Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva lielākās izstāžu zāles vidū ir novietots tekstilmākslinieces Dzintras Vilks veidotais darbs Arumi, kas radīts no bambusa. "Sākumā tas bija iecerēts kā ideālais lauks, kas, rudenī uzarts, gaida pavasari, bet naktīs pirms Vladimira Putina paziņojuma par uzbrukumu Ukrainai es nevarēju gulēt un sapratu, ka šim darbam kaut kā pietrūkst," atklāj tekstilmāksliniece, iepazīstinot ar savu personālizstādi, kurā ir aplūkojami pēdējos septiņos gados tapušie darbi. Šos arumus viņa ir papildinājusi ar izmētātām pamestām putnu ligzdām. "Kad tev iet pāri traktori vai tanki, tu esi tik mazs un neaizsargāts, tu vari bēgt vai stāties pretim šim ļaunumam... Es nezinu, vai tas vispār ir iespējams," piebilst Dzintra Vilks.
Viņa ir viena no pazīstamākajām Latvijas tekstilmāksliniecēm – ar spilgtu rokrakstu un vienlaikus pastāvīgu vēlmi meklēt jaunus iespaidus, formas un materiālus. Kopš daiļrades pirmsākumiem Dzintras Vilks svarīgākā tēma ir bijusi daba, uzsver izstādes Klusā daba ar gājputnu kuratore Ieva Kalnača. Māksliniece ir smēlusies iedvesmu mežā, pļavās, kukaiņos, putnos, gadalaikos un vējā un radījusi savus gobelēnus un telpiskās kompozīcijas. "Lai gan daba Dzintras Vilks darbos vizuāli ir primāra, tajos vienmēr ir ietverta dziļāka nozīme," akcentē kuratore. Šos vārdus apstiprina LNMM eksponētie darbi. Tie ļauj iepazīt mākslinieces pasaules redzējumu un aicina apmeklētājus uz sarunu par dabas skaistumu, varenību un trauslumu.
Dzimtas lakats
"Bērnībā es daudz laika pavadīju laukos," stāsta Dzintra Vilks, kura kopā ar māsu vasarās ir dzīvojusi pie vecmāmiņas Daudzevā. Tā ir neliela apdzīvota vieta pie Neretas, kur sabraukuši arī visu piecu mammas māsu bērni. Jau kopš tiem laikiem Dzintra Vilks ir iemīlējusi dabu, zīmējusi un zinājusi, ka kļūs par mākslinieci. "Lietišķās mākslas vidusskola mani iemācīja, kā rakstīt, savukārt Latvijas Mākslas akadēmijā es sapratu, ko rakstīt," skaidro Dzintra Vilks. Savu izpausmi mākslā viņa būvē uz klasisku un senu tehniku pamatiem. Darbu veidošanā autore izmanto no dabas gūtus materiālus – linu, vilnu, zīdu, klūgas un pluču dziju. Tā ir otrreizēja izejviela, ko iegūst, saplucinot nolietotus vilnas apģērbus un tamlīdzīgas lietas.
"Galarezultātā sanāk pluču dzija, kas ir bagāta ar daudzām krāsu niansēm un – pats svarīgākais – pilna ar daudzām izdzīvotām dzīvēm," uzsver māksliniece. Īpaša nozīmē pluču dzijai ir bijusi viņas darba Novembris. Dzimtas lakats (2019) tapšanā. Tas ir veltījums mammai un mammas māsām. "Stiprām un skaudrām sievietēm, pie kādām es pieskaitu arī sevi," atzīst Dzintra Vilks, par kuru rakstniece un mākslas kritiķe Gundega Repše savulaik ir rakstījusi, ka viņā pašā ir gan ripzāģis, gan silts koks. Mākslinieces radītajā dzimtas lakatā ir ietverti arī spoguļi kā atgādinājums, ka mirušo piemiņas laikā novembrī vajadzētu ne tikai atcerēties aizgājējus, bet arī palūkoties pašiem uz sevi.
Cauri ziemai
Līdzās dzimtas lakatam ir redzami Rugāji (2018) un Atvadu vārdi Piebalgai (2021). "Ar asarām acīs braucu projām. Tie bija ļoti laimīgi un radoši bagāti gadi, kurus uzskatu par saviem labākajiem gadiem," Piebalgā pavadīto laiku atceras Dzintra Vilks. Pirms vairākiem gadiem vietējā izdevumā Piebaldzēniem viņa ir rakstījusi, ka šajos gleznainajos pakalnos 200–250 metru virs jūras līmeņa elpot ir viegli, dzīvot ir skaisti, strādāt ir grūti. Toreiz mākslinieces apjūsmotos māla pakalnus ar lejā guļošajiem purviņiem tagad var saskatīt arī viņas darbā. "Kad nāku mājās pēc padarīta darba, zābaki ir tik smagi, aplipuši ar mīļajiem Piebalgas māliem, ka jūtos kā tāda bite, aplipusi ar ziedputekšņiem," rakstīja Dzintra Vilks.
Pašlaik māksliniece ir pārcēlusies uz Cēsu pusi, kas turpina viņu iedvesmot radīt jaunus gobelēnus. To vidū ir darbs Pirms ceļa (2021) ar putniem, kas sasēduši uz klūgām vairākās rindās cits citam līdzās. "Tie ir kovārņi. Pie manas sētas aug milzīgs ozols, kurā viņi sēž un sarunājas par filosofiskām tēmām – īsi pirms došanās ceļā, kas ir pārdomu pilns laiks," atklāj Dzintra Vilks. Putni vienmēr ir bijuši viņas apbrīnas objekts – māksliniece atceras, ka reiz kādu ziemu ir barojusi putnus un pamanījusi, ka ik rītu pie viņas atlido kliba purva zīlīte, kura ir spējusi izdzīvot šajos bargajos laikapstākļos, mīnus trīsdesmit grādu salā.
Jāatzīmē, ka "cauri ziema" ir bijusi šīs personālizstādes sākotnējā tēma. "Nekas nav īpaši mainījies, jo idejas par darbiem un to realizācija notiek laika periodā no lapu nokrišanas rudenī līdz uzplaukšanai pavasarī, jo pēc tam es nevaru padomāt – tālāk es vienkārši dzīvoju," saka Dzintra Vilks. Viņas personālizstādē līdzās darbam Pirms ceļa ir skatāmi divi tieši ar viņas gobelēnu un telpisko objektu tapšanas ražīgākajiem gadalaikiem cieši saistīti darbi Rudens (2017) un Ziema (2015). Pēdējā no minētajiem ir redzami grīšļi ar pirmo sniegu, tas atklāj dažādus baltās krāsas toņus, ar kuriem tekstilmākslinieci savulaik ir iemācījis strādāt gleznotājs Boriss Bērziņš, viņas pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā.
Griezes ligzda
LNMM galvenās ēkas ceturtā stāva abās mazajās zālēs ir redzami divi skulpturāli objekti. Viens no tiem ir izstādes tituldarbs Klusā daba ar gājputnu (2021). "Šī ir kūla, kurā grieze ir ierīkojusi savu ligzdu, ko cilvēks pļaušanas laikā iznīcina," norāda Dzintra Vilks un piemetina, ka cilvēks bieži vien nerēķinās ar citām dzīvajām radībām. Šo darbu māksliniece ir izveidojusi no sizala jeb, kā viņa pati to dēvē, sizāles. "Tā ir agave, kas nozied, nokalst un pēc tam tiek izsista kā lini. No iegūtajiem pavedieniem tiek veidotas visstiprākās tauvas pat mūsdienās, kad eksistē sintētika, maisu audekli un tamlīdzīgas lietas," stāsta Dzintra Vilks.
Pirmo reizi viņa ar šo materiālu ir saskārusies 90. gados, kad piedalījusies kādā projektā. Toreiz samaksu par savu darbu māksliniece ir saņēmusi nevis naudā, bet graudā – ķīpas ar sizala striķiem. Otrajā zālē ir skatāms darbs Man bij’ reiz vīna koks – sveiciens draugiem, kurā ir izmantoti kārkli. "Tos es iemīlēju vēl toreiz, kad dzīvoju Šķērsielā. Tur bija grāvis, kas bija pilns ar kārkliem," režisora Ivara Selecka dokumentālās filmas Šķērsiela galveno varoni piesauc Dzintra Vilks. Gatavojoties izstādei, viņa ir nogriezusi klūgas un ielikusi savā siltumnīcā, kur tās ir sākušas dzīt pumpurus. Sveiciens ne tikai maniem draugiem, bet arī visiem pārējiem izstādes apmeklētājiem pavasarī – piebilst māksliniece.
DZINTRA VILKS
Izstāde Klusā daba ar gājputnu
LNMM 4. stāva izstāžu zālēs līdz 8. maijam