Saldumu fabrikas Laima bijušās filiāles teritorijā Sporta2 kvartālā izvietojies Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles piektais jeb E pieturas punkts. Ieeja no Hanzas ielas 10.
Šī izstādes sadaļa uzlūko it visa paātrināšanos un apskata, kā pasaule šajā virpulī tiek izmainīta – gan fiziski, gan virtuāli. Pirmais darbs šajā pieturas punktā ir dāņu mākslinieces Hannas Anbertes veidoto tērpu izrāde Svētā darba modes kolekcija/Sacred Work Fashion Collection (2016–2018), kurā viņa turpina pētīt darbu un salīdzina to ar reliģisko praksi. Iepriekš māksliniece ir sarakstījusi vairākus dziesmu tekstus, kas bijuši veltīti šai tēmai. Viena no tām ir kompozīcija ar nosaukumu The Human Resource Management Song, kura jāizpilda ar amerikāņu dziedātājas Vitnijas Hjūstones superhita I Will Always Love You melodiju (meklējiet šī skaņdarba karaokes versiju jūtūbē un dziediet līdzi!). Šis teksts publicēts arī uz plakāta, kuru ikviens ekspozīcijas apmeklētājs var sarullēt un paņemt sev līdzi uz mājām. Ērtības labad blakus šai plakātu kaudzītei nolikts trauciņš ar gumijām papīra lokšņu savaldīšanai.
Tikmēr no blakus telpas skan nerimstoša cilvēku balsu kakofonija. Tā ir Maskavā dzīvojošās dagestāniešu mākslinieces Tausas Mahačevas īpaši RIBOCA veidotā instalācija, kura sastāv no daudziem dažādu firmu, izmēru un formas skaļruņiem cilindra penāļa, elegantas rokassomiņas, robota acu daļas un citu priekšmetu izskatā un atgādina elektropreču veikalu. No katras ierīces skan pirmā rindiņa no dažādām e-pasta vēstulēm ar atvainošanos par to, kāpēc nav atbildēts ātrāk. Izklausās pazīstami?! Tas ir daudzbalsīgs sorry koris par to, ka mums pastāvīgi neizdodas sevi padarīt par pilnīgiem robotiem.
Dienasgrāmatas no Zemes
Trešās un lielākās telpas mākslas darbu parādi ievada lietuviešu mākslinieka Juļjona Urbona radītie Eitanāzijas kalniņi/Euthanasia Coaster (2010), kas ir hipotētiska eitanāzijas mašīna amerikāņu kalniņu formā, kura projektēta ar mērķi atņemt cilvēka dzīvību. Mākslinieks izveidojis modeli attiecībā viens pret tūkstoti, bet realitātē tas piedāvātu trīs minūšu ilgu braucienu, kas sākas ar lēnu uzvilkšanu gandrīz 500 metru augstumā, pēc kura seko kritiens un septiņas cilpas, kas pakļauj braucēju milzīgam 10 G stipram gravitācijas spēkam, kura ilgstoša iedarbība ir letāla. Tas dzen asinis lejup uz kājām, apturot skābekļa piegādi smadzenēm. Šis objekts paver ļoti plašas interpretācijas iespējas, tajā skaitā šos Eitanāzijas kalniņus var uztvert gan kā visekstremālāko atrakciju pasaulē, gan kā mūsu ātruma apsēstās sabiedrības metaforu, piedāvājot skarbu atbildi uz jautājumu, uz kurieni mēs virzāmies.
Šajā pašā zālē eksponēta arī latviešu mākslinieka Ērika Apaļā gleznu sērija Dienasgrāmatas no Zemes/Diaries from Earth, Pakistānā dzimušās mākslinieces Marjamas Žafrī krustvārdu mīkla Kur mēs esam/Where We’re At un Kanādā dzimušā mākslinieka Trevora Peglena fotogrāfijas, kas ļauj iegrimt okeāna dzelmē, kuras gultni krusto šķērsu šķērso interneta fiziskā infrastrukūra jeb optiskās šķiedras kabeļi.
Progress pret regresu
Kopumā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle apguvusi trīs Sporta2 kvartāla ēkas, uz kurām norāda uz asfalta uzpūstas RIBOCA bultiņas, kas iesākumā aizved līdz holandiešu mākslinieka Ērika Keselsa iespaidīgajai ārtelpas instalācijai Brīvības ceļš/Chain of Freedom, kas pievēršas mūsu nesenajai pagātnei, kad divi miljoni cilvēku sadevās rokās, iestājoties par savu valstu neatkarību. Darbā izmantotas Dienas fotogrāfa Aivara Liepiņa fotogrāfijas.
Pie laukuma ar kaucošu riepu atstātiem zīmējumiem atrodas ēka, kurā aplūkojams Berlīnē dzīvojošā mākslinieka Marko Montjela-Soto darbs Pastāvīga vētra tropiskam zvaigznājam/Permanent storm for a tropical constellation (2017) koka un bambusa mājas formā, kura būvēta uz pāļiem virs ūdens. Šāds palafito ir tipiska konstrukcija vēl sastopamajos ciematos pie lielā iesāļūdens Marakaibo ezera viņa dzimtajā Venecuēlā. Nenoteiktā ritmā mirguļojošais apgaismojums un acu pierašana pie pustumsas pamazām atklāj tās aprises tepat Rīgā. Uz šo pasauli var nokļūt pa nelielu tiltiņu, kas ieved mājā ar fotogrāfijām, kartēm, zivīm, banāniem, domino kauliņiem, pudeļu vāciņiem un izkārtu T krekliņu ar uzrakstu "Vota Chavez presidente". Savukārt uz ekrāniem notiek gaiļu cīņas un dejas.
Īpaši spilgti šīs Latīņamerikas zemes atmosfēru liek izjust iepriekš redzētā nīderlandiešu mākslinieces Melānijas Bonajo filma Progress pret regresu/Progress vs. Regress, kurā viņa pēta, kā tehnoloģiskās inovācijas mainījušas sociālās attiecības un ikdienas dzīvi, liekot vēlreiz pārliecināties par to, ka dažādu mākslinieku daiļrades koncentrācija tik nelielā kvadratūrā ļauj asāk uztvert vienu vai otru darbu.
Trešā Sporta2 kvartāla ēka atvēlēta spāņu mākslinieka Fernando Sančesa Kastiljo projektam Gernikas sindroms/Guernica Syndrome (2010/2018), kura uzmanības centrā ir Spānijas diktatora Fransisko Franko jahta Azora, uz kuras klāja viņš noturēja svarīgas tikšanās. Mākslinieks to ir izjaucis, lai radītu daudzdaļīgu skulptūru, kas sastāv no vairāk nekā četrdesmit metāla blokiem, masta, diviem soliem un vēl citām daļām, kas "kā kulaks uz acs" ierakstās izvēlētās vietas estētikā.
Publiskie pasākumi
- 8. augustā plkst.18.30 Kristapa Morberga rezidencē Rūdolfa Macata un Elīnas Silovas koncerts
- 9. augustā plkst.19 mākslas stacijā Dubulti un 11. augustā plkst.8 Rīgas Centrāltirgū Marisas Benjamimas laboratorija Floristaurant
- 11. un 19. augustā plkst.16 bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā Saskijas Holmkvistas Gājiens, akcija, eksursija
- 15. augustā plkst. 18 bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā saruna Ilgtspēja un priekšmeti. Dekodējot neredzamās struktūras ap mums dizaina labā
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!