Latvijas vēstnieks bieži vien ir pats sev padomnieks. Manai attieksmei nav nekāda sakara ar Paegles gatavību vai negatavību kļūt par vēstnieku, bet gan ar precedenta radīšanu.
Kopš neatkarības atjaunošanas ir bijis tikai viens gadījums, kad par vēstnieku tiek iecelts Saeimas deputāts. Runa ir par pirmo vēstnieku Izraēlā, LC deputātu I. Silāru. Tolaik ārpolitiskais dienests un ar to saistītā likumdošana un normatīvie akti bija vēl tikai veidošanās procesā.
Pēc katrām Saeimas vēlēšanām Ārlietu ministrija saņem zvanus, lūgumus un pat prasības kādu neievēlētu, bet ļoti „vajadzīgu” cilvēku iecelt vēstnieka amatā. Līdz nesenam laikam šo spietošanu lielākoties izdevās atvairīt. Tāpēc ir tikai daži bijušie partiju cilvēki, kas no negribēta politiķa spējuši kļūt par veiksmīgiem karjeras diplomātiem. Es teiktu vēl vairāk – karjeras diplomātiem ļoti stingri iesaka politiskās partijās nestāties, un tas ar retiem izņēmumiem arī ir ievērots.
Kopš Ārlietu ministrija ir nonākusi TP vadībā, tās ierēdņu politizācija ir kļuvusi par prasību. Arī man caur trešo muti tāda prasība 2004.gadā tika izteikta – iestājies un partija par tevi stāvēs un kritīs.
Kāpēc politiskie vēstnieki man nav pieņemami? Tāpēc, ka tas paver plašas iespējas politiskām intrigām, jo iekļauj vēstnieka posteni “savējiem” sadalāmo amatu sarakstā, par kuriem tiek slēgtas vienošanās koalīcijas padomē. Šajā veidojumā par visu notiek sarežģītas krustu šķērsu vienošanās un, lai saglabātu spēku līdzsvaru, galdā tiek likts viss. Arī dažnedažādi amati, kas ir atslēga uz partijai svarīgu ietekmes sfēru. Bez ietekmes amatiem vēl ir pateicības, iekārtošanas, neitralizēšanas amati. Iekšējās kaujas ir nežēlīgas un amatu “savējiem” vienmēr nepietiek. Tāpēc lieti noderētu arī vēstnieku posteņi. Tā mēs drīz varam nonākt pie prakses, ka, līdzīgi kā uzņēmumu padomēs, partijām būs savas vēstnieku kvotas.
Politisko vēstnieku iecelšanas prakse ir nepieņemama arī tāpēc, ka tā otrā plānā atvirza profesionālos kritērijus. V. Paegles gadījums drīzāk ir izņēmums, jo viņai ir piemērota izglītība un deputāta darbs ilgstoši bijis saistīts ar ārlietām. Tomēr ir kāds cits aspekts, par kuru nevar nedomāt. V. Paegle, atgriezusies Latvijā ar dzīves pieredzi demokrātiskā un tiesiskā valstī – ASV –, nevarēja nesaprast, ka valdošās koalīcijas rīcība daudzkārt ir bijusi pretēja demokrātisko procedūru atklātības un tiesiskuma principiem. Tomēr V.Paegle sava „mīkstā” mandāta dēļ ir pakļāvusies koalīcijas disciplīnai un kopā ar savējiem balsojusi “par”. Ja nu sirdsapziņa nav varējusi tikt galā ar kārtējo mutatis mutandis stila situāciju, tad viņa ir nevis ieņēmusi skaidru nostāju, bet izvairījusies no balsošanas vispār.
Ārlietu komisijas sēdē A. Pabriks un es prasījām, vai V.Paegles kandidatūra ir neoficiāli saskaņota ar Valsts prezidentu. Tā rīkojas vienmēr. Tikai saņemot prezidenta piekrišanu, Ārlietu ministrija sāk gatavot dokumentus iesniegšanai Saeimas ārlietu komisijā. Ja ir atteikums, un tādi mēdz būt, to nekad nedara. Uz mūsu abu jautājumu skaidru atbildi nesaņēmām. Tātad Tautas partija apzināti gāja uz spēka spēli ar prezidentu. Tikai tāpēc, ka Kalvītim apnicis Saeimā un viņš grib nolikt mandātu, bija jāatrod vieta Paeglei, kas ir nākamā sarakstā. Līdz ar Kalvīša aiziešanu viņas “mīkstais” mandāts kļūtu par “cieto”, un tas, atceroties Paegles saspringtās attiecības ar Šķēli, ir riskanti.