Svētdienas, 20. jūlija, pēcpusdienā tuvinieku lokā no dzīves šķīrās Aija Zariņa, izcila māksliniece, gleznotāja un scenogrāfe. "Aija, iespējams, kaut kādā ziņā simbolizēja un personificēja mūsu dzīvi: tiešāk, skarbāk, drosmīgāk, varbūt tā to nemaz negribēdama. Un tam nav nekāda sakara ar laikiem, kas, citējot, "bija grūti un smagi". Viņa nebija un nav "laiku" savažota," raksta mākslas zinātnieks Pēteris Bankovskis.
Aija Žukovska piedzima Jēkabpils rajona Saukas ciemā. Mācoties Kokneses vidusskolā, viņai patika ģeometrija. Studējot LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru viņa beidza 1982. gadā, Aiju saistīja franču modernisti un Romana Sutas ekspresīvā izteiksme. No saviem pedagogiem viņa pieminēja tikai vienu – gleznotāju Borisu Bērziņu. Radikāls noraidījums savienojās ar kāpinātu maigumu un jūtīgumu. Viņa rakstīja dienasgrāmatu, teica, ka pati taisīs un izdos grāmatu. Nepaguva. Aija apzinājās savas mākslas un sev atvēlētā laika vērtību.
Mītiskā laiktelpā
Aija – un darbus viņa parakstīja tieši tā, nomainot saīsinājumu A.ZAR., – izkopa dinamisku vienkāršojumu un uzsvēra plakni. Tieši viņas mākslu plašākā sabiedrībā salīdzināja ar bērnu zīmējumiem. Bet cik daudzi būtu gribējuši saglabāt bērna skatiena tīrību un skaidrību! Primitivizāciju nevajadzētu uztvert kā negatīvu apzīmējumu. "Šajā jēdzienā ietvertie vispārinātības, naivas atklātības, sirsnīgas uzticības principi kļūst būtiski autores emocionālajā pasaules ainā," trešās personālizstādes (1983, Republikāniskais Zinību nams, tagad Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle) katalogā skaidroja mākslas zinātnieks Aijas dzīvesbiedrs Ivars Runkovskis. Toreiz tika parādītas ainavas. Sekoja intensīva un plaši izvērsta radošā darbība, arī ārzemēs, kur sabiedriskās formācijas maiņas dēļ radās interese par Latvijas mākslu.
Jau agrīnajos darbos Aija gleznoja cilvēka ķermeni kā uztveres tīklu un zināšanu krātuvi. Kustība izriet no emocijām un intuīcijas. Māksliniecei bija svarīga bioloģiskā esība, vīrieša un sievietes pretstatu vienība, bērna ieņemšana un turpināšanās bērnos. Lai iegūtu distanci un paplašinājumu, savu bioinformāciju viņa iekļāva mītiskā laiktelpā. Mīts kļuva par matrici personiskam stāstam. Mīta struktūra deva stabilitāti un mērogu. Intīmam pārdzīvojumam viņa piešķīra manifestējošu formu, krāsu uztverei – piesātinājumu.
"Gleznieciskums ir reti kam piemītoša spēja apvienot krāsu un laiku redzējumā, kas maina pasauli pašā tās ontoloģiskajā būtībā. Gleznieciskums ir dialogs starp paralēli esošām pasaulēm. Gleznieciskums var būt arī grafisks. Ja tu esi atdzīvinājis formas paškustību, tā novedīs tevi pie citas patiesības," uzskata Ivars Runkovskis. Viņš kļuva par publiskās gleznošanas seansa Maigās svārstības (1990) kuratoru. Mākslinieki Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe un Aija Zariņa veselu mēnesi nu vairs neesošajā izstāžu zālē Latvija gleznoja. Performance sākās ar tukšas telpas atklāšanu un beidzās, kad darbi bija pabeigti un notika izstādes slēgšana. Tieši Aija bija grupas enfant terrible, un pārējie biedri viņu sargāja. Aivars Zvirbulis toreiz izdeva četras lielformāta avīzes, kuras sagatavoja Ivars Runkovskis.
"Ir ļoti dīvaina sajūta, kad kāds no grupas aiziet. Dīvaina un skumja. Maigās svārstības jau sen nepastāv, bet tā sajūta, ka tepat vien visi esam un darbojamies, bija saglabājusies. Dzīves un mākslas ceļi izveidojās katram savi, bet tā neredzamā, spēcīgā saikne, kas izveidojas jaunībā, paliek uz mūžu. Aija mūsu kursā Akadēmijā lielā mērā bija tā, kas "noteica toni". Neparasta, savādāka, spilgta un drosmīga, ar lielāku dzīves pieredzi. Viņas daba nemainījās. Trauslajā stāvā slēpās neparasts spēks, nepiekāpīgs, neatkarīgs raksturs un nenogurdināms radošs gars. Brīvs gars," raksta Ieva Iltnere.
Bezgalības zīme
Mītiskajā apziņā ķermenis un māja ir pielīdzināmi viens otram. Lielformātu gleznošanai Aija izmantoja preskartonu, par tehnoloģiskā risinājuma noturīgumu īpaši nedomāja. Strādāja zibenīgi. Ar vērienu. Viņa apgleznoja grīdu izstāžu zālē Arsenāls (1989) un Kulturhuset zāli Stokholmā (1991). Eduarda Nahamkina mākslas galerijai Ņujorkā viņa radīja darbus "uz vietas" (1989), jo sūtījums bija apzināti sabojāts. Rīgā izstāžu namā Jāņa sēta (Rīgas Svētā Jāņa baznīca) Aija izveidoja Princeses Gundegas melno istabu (1991). Atklājot to pusnaktī, bija jāpiedzīvo dvēseles tumšā daļa. Arī pati sevi Aija apgleznoja kā tumsai piederīgu. No šī lieliskā inscenējuma pāri palicis liels melns buklets un dažas Māra Bogustova fotogrāfijas.
Novērtējot Aijas telpiskās ambīcijas, režisore Māra Ķimele uzaicināja Aiju sadarboties teātrī. Tapa četras izrādes. Starptautiskus laurus plūca Jaunā Rīgas teātra iestudējums Rutes grāmata, kas tapa, domājot par feministiskā teātra festivālu Helsinkos Bībele ’94. Māra Ķimele dramatizēja vienu no Vecās Derības kanonizētajiem tekstiem. Darbība izrietēja no sievietes nepieciešamības izdzīvot, bēgot no bada piemeklētās jūdu zemes uz Moābiju. Aija izveidoja lupatu lelles pieaugušo augumā, kas, iesaistītas starp aktrisēm un viņu bērniem, radīja iespaidu par tautas masu un vīriešu klātbūtni. Līdzās īstam ūdenim un graudiem bija butaforiski milzīgas vīnogas un arbūza šķēles.
No ķermeniskā tiešuma līdz Visuma abstrakcijai Aija nonāca, kad ilustrēja Kārļa fonda izdoto Artūra Bloha grāmatiņu Merfija likums un pārējie iemesli, kāpēc daudz kas notiek nepareizi (1996). Aija noraidīja pašu tekstu, bet izmantoja piedāvājumu, lai savienotu reālistiskus un abstrahētus tēlus. Viņa domāja zīmējot. No putna radās lidmašīna, no vīnogām – ložu kaudze. No Dievmātes sejas un bērna sejas ovāla radās bezgalības zīme. Aplis bija dubultojies. Soli pa solim Aija nonāca pie abstrakcijas. "Bezgalības zīme ir ap savu asi sagriezta riņķa līnija," teica Aija (Aija. Blankenfeldes muiža. 2007). Vienā no skaistākajām Jāņa Deinata fotogrāfijām Aija ar sveces liesmu iezīmē sevi bezgalības zīmē.
Pedvālē Geo-Ģeo laikā (1996, 4. gadskārtējais Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga projekts) tapa Aijas sakrālais lendārts Dievmātes galva. Tas bija ieraugāms no putna lidojuma. Aija piedalījās Sandras un Vladimira Jakušonoku Bolderājas grupas projektos Māja Bolderājā (1997), kurā pamestas mājas drupās tapa gleznojums Atvadas no mājas, un Balasts (1999). Pēdējo atceras mākslas zinātniece Ieva Lejasmeijere: "Lielā industriālā telpā ar grīdas mazgājamo birsti Aija vilka milzīgu bezgalības zīmi. Aiz cieņas pret Aijas seksualitātes manifestāciju ir vērts pateikt, ka viņa "pļāva" pretējo dzimumu ar dabiskajiem dotumiem. Tieši pretēji feminismam.lv plakanajam redzējumam."
Milēniumu Aija sagaidīja ar mesiāniskām noskaņām. Viņas darbos parādījās dažādu laiku un saturisko lielumu, jēgu un materiālu montāža. Par viņas mākslas objektu kļuva valsts kultūrpolitika. 2004. gadā Rīgas galerijā norisinājās izstāde Sarunas par mākslu. Tajā bija skatāms video, kurā Aija kopā ar kuratoru Gunāru Freibergu izvaicā vairākas amatpersonas un mākslas teorētiķus par sabiedrības tālāko attīstību. To varētu saukt arī par uzbrukumu. Izstādi papildināja četras gleznas. Gleznā Repše, kāda ir tava nākotnes vīzija? ir attēlots krustā pienaglotais premjers Einars Repše.
Gleznā Karabass Barabass uz zirņa Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe pletē mākslu ar pātagu, uz kuras salasāmi laikrakstu nosaukumi Neatkarīgā Avīze, Forums un Diena. Savukārt Gaismas nesēji industrijas valgos parādās kā bariņš kritušo eņģeļu, kurus griež pelēks zobrats. Aijas sociālkritiskās gleznas izskatījās ļoti vientuļas.
Katrs vārds atsevišķi
Aija tiecās pēc sakrālās sākotnes atjaunošanas, pēc Gara modināšanas. Eduarda Veidenbauma dzejas rindai: "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" Aija pievērsās divreiz – vispirms gleznojot katru vārdu atsevišķi kā konceptuālu gleznu virkni, pie kam vārdu "Gars" rakstīja ar lielo sākumburtu (dzejnieka oriģinālrakstība nav zināma). Par nozīmīgāko gleznu viņa uzskatīja "reiz". Kopā ar gleznotāja Kuzmas Petrova-Vodkina Sarkanā zirga peldināšanas diviem brīviem atkārtojumiem Veidenbauma lozungs kļuva par Aijas mākslas jauno manifestu (2002, Maigās svārstības, izstāžu zāle Arsenāls, kuratore Inga Šteimane).
Otro reizi Veidenbauma rinda izgaismojās kā Aijas personālizstādes moto 2019./2020. gada mijas izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Aija interpretēja senislandiešu Eddas dziesmas, kuras Ulda Bērziņa tulkojumā bija izdevis Jāņa Rozes apgāds. Māksliniece kaislīgi iestājās par to, ka tauta ir jātuvina dieviem, nevis dzīvniekiem: "Ir vajadzīga jēga un pašcieņa." Šī izstāde tika nominēta Purvīša balvai (2021). Uz "Purvīti" Aija neieradās. Nevienā mārketējošā notikumā neiesaistījās. Viņa zināja savu diagnozi – aizkuņģa dziedzera vēzi – un centās izmantot katru minūti.
Iespējams, vislabāk mākslinieci ir sapratis Ivars Runkovskis. Uzrunā Aijai viņš rakstīja: "Es redzu tikai Tavus darbus, kuri kā emociogrammas rāda Tavas iekšējās sadursmes, redzējumus un paredzējumus. Zinu tikai vienu – tā ir dziļu bezdibeņu un lielu virsotņu pasaule, konfliktējoši auksta un karsta reizē. (..) Esmu pārliecināts – es esmu to daudzkārt sajutis –, ka Tavu tēlu sasprindzināto, eksistenciālo atmosfēru apliecinās poētiski gaišs, pacilājošs sākums." (Aija Zarina. Lettonie. Gallerie Du Rond-Point. Paris. 1992.)
Visdziļākā līdzjūtība mākslinieces tuviniekiem un viņas neparastā talanta cienītājiem.
Atvadīšanās no Aijas Zariņas notiks šodien, 24. jūlijā, plkst. 15 Rīgas krematorijas Lielajā zālē.