Pēdējā Aleksandras Beļcovas (1892–1981) darbu izstāde notika 2019. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, piedāvājot līdz šim plašāko gleznotājas daiļrades retrospekciju. "Pēc daudzu apmeklētāju viedokļa, viena no interesantākajām ekspozīcijas sadaļām bija citāti no Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatām un sarakstes. 2022. gada traģiskie politiskie notikumi piešķir īpatnēju skanējumu un aktualitāti gan tam, ko māksliniece rakstīja, gan faktiem no viņas biogrāfijas," saka Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Natālija Jevsejeva.
Aleksandra Beļcova pēc izcelsmes bijusi pusukrainiete, pusbaltkrieviete, taču anketās vienmēr norādījusi tautību "krieviete" – tolaik neviens nedomāja, ka šīm detaļām ir kāda nozīme. Aleksandra Beļcova atbrauca uz Latviju savas laimes meklējumos, atbildot uz drauga, nākamā vīra Romana Sutas aicinājumu. Mākslinieces vēstulēs un dienasgrāmatās atklājas viņas emigrantes pieredze, privātās dzīves peripetijas, sievietes likteņa grūtības sarežģītajās, traumatiskajās attiecībās ar dzīvesbiedru, atbalsojās arī XX gadsimta atnestās brāzmainās, skarbās pārmaiņas. Cik daudz rūgtuma, vilšanās nojaušams Beļcovas dienasgrāmatas ierakstā, kas tapis dažas nedēļas pēc pirmās padomju okupācijas 1940. gadā: "Tie vairs nav tie paši krievi…" Šo frāzi viņa rakstīja, domājams, atsaucot atmiņā dzīvi Sanktpēterburgā un savā dzimtenē gadsimta sākumā.
70. gados dzejnieks Māris Čaklais, Aleksandras Beļcovas personības fascinēts, intervēja mākslinieci par viņas dzīvi (ieraksts nav saglabājies), un tā radās ideja izveidot grāmatu ar Aleksandras memuāriem un Māra Čaklā dzeju. Paralēli tapa akvareļu cikls, kurā gleznotāja iemūžināja savas biogrāfijas nozīmīgākos notikumus. Viņas bērnība, latviešu mākslinieku ierašanās Penzā 1915. gadā, meitas piedzimšana Parīzes klosterī, pastaigas ar zīdaini klēpī pa Francijas galvaspilsētas ielām, ceļojums zemnieku ratos uz Rīgu no Kurzemes katla Otrā pasaules kara beigās, vēlāk – padomju laika radošās bohēmas ainas. Šo zīmējumu attēlus muzejs piedāvā apskatei pirmo reizi. Izstādē eksponētas Aleksandras Beļcovas fotogrāfijas, dokumenti, pieraksti un mazāk zināmi mākslas darbi no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja krājuma, mākslas centra Zuzeum un privātkolekcijām. Apmeklētāji arī varēs noskatīties 1972. gada videohronikas ierakstu ar mākslinieces 80 gadu jubilejas svinībām no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva.
"Kopš jaunības ar plaušu tuberkulozi nopietni slimā māksliniece dzīvoja nāves gaidās. Faktiski māksla Beļcovai gan palīdzēja gatavoties nāvei, gan uzturēja pie dzīvības. (..) Aleksandrai Beļcovai patika risks un likteņa izaicināšana, un tas izpaudās, ne tikai spēlējot azartspēles Montekarlo, bet arī profesijas izvēlē: šī smeldzīgā sajūta noteica vēlmi kļūt par mākslinieci – ja laika atlicis maz, jādara tas, kas patīk," izdevniecības Neputns grāmatā Aleksandra Beļcova raksta Natālija Jevsejeva.