Savukārt noslēdzošās ilustrācijas dziļumā māksliniece ir iezīmējusi pati sevi ar skiču mapīti padusē – gluži kā leģendārais režisors Alfreds Hičkoks, kurš mēdza pavīdēt savās filmās nelielās lomās. "Man gribējās būt kopā ar saviem varoņiem Rundāles pils dārzā," saka autore, kura nekad iepriekš nav gleznojusi tik daudz rožu un tik dažādas – krāsā, formā un smaržā.
Acu spīdums
No sākuma Anita Paegle rada zīmējumu, kas pēc tam tiek piepildīts ar akvareļu krāsām viņas unikālajā tehnikā, liekot svītriņu pie svītriņas un pavadot šajā ilustrācijas tapšanas procesā ilgas stundas. "Dažreiz tu izdomā un uzzīmē, dažreiz roka pati zina – gluži kā bērnībā, kad tu vienkārši zīmē, jūti un priecājies," sajūtās dalās māksliniece, kura savu pirmo pili uzzīmējusi četru piecu gadu vecumā. Dažreiz viss izdodas viegli, bet dažreiz māc šaubas. "Tu jauc krāsas un izmēģini tās, bet neviena neder. Nav vairs citu krāsu pasaulē. Neder, un viss," smejas Anita Paegle un bilst, ka maza detaļa var sagādāt garas pārdomas.
"Dažreiz tu paņem papīru un neko nejūti. It kā varētu to un to, bet ne. Tu nesaproti, kas ir mainījies, it kā tā pati ilustrācija, tomēr ne. Tas pats atkārtojas arī nākamajā dienā. Tu pastrādā un met mieru. Pēkšņi skrien klāt, atvēzējies ar otu un trāpi tieši mērķī. Punktiņš ir ielikts. Tieši tā notiek ar zvēru un putnu acu zīlītēm," min māksliniece. Tieši tāda – ar spīdumu acīs – Rundāles pils bezdelīga uz saviem spārniem aiznes ganu meitenīti un viņas sunīti uz tāltālām zemēm pēc Gleznotāja rozes augļa, kura krūmu apsargā divas šausmīgas zvīņotas himeras, par kurām Kristians Brekte esot bijis sajūsmā!
Starp Anitas Paegles bilžu grāmatas vākiem ir divu gadu darbi. "Es nevarēju un nevarēju pielikt punktu. Man šķita, ka pati esmu kā rožukrūms, kas ir ieaudzis šajā dārzā," atminas ilustratore. Jau pēc tam literāts un nosaukuma autors Andrejs Vīksna ir uzrakstījis romantisku detektīvstāstu bērniem un citiem mākslas un leģendu mīļotājiem no Rundāles pils skatpunkta. "Klusi satinusies naktī un senos, apputējušos nostāstos, es gribēju laisties miegā, bet saimnieka istabā vēl dega gaisma un kņudināja manas stikla acis," ar kūpošu dūmeni un stārķu ligzdu uz klusējoša skursteņa pils iesāk savu stāstāmo.
Ideju rakšana
Šajā gadā Anita Paegle ir piedalījusies vēl viena plaukstoša stāsta veidošanā. Viņas ilustrācijas bija redzamas portugāļu radošās grupas Ocubo veidotajā videoprojekcijā Sprīdītis, kas bija aplūkojama gaismas festivālā Staro Rīga. Tā bija jauna versija, kurā ieraugāma pazīstamā un iemīļotā pasaka par mazo drosmīgo zēnu, kas dodas pasaulē un galu galā atgriežas Laimīgajā zemē mājās. "Tagad gribu doties uz Pārdaugavu, paklejot pa ieliņām un uzkrāt iespaidus saviem nākamajiem darbiem," ieskicē māksliniece, kuru gaida divi jauni izaicinājumi – Ziemassvētku pastmarkas un rakstnieces Ineses Zanderes jaunākais dzejoļu krājums par kaķiem.
"Man ļoti patīk zīmēt ziemu – skaidri silueti, maz krāsu un pēdiņas sniegā. Jau kopš bērnības esmu vērojusi, kā tas izskatās pret vakara debesīm un iemirdzas pilsētas gaismās," atzīst Anita Paegle, kurai šī būs atgriešanās Daugavas kreisajā krastā. Iepriekš viņa ir attēlojusi Māras dīķa apkārtni rakstnieka Jura Zvirgzdiņa grāmatā Miega pasaka. Vienā no tās ilustrācijām viņš ir devies vakara pastaigā, domājot par savu nākamo darbu. "Katrai grāmatai ir savi maršruti, pa kuriem tu nonāc līdz vēlamajam rezultātam. Tu ilgi staigā un skaties. Uz ko tu skaties un ko meklē, tev nav skaidrs, bet katru reizi tu ceri, ka to atradīsi," piebilst māksliniece.