Mums šeit, Latvijā, notikumi Gruzijā gan liekas patāli. Vairums Latvijas sabiedrības līdz šim līdzjūtīgi, tomēr neiesaistīti vērojusi, kā Krievija pastrādā provokāciju aiz provokācijas Dienvidosetijā un Abhāzijā. Ikreiz pēc kārtējā saasinājuma esmu atviegloti nopūtusies, ka arī šoreiz Gruzijai pieticis pacietības neļauties Krievijas ģeopolitiskajai spēlei. Līdzīgi, kā pacietības pietika Baltijas valstīm, uzmanīgi virzoties uz Eiropas Savienību un NATO, par spīti Krievijas starptautiskajai tarkšķēšanai par savu tautiešu beztiesīgo un katastrofālo stāvokli Latvijā, ekonomiskās blokādes izziņošanu un citām nejaucībām. Mums tomēr bija daudz vieglāk nekā Gruzijai, jo Krievija tad bija vājāka un neuzdrošinājās ķerties pie agresijas, viss lielākoties palika skaļas retorikas līmenī. Arī mūsu sabiedrotie Krievijai sūtīja nepārprotamus signālus piebremzēt pārāk enerģisku rīcību „tuvējā pierobežā”.
Nu Krievija ir uzsākusi pret Gruziju īstu karu. Kā visi agresori, attaisnojoties ar kādu iemeslu – šoreiz ar nepieciešamību aizstāvēt savus pilsoņus – , Krievija militāri uzbrūk, lai nostiprinātu savu klātbūtni Dienvidosetijā un parādītu pasaulei, ka šoreiz NATO paplašināšanās jautājumā nekādas piekāpšanās nebūs. Krievija ir nogājusi tālu ceļu no tās valsts, kāda tā bija Putina valdīšanas sākumā. Diezin vai Medvedevs šodien būtu pirmais valsts vadītājs, kas zvana Bušam, lai izteiktu līdzjūtību, kā to izdarīja Putins pēc terora akta 2001.gada 11.septembrī. Šodien tā ir cita Krievija – pašapzinīga un agresīva. Tās politiskie ideāli izriet uz no atmiņām par carisko imperiālismu un Staļina Padomju savienības militāro varenību, kā arī no jauniegūtā naftas un gāzes lielvalsts statusa. Šī Krievija vairs negrasās rēķināties ar starptautisko nosodījumu un visādiem „ko teiks Amerika”. Šī Krievija bez kautrēšanās šantažē starptautisko sabiedrību ar gāzes piegāžu pārtraukšanu. Un, izrādās, tas darbojas. Eiropas Savienība kārtējo reizi nespēj runāt vienā balsī. Šī būtu tā reize, kad EDSO, Eiropas padomei, G8 dalībvalstīm un ANO būtu jāieņem skaidra nostāja attiecībā uz Krievijas agresiju. Bet kur nu!
Tieši tāpēc Latvijas sabiedrība nedrīkst mierīgi noskatīties uz notikumiem Gruzijā. Solidaritātes apliecinājumi Gruzijai, diplomātiskas pūles vienot Eiropas Savienības dalībvalstis Krievijas nosodījumam, lobisms citās starptautiskās organizācijās ir tās lietas, pie kā Latvijas politiķiem un diplomātiem jāstrādā, un tas daļēji arī tiek darīts.
Taču tas nav pietiekami. Ir nepieciešama augsta līmeņa politiska klātbūtne Gruzijā. Tāpat kā 1991.gada asiņainajā janvārī, kad uz Baltijas valstīm apliecināt savu atbalstu brauca dažādu valstu parlamentārieši un diplomāti. Arī valstsvīri. Šī būtu tā reize, kad Valsts prezidents varētu pārtraukt savu vizīti Pekinā un doties uz Tbilisi pie Saakašvili. Uz 13.augustā gaidāmo Ārlietu komisijas sēdi būtu jāizsauc Krievijas vēstnieks un jāprasa sniegt paskaidrojumus par Krievijas agresiju. Lai arī ir izskanējis trīs Baltijas parlamenta spīkeru paziņojums, prezidijam būtu jāsasauc Saeimas ārkārtas sēde. Šajā sēdē varas partijām vēlreiz būtu jāapstiprina mūsu Rietumu izvēle. Krievijas militārajai agresijai pret Gruziju būtu jākļūst par ledainu, atskurbinošu šalti Latvijas gazpromizācijas virzītājiem. Cerams, ka tā palīdzēs saskatīt, cik bīstamā atkarībā var nonākt Latvija no agresīvas kaimiņvalsts, kas savu politisko interešu īstenošanai var izmanot jebkādus politiskus, militārus, ekonomiskus un sociālus ieročus.
Tiekamies šodien 17.30 pie Brīvības pieminekļa, lai ar Gruzijas brīvības baltajām rozēm dotos protestēt pie Krievijas vēstniecības!