Vai spēsim iedegties?

Par spīti bankrotiem, negodīgiem politiķiem, rausīgiem uzņēmējiem un savtīgiem baņķieriem. Jā, arī Amerikā ir visas tās pašas nebūšanas, kas Latvijā. Tomēr viņi nepadodas un tic savai valstij. Viņi negaida, ka kāds atnāks un viņu vietā darīs dzīvi labāku.Jaunievēlētā prezidenta Obamas uzvaras runā mani visvairāk aizkustināja vēršanās pie sava sāncenša Makkeina atbalstītājiem, sakot: «man nepieder jūsu balsis, bet es jūs dzirdu. Es būšu arī jūsu prezidents». Cik ļoti tas atšķiras no Latvijas politiskās elites izslēdzošās matemātikas, kas 608 tūkstošus, kas piedalījās 2. augusta referendumā, pretstatīja 900 tūkstošiem, kuri nepiedalījās. It kā ar to divu piektdaļu viedokli, kas balsoja pretēji valdošo politiķu priekšstatam, vairs nebūtu jārēķinās un viņi vairs nepiederētu Latvijai.Mani saviļņoja senatora Makkeina uzruna, kurā viņš vēlreiz apliecināja savu bezierunu mīlestību Amerikai un amerikāņu tautai. Viņš ar lielu pārliecību apsolīja savu atbalstu jaunievēlētajam prezidentam Obamam un aicināja savus atbalstītājus sekot viņa paraugam. Pat ja Latvijā šodien atrastos politiķi, kuri aicinātu visus citus politiķus, uzņēmējus, baņķierus, sabiedriskos darbiniekus, intelektuāļus atlikt malā pretrunas un apsēsties pie sarunu galda, lai atklāti un lietišķi apspriestu, ko darīt, lai Latviju izvestu no strupceļa, kurā valsts pašlaik atrodas, man ir liela šaubas, vai atrastos kāds, kurš šādam aicinājumam sekotu. Visdrīzāk šis priekšlikums tiktu nežēlīgi «atmaskots» un izsmiets. Vieniem tā būtu Krievijas roka, citiem sorosiešu sazvērestība. Vēl citiem – mēģinājums iekrāt politisko kapitālu vai gluži vienkārši – triks, lai nopelnītu kārtējo «kušķi» utt.Klausoties abos amerikāņu politiķos, visvairāk bija jādomā par to, kā atgūt to tīro, pašaizliedzīgo Latvijas mīlestību un ticību nākotnei, kas tautu vienoja un darīja stipru Atmodas laikā. Es zinu, ka tā nav zudusi. Tā tikai biezā kārtā ir apaugusi ar mūsu politiskās dzīves netīrumiem, ikdienas grūtībām un kompromisiem ar savu sirdsapziņu. Es ticu, ka, lai arī aptraipīta un netīra, šī mīlestība un ticība vēl arvien ir mūsos. Daudzi kautrējas atzīties sev, kur nu vēl citiem, ka alkst izjust Latvijas mīlestības pašaizliedzīgo, attīrošo spēku. Alkst nomest sarūgtinājuma un cinisma masku, lai sajustu tās ciešās saites, kas mūs visus vieno šodien, tāpat kā vienoja vakar un vienos rīt. Socioloģiskie pētījumi rāda, ka to igauņu un lietuviešu skaits, kas lepojas ar savas valsts sasniegumiem, ir divreiz vairāk nekā latviešu. Mēs nelepojamies. Mēs sevi nemīlam. Mūsu kods ir negatīvs, un šo kodu mēs piemērojam visām dzīves situācijām. Drīz mēs svinēsim Latvijas pastāvēšanas 90.gadskārtu. Kā jau svētkos, mēs atplauksim kopības sajūtā. Svētkos tas ir viegli. Daudz grūtāk ir iedegties par Latviju ikdienas dubļos. Vai spēsim?