Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Par rododendriem - citreiz. Pastaiga izstādē par Rīgas parkiem un protestiem No Arkādijas līdz Marsam

"Skatoties uz parka soliņu, mēs nekad neiedomātos, ka tā ir uzskatu sadursmes vieta," saka izstādes No Arkādijas līdz Marsam kuratore Anda Boluža

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē līdz 17. novembrim ir skatāma aizraujoša, gudra un eleganti dizainēta izstāde No Arkādijas līdz Marsam par Rīgas parkiem un protestiem. Izstādes centrā ir unikālā Rīgas dārzu un parku tresta kolekcija, kas ietver Georga Kūfalta (1853–1938), Andreja Zeidaka (1874–1964) un citu parku autoru oriģinālos plānojumus. Rādot parku vēsturi, izstāde vienlaikus aktualizē jautājumu, kāda būs zaļās zonas nākotne klimata krīzes, politiskas un sociālas nestabilitātes laikos. Izstādē eksponētā Rīgas parku plānu kolekcija (1880–1967) rāda dažādus laikus – izcilais dārznieks un pilsētplānotājs Georgs Kūfalts mīlēja ainavu parka skatu perspektīvas un lirisko atmosfēru, bet daiļdārznieks Andrejs Zeidaks parkos projektēja taisnus celiņus steidzīgajiem pilsētniekiem un ieviesa bērnu laukumus. Padomju periodā tika cildināti vienkārši skvēri un tipveida dzīvojamo rajonu apzaļumošana.

 

Parks - ideoloģisks lēmums

Izstāde No Arkādijas līdz Marsam interpretē pilsētas parkus un zaļo zonu kā kultūras sastāvdaļu, kas prasa rūpes un vienlaicīgi pauž katras paaudzes pasaules redzējumu. "Parks nav tikai nenozīmīgs laika kavēklis, tas tiek uzturēts un pierāda sabiedrības vērtības. Vēl vairāk – parki un dārzi ir politisks, ideoloģijā balstīts lēmums. Turklāt tie tiek uztverti kā vieta nesteidzīgai atpūtai, taču patiesībā ir cieši saistīti ar protestu un cīņām,  izstādes ieceri raksturo kuratore Anda Boluža.

Izstādē ietverti materiāli, kas akcentē protestu klātbūtni parkos, – 1905. gada dārznieku streika vēstule no Valsts vēstures arhīva, fotogrāfa Ulda Brieža fotogrāfijas no protesta mītiņa Arkādijas parkā pret metro būvniecību, Vērmanes parka soliņš, kas nesankcionēti ticis pārkrāsots gan praida, gan Latvijas karoga krāsās. Cauri laikiem parādīts arī Uzvaras parks, sākot ar Georga Kūfalta zīmēto parka plānojumu 1908. gadā līdz pat Uzvaras pieminekļa jeb okupekļa demontāžas brīdim, ko video darbā fiksējis fotogrāfs Andrejs Strokins.

Izstādes komandu veido koncepcijas autore Anda Boluža, dizainere Rūta Jumīte un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Vēsturisko plānu atlasē piedalījusies muižu parku speciāliste Ilze Māra Janelis, mūsdienu procesu apskatu sagatavojusi arhitekte Ieva Zībārte. Izstādē apskatāms arī mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas lielformāta gleznojums, kas veidots kā Rīgas parku ilustrācija ar visām peļķēm, soliņiem un vārnām.

 

PASTAIGA IZSTĀDĒ KURATORES ANDAS BOLUŽAS PAVADĪBĀ

Mums bibliotēkā glabājas kolosāla kolekcija, kas ir piederējusi Rīgas dārzu pārvaldei. Kādā brīdī, kad šī institūcija mainīja darba telpas, viņi revidēja savus materiālus – dokumentācija un tamlīdzīgas lietas aizceļoja uz arhīvu, bet rasējumi un plāni, kuriem ir nepieciešama īpaša uzglabāšana, gandrīz bija lemti bojāejai. Latvijas Nacionālā bibliotēka ātri reaģēja, paspējām šo mantojumu savākt. Bija pienācis laiks domāt, kā to izstādīt. Kad es domāju par to, kā šo kolekciju interpretēt, man bija skaidrs, ka nevēlos palikt tikai pagātnē un skatīties, kādi parki ir bijuši agrāk. Ļoti svarīgi ir par parkiem runāt tagad un skatīties nākotnē.

Tad, kad mēs domājam par parkiem, iedomājamies, ka tā ir klusa vieta, kur varam aiziet, lasīt grāmatu, pastaigāties, satikties ar kādu. Bet, ja paskatāmies, kādas norises ir bijušas parkos, tad redzam, ka bieži vien tas ir bijis kaut kas pilnīgi pretējs. Tie ir bijuši protesti, sadursmes. Tā arī veidojies izstādes materiāls. Fantastiski, ka veidojām izstādi kopā ar Rūtu Jumīti, kura tajā laikā vēl dzīvoja Helsinkos. Viņa pie šīs izstādes ir strādājusi no pirmās dienas. Rūta ir autore izstādes iekārtojumam un arī grafiskajam dizainam. Muzeju naktī bērni to varēja apdzīvot un domāt par nākotnes būtnēm. Teltī jebkurš apmeklētājs var ieiet iekšā, tur ir pufi, var apsēsties un ieklausīties sarunās, ko mēs veidojam ar citu jomu speciālistiem, piemēram, ar dendrologu Andreju Svilānu, kur viņš fantastiski stāsta par dārza vēsturi, to, kāpēc muižas parki arī no bioloģijas viedokļa ir kā maza enciklopēdija. Vēlāk publicēsim sarunas arī ar ornitologu Viesturu Ķeru un Latvijas Dabas fonda eksperti, bioloģi Rūtu SniedziKretalovu par kailcirtēm un bioloģisko daudzveidību. Tas ir pavadošais materiāls, kur cilvēks var ieklausīties arī dabas aizsardzības jautājumos.

 

Soliņu stāsti 

Šis ir pirmais eksponāts. Kad gatavoju šo izstādi, satikos arī ar Rīgas mežiem. Skatījāmies, kādi viņiem ir materiāli, ko mēs varētu izmantot, un ieraudzījām šo soliņu, kurš tajā brīdī vēl bija Latvijas karoga krāsās. Izrādījās, ka šis ir ļoti interesants stāsts, jo soliņš ir stāvējis Vērmanes parkā. Praida laikā kāds to nesankcionēti ir pārkrāsojis varavīksnes krāsās. Kāds cits no iedzīvotājiem savukārt soliņu pēc tam ir pārmālējis Latvijas karoga krāsās.

Ascendum ir izdevis Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927–1949, kur viņš parāda parkus no citas puses. Gejiem un lesbietēm parki ir kā satikšanās vieta, kur noris dzīve, par ko citi nemaz nenojauš. Tas ir vēl viens stāsts par parkiem.

Te mēs ienākam izstādē. Tā ir veidota no trijām daļām. Šī ir centrālā daļa, kur ir eksponēta vēsturiskā plānu kolekcija, tad ir protesta daļa un mūsdienas. Materiāls ir fantastisks un ļoti plašs. Ļoti svarīgi ir runāt par pilsētplānotāju Georgu Kūfaltu (1853–1938), kurš ir bijis izcila personība. Jo vairāk materiālu iepazinu, jo vairāk sapratu, cik viņš Rīgu ir eiropeiski veidojis. Viņš pats ir dzimis Vācijā. Rīgā Kūfalts ieradās, kad viņam bija 26 gadi. Eiropas elpu viņš ienesa arī Rīgā.

Izstāde sākas ar Arkādijas parka plānu. Tik daudz neskatāmies uz parkiem, kādi tie bija toreiz un kādi – tagad, tur auga kastaņa, bet tagad tās vairs nav, un ir rododendri. Tas nav mūsu mērķis. Vēlamies parādīt, kā parki sasaistās ar konkrēto laiku. Tāpēc svarīgi ir apzināties vēsturi, jo, piemēram, baroka dārzi veidojās, kad bija absolūtā monarha vara. Kad kļūst populārāki angļu ainavu dārzi, mainās arī politiskā sistēma – virsroku gūst parlamentārisms. Baroka dārzos ir sajūta, ka cilvēks visu kontrolē – dzīvžogi ir ģeometriskās formās un ir striktas celiņu līnijas, bet angļu ainavu parkos daba šķiet neskarta. Tas sasaistās ar zinātnes atklājumiem, jo Īzaks Ņūtons, piemēram, tajā laikā dara zināmus savus dabas filozofijas matemātiskos principus. Cilvēks pamazām apjauš, ka varbūt viņš dabu nemaz tik ļoti labi nepārzina, tur vēl ir materiāls, ko var izzināt, un ka daba nemaz nav tik ļoti kontrolējama un pilnīgi skaidra. Viss ir ļoti saistīts, un to mēs redzam arī Rīgas parkos.

Šeit ir redzams Arkādijas parka, sākotnēji Torņakalna parka, plāns 1902. gadā. Var redzēt, kā ar savām liektajām līnijām ienāk jūgendstils. Georgs Kūfalts novērtē angļu ainavu parku, viņam redzējums uz parku ir ainavisks. Tur ir upīte ar saviem gleznieciskajiem līkumiem. Interesanti, ka angļu ainavu parks ir veidojies, ietekmējoties no glezniecības. Kāpēc Arkādija? Antīkajā kultūrā ļoti svarīga bija idille, laimes zeme. Vērojot glezniecībā šīs ainavas – Klodu Lorēnu vai Nikolā Pusēnu –, dabā mēģināja pēc tam panākt to pašu iespaidu, perspektīvu un sajūtu, un attīstījās angļu ainavu parks. Arī Arkādijas parkā atmosfēra ir ļoti liriska.

Izstādes konceptuālā saistība ir no idealizēta, harmoniska stūrīša līdz Marsam, kas ir neapdzīvota planēta, uzdodot jautājumu – kādā virzienā mēs dodamies? Mums parādās arī Marsa parks ar saviem protesta saukļiem. Tas ir parks, kurš diemžēl netika realizēts.

 

No siena pļavas līdz parkam

Šī ir Uzvaras parka teritorija. Iezīmējam to, kā parki sasaistās ar politiku. Lielā mērā tas notiek caur nosaukumiem. Ja paskatāmies, kā ir veidojies Uzvaras parks, tad redzam, ka sākotnēji tas tika iecerēts un pilnveidots, kad Rīga gatavojās Nikolaja II vizītei, lai atzīmētu 200 gadu kopš Vidzemes guberņas pievienošanas Krievijas impērijai. Šis parks tika nosaukts par Pētera parku par godu Pēterim I. Pēc tam tas ir Uzvaras parks, Ulmaņa laikā – Uzvaras laukums, padomju laikā parks tiek nosaukts par PSKP XII kongresa parku. Pēc tam atkal atgriežas pie Uzvaras parka, jau sasaistot ar citu uzvaru. Šie nosaukumi parkus ievieto politiskajā arēnā. Parkos bieži reprezentatīvi tiek iestādīti koki. Viestura dārzā bija Pētera I stādītā goba. Arī Uzvaras parkā ir koks, ko savas vizītes laikā iestādīja Nikolajs II ar ģimeni.

Svarīgi uzsvērt, ka tie ir plāni, ieceres. Protams, lai izveidotu parku, ir nepieciešams ilgs laiks, kamēr ieaugas koki. Georgs Kūfalts ir tas, kurš dod pirmās konceptuālās ievirzes. Te viņš veido teritoriju kā ainavu parku, bet paredz arī gruntsgabalu villu apbūvei. Šādā veidā viņš cerēja piesaistīt papildu līdzekļus parka izbūvei. Ja iecere būtu realizējusies, tas būtu kaut kas līdzīgs kā Mežaparkā. Bet tas nerealizējās, protams, bija arī abi pasaules kari. Interesanti, ka pasaules karu laikā šī teritorija kalpoja mazdārziņiem, ekstrēmā krīzes situācijā parki tika pielāgoti. Mūsdienās, iespējams, šīs zināšanas var pat kaut kādā veidā noderēt. Šī ļoti ilgi bija militāra teritorija, kuru pilsēta nevarēja izmantot. Kad pilsēta XX gadsimta sākumā to ieguva, tur bija siena pļavas, kur pļāva sienu apkārtējo saimniecību lopiņiem.

Georgs Kūfalts emigrē pēc Pirmā pasaules kara. Šajā laikā Rīgas dārza pārvaldē strādā latviešu daiļdārznieks un ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks, kurš arī ir ļoti talantīgs. Abi, protams, bija lielas personības. Katram bija cits redzējums, jo katrs strādāja citā laika posmā. Sabiedrība mainās, viss mainās.

Par dārziem ļoti noderētu jauni pētījumi. Igauņu autorei Annei Kāverei ir grāmata Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kūfalts. Tā ir kolosāla grāmata tieši par viņu ar ļoti pilnīgu materiālu. Viņa stāsta – kad Georgs Kūfalts vēlāk atgriezies Rīgā un skatījies, kā Andrejs Zeidaks daudz ko ir pārveidojis, viņš bijis diezgan neapmierināts.

Viņš teicis: "Ja tagad kāds grib redzēt koku, viņam ir jāiet uz mežu."

Andrejam Zeidakam bija raksturīgi izsauļoti laukumi. Viņš uzskatīja, ka parkos ir jānonāk saulei. Georgam Kūfaltam bija lieli koki, ēnainums ainavā. Andrejs Zeidaks parkus veido jau atbilstošākus savam laikam, tie ir saulaināki, tur ir rotaļlaukumi bērniem. Interesanti, ka ir iezīmētas pat autostāvvietas, kas tolaik bija inovatīvs un tālredzīgs risinājums, jo automobiļi tajā laikā parādījās arvien vairāk.

Šodien ir otrādi – mēs protestējam pret auto.

Tur notika ļoti lieli notikumi un saistībā ar šo teritoriju bija lieli plāni. Uzvaras parkā tika plānots pat olimpiskais stadions. Tur bija uzbūvēta milzīga pagaidu tribīne un notika Dziesmu svētki, arī riteņbraucēju svētki. Jau tajos laikos šim parkam bija liela nozīme.

Man, veidojot šo izstādi, ļoti būtiski šķiet uzsvērt, ka mums ir jādomā arī par bioloģisko daudzveidību un dabas klātbūtni pilsētā. Savā ziņā izstāde mazliet ir kā protesta forma. Vēlos pievērst cilvēku uzmanību kailcirtēm un tam, ka samazinās seno un biezo mežu platības. Dabas inventarizācijas dati ļoti konkrēti parāda, kā ir samazinājušās seno mežu platības. Ja tas tā notiek, ir jādomā, kā mēs ļausim dabai līdzāspastāvēt pilsētā. Priecātos, ja Uzvaras parkā būtu ne gluži nopļauts mauriņš, bet tur būtu arī dabiskas pilsētas pļavas, ko Latvijas Dabas fonds jau tagad cenšas ieviest pilsētvidē. Tas ir ļoti svarīgi, lai būtu līdzāspastāvēšanas iespēja dabai.

 

Protestē, nevis atpūšas

Te ir materiāls no Latvijas Valsts vēstures arhīva – streika vēstule, ko 1905. gadā rakstīja dārznieki un parka strādnieki. Tur ir 16 dažādas prasības, tostarp pieņemt darbā vairāk sieviešu. Viņi pieprasīja arī ārstu pakalpojumus un zāles bez maksas, bērniem – bezmaksas mācības, protams, arī algu paaugstinājumu. Interesanti, ka Georgam Kūfaltam patiešām izdevās daļēji paaugstināt strādniekiem algas. Viņš bija diplomātisks un uzskatīja, ka parki ir jāuztur un par tiem ir jārūpējas – nevaram atļauties aizlaist tos postā. Tas mums izmaksās daudz vairāk nekā paaugstināt algas. Viņš uzskatīja, ka parki ir nepieciešamība ikvienam, jo ikvienam vajag gaismu un gaisu. Un viņš iekopa parkus strādnieku dzīves rajonos. Šis, piemēram, ir Grīziņkalns, kur ir dabiskā kāpa un bija arī Grīzenberga muiža. Kūfalts šo teritoriju veidoja kā vietu, kur strādnieki ar savām ģimenēm var aiziet un atpūsties. Viņš bija arī tas, kurš uzskatīja, ka pilsētā ir vajadzīgi mazdārziņi, kur viņi nevis plītē, bet pavada laiku mazdārziņā un izaudzē kaut ko savai ģimenei.

Interesanti ir tas, ka Grīziņkalna teritorija strādniekiem bija ļoti noderīga, bet pavisam citā kontekstā. Viņi tur streikoja, protestēja un sapulcējās. Piesaistījām arī muižu parku speciālisti Ilzi Māru Janeli, kura piedalījās plānu atlasē un raksturošanā. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs saka, ka vienā no lielākajiem protestiem Grīziņkalnā ir piedalījušies pat 100 000 cilvēku. Parks ir bijis ļoti noderīgs, bet ne tā, kā Kūfelts iedomājās.

Te jau ir padarbojies Andrejs Zeidaks, kurš parkos ieviesa bradājamos baseinus. Pēc tam tie izgāja no modes. Tika pierādīts, ka tas nav īsti veselīgi.

Viesturdārza vēsturei, kas ir viens no senākajiem Rīgas parkiem, kuratores ekskursijā lecam pāri, jo tā ir pārāk gara, sarežģīta un atsevišķi pētāma. Izstādes apraksti ļauj katram pašam ērti studēt izstādi. Ejam cauri arī Ziedoņdārzam.

 

Ekonomiskie skvēri 

Esam paskatījušies arī, kā Rīgā ir attīstījušās ielas. Agrāk Rīgā bija ielas ar priekšdārziņiem. Rīgas fotofonodokumentu arhīvā esam atraduši bildi, kur var redzēt Merķeļa ielu. Raiņa bulvārī arī bija tādi priekšdārziņi, pie Francijas vēstniecības šobrīd vēl ir redzams tāds priekšdārziņš. Bet ielas paplašinās, un tiem vairs nav vietas. Tajā laikā bija arī daudz putekļu. Tā ir zona, kur tikt vaļā no putekļiem un iet iekšā mājā.

Ir redzama arī Spilves lidosta. Tas ir staļinisma laiks, protams, ir milzīgs vēriens un pompozitāte. Autoritatīvākos režīmos uzreiz parādās ģeometrija, kas ir reprezentabla un varu demonstrējoša. Pēc Staļina nāves sākās cīņa ar pārmērībām arhitektūrā. Tas ir redzams arī šajā plānā. Daudzas detaļas ir pārsvītrotas un aizstātas ar kaut ko daudz vienkāršāku un, protams, lētāku. Parki tiešā veidā ir saistīti ar ekonomiku.

Padomju periodā sāka dominēt skvēri. Skvēru ir daudz vieglāk uzturēt.

 

45 liepas Katrīnas ielā

Pietuvojamies protestu daļai. Esam izstādījuši plakātus no mūsu krājuma. Plakāti bija veids, kā aizsākās mūsdienīga grafiskā valoda. Laimonis Šēnbergs bija viens no spilgtākajiem. Šeit ir skatāmi arī divi Rasmas Zaķes plakāti. Pavasara diena baro gadu – tas ir ļoti pareizi, mums liekas, ka daba ir no mums atkarīga, bet ir otrādi. Mēs vairāk zinām tos plakātistus, kuri ar savu grafisko valodu ir ienesuši cīņu un palīdzējuši arī neatkarības procesos. Rasma Zaķe nepieder viņiem, bet ir ar savu spilgtu rokrakstu.

Te atkal ir Arkādija, pavisam citā kontekstā. Vēlos uzsvērt, ka cīņa par neatkarību sākās ar cīņu par dabas vērtībām. 1986. gadā Literatūrā un Mākslā bija Daiņa Īvāna un Arūra Snipa raksts pret hidroelektrostacijas būvniecību uz Daugavas. Sabiedrība iesaistījās, un bija ļoti liels pretestības spiediens. Tas deva apziņu, ka mēs varam. Tas pats Arkādijas parks, kurš ir kā idille zemes virsū, faktiski kļūst par protesta vietu. Šīs ir Ulda Brieža fotogrāfijas. Paspēju vēl pagājušajā vasarā ar Uldi satikties un apskatīties viņa arhīvu. Mazliet viņu intervēju, un Uldis Briedis ļoti interesanti stāstīja – tajā laikā jau bija drošāk, bet viņš vienalga fotografēja iespējami daudz kadru – vienu daļu turēja vienā vietā, otru – otrā. Uldis Briedis atceras, ka šajos protestos "nebija, kur kapeiku nomest".

Teltī var noskatīties arī Laimas Žurginas brīnišķīgo dokumentālo filmu par Imantu Ziedoni un viņa dižkoku atbrīvotāju grupu. Viņi caur kokiem meklēja latvisko identitāti.

Filmā varēja redzēt arī Gunti Eniņu. Parādām to, kā šāds aktīvisms var veicināt pārmaiņas. Padomju laikā dižkokus spridzināja, lai iegūtu lauksaimniecībai derīgas zemes. Tad, kad Guntis Eniņš to pamanīja un secināja, ka šie koki tiek spridzināti, viņš par to uzrakstīja ļoti kritisku protesta rakstu. Pamazām situācija mainījās un dižkoku spridzināšanu aizliedza. Es viņu intervēju, un Eniņš stāstīja, ka pēc tam viņš bija saskāries ar redakciju atteikumiem publicēt viņa rakstus. Tas iet kopā ar politiku, šī cīņa par dižkokiem arī tiek sasaistīta ar latvietību, senajām saknēm u. c.

Tā ir Eniņa mapīte Rīgas ozolu bendēšana. Tā bija vesela kustība. Eniņš ļoti daudz dižkoku ir fiksējis arī Rīgā. Viņš ir devis katram vārdu. Kaltiņu dižozolu Rīgā Guntis Eniņš izglāba. Tur bija izgāzti kaut kādi notekūdeņi, un viņš rakstīja vēstuli centrālkomitejai. Pateicoties viņam, situācija tika novērsta un koks ir izdzīvojis.

1909. gadā Georgs Kūfalts raksta vēstuli, lai nenocirstu 45 liepas Katrīnas ielā. Rūpes par kokiem iet cauri laikiem. Esot valsts arhīvā un skatoties materiālus, ir ļoti interesanti lasīt, ka jau tajos laikos par kokiem ļoti rūpējās. Pilsētā ienāk gāzes caurules. Kāda no tām ir plīsusi, augsne ir saindēta. Tajās vēstulēs viņi to fiksē un secina, ka augsne ir jānomaina. Bojāgājušo koku vietās ir jāiestāda citi. Tur, kur traucē tramvaju kustībai, mēģina rast risinājumus. Georga Kūfalta laikā ir ļoti cieņpilna attieksme pret kokiem.

 

Moderns skatījums

Te mēs esam pietuvojušies mūsdienu daļai. Speciāli uzaicinājām mākslinieci Loti Vilmu Vītiņu, kura devās uz parkiem, skicēja un grafiski interpretēja mūsdienu parkus. Var redzēt arī miskastes no parkiem. Soliņš arī ir no parka, kad pandēmijas laikā pilsētvidē bija mākslas akcija. Šo soliņu ir veidojis Miķelis Mūrnieks un Henriks Eliass Zēgners.

Šajā sadaļā notikumu atlasi ir veidojusi Ieva Zībārte. Viņa ne tik daudz uzsvēra protestus, bet vairāk ir uzsvērusi aktīvismu ar pozitīvu iznākumu. Stāsts sākas ar Berga bazāru, kas agrāk bija degradēta teritorija. Kad Ieva Laukers un Justs Karlsons to pārņēma, viņi veidoja mūsdienīgu vidi. Var apskatīt Zaigas Gailes biroja skices un Ilmāra Blumberga zīmēto strūklaku ar mākslinieka piezīmēm, kā ūdenim iecerēts smidzināties: "Te ir liela strūkla, te – spēcīga, te – dušveidīgs lietus."

Te ir Sporta pils dārzi. Lucavsalas mazdārziņi – moderns skatījums uz mazdārziņiem pilsētā.

Izceļams ir terapeitiskā dārza puķu klājiens pie Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra. Ainavu arhitekte Ilze Rukšāne uzskatīja, ka žogs pamazām ir jānojauc. Teritorija ir veidota caurspīdīgāka. Ieva Zībārte uzsver, ka nozīme ir dažādiem radošiem kvartāliem, ka tas ir paņēmiens, kā vidi veidot zaļāku.

Man ļoti patīk Andreja Strokina videodarbs, kur gāžas obelisks Uzvaras parkā. Tā nav žurnālistika. Ir liriska parka atmosfēra. Cilvēki mierīgi sēž. Var iepazīties ar Otto Ozola idejām, kurš veido savus piedāvājumus, kā Rīga varētu izskatīties, ja to veidotu zaļāku. Tas veicina cilvēku izpratni un palīdz saprast, cik tas būtu forši. Jāpiemin arī Barona ielas situācija – vienā brīdī Rīgas domei vairs nebija naudas, lai laistītu augus, un pilsētnieki iesaistījās un bija gatavi iet un liet paši. Tas bija ļoti jauki.

Šajā sadaļā var noskatīties arī Elzas Gaujas filmu par Lucavsalu, kur "iezemieši" ar saviem dārziņiem cīnās par savām tiesībām. Reinis Hofmanis ilgus gadus dodas tur un fotografē. Te var redzēt, kā cilvēks sadzīvo ar dabu, un viņam viss ir – koks, krūms, burkāns, ķirbis. Te ir tāds mežonīgums. Runājot ar dabas speciālistiem, var secināt, ka tāds mežonīgums ir ļoti vajadzīgs, kur ir krūmāji, kādi veci koki.

Izstādes beigās var ienākt mežā. Tā ir vieta pārdomām. Vaicāju Viesturam Ķerus, kā putni jūtas parkos un vai šī teritorija arī putniem ir svarīga. Viņš teica, ka ir ļoti svarīga un nesterili parki var būt patvērums tiem meža putniem, kuriem nepieciešami vecie lapu koki. Apsverot parku nākotni, es domāju, ka tiem noteikti ir jākļūst dabai draudzīgākiem. Runāju ar Rīgas mežiem – viņi ļoti labprāt atstātu dažas teritorijas nepļautas. Dažreiz cilvēkiem ir neizpratne, kāpēc teritorija nav sakopta, bet tas mainās. Jāmainās arī skatījumam uz parkiem, un cilvēkiem jāsāk apzināties, ka tā ir vieta arī citām dzīvām radībām. Varbūt tā ir parku nākotne? Bija baroka dārzi, tad bija angļu ainavu dārzi, varbūt nākotne ir mežonīgāki parki, kur pilsētā daba var patverties. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devusies ainavu arhitekte Gundega Lināre

Pirmdien, 4. novembrī, mūžībā devusies profesijas māte, vēstnese un skolotāja - ainavu arhitekte Gundega Lināre (18.07.1944.-04.11.2024.), ar dziļām skumjām vēsta Latvijas Ainavu arhitektu aso...

Kim? rezidences balvu iegūst Karlīna Mežecka

Kim? rezidences balvu 2025 ieguvusi jaunā māksliniece Karlīna Mežecka, kura 2025. gada rudenī dosies uz Ņujorku un pavadīs divus mēnešus prestižajā ISCP (Starptautisko darbnīcu un kuratoru pro...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja