Ar šķietami maza bērna vilktiem drukātajiem burtiem parakstītie darbi vienmēr bijuši filozofiski uzlādēti. Kopš XX gadsimta 80. gadiem viņa Latvijas mākslas laukā ir bijusi viena no pretrunīgāk vērtētajām latviešu māksliniecēm, kuras personālizstādēm bijusi arī skandaloza rezonanse. Aijas Zariņas darbības jomas bija glezniecība, grafika, objekti, scenogrāfija (īpaša sadarbība izveidojās ar režisori Māru Ķimeli, veidojot izrādes Rutes grāmata un Karalis Līrs), instalācija, landarts. Visās šajās izpausmēs Aija sevi izteica kā sarežģītu un talantīgu personību. Mūžīgā opozicionāre, bezkompromisu cilvēks. Viņu interesēja idejas. Heroisks tēls, kas latviešu mākslā dominējošajā kamerrakstura tonī ienesa vērienu un drosmi. XX gadsimta 80. gados viņa uzdrīkstējās lauzt tradicionālo sociālisma mākslas kanonu, reducējot glezniecību līdz zīmējuma kontūrai, krāsu kontrastiem, izvēršot to arī telpā.
Profesionālo izglītību Aija Zariņa ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Latvijas mākslā viņa ļoti spilgti ienāca kopā ar tā dēvēto Maigo svārstību grupu – saviem kursabiedriem Ievu Iltneri, Sandru Krastiņu, Jāni Mitrēvicu, Ģirtu Muižnieku un Edgaru Vērpi.
"Aija Zariņa nekad nav baidījusies no vispārinājumiem. Viņas agrīnajos darbos dominē grandiozas pretspēku cīņas," raksturojis mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
Iespējams, viens no Aijas Zariņas zināmākajiem darbiem ir Eiropas nolaupīšana. "Neliela melnbalta fotogrāfija rāda, ka Aijas Zariņas glezna Eiropas nolaupīšana (1. variants), kas iekļauta ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam, bijusi izstādīta improvizētā ekspozīcijā Jāņa sētā tajā pašā gadā, kad tā tapusi – 1988. Turpat redzams arī Eiropas nolaupīšanas otrs – "plankumainais" – variants, taču ieraksts mākslinieces biogrāfijā liecina, ka šī varētu būt mākslinieku grupas izstāde, kas veltīta mitoloģiskām tēmām. Dēļu konstrukcija, pret ko atslieta glezna, arī ir Aijas Zariņas roku darbs.
Eiropas nolaupīšanas tēmu Aija Zariņa ir izvērsusi telpiskā instalācijā ne reizi vien. Piemēram, izstādē Viļņā 1989. gadā dēļi bija kā fons gleznojumam, savukārt izstāžu zālē Latvija no dēļiem bija veidota milzu skulptūra. Prominentais tālaika kritiķis Herberts Dubins, visumā atzinīgi izteicies par Zariņas mākslu, tomēr izrādīja nesaprašanu: "Tā es gribētu pajautāt Zariņai: vai tās tīši neveiklās dēļu konstrukcijas, kas aizņem visu Latvijas zāli, patiešām bagātina ar jauniem iespaidiem mītu par Eiropas nolaupīšanu?" – atceras V. Vējš (Latvijas Jaunatne, 15.02.1990.). Bet pati māksliniece stāvēja pāri citu neizpratnei. Viņa bija pašpietiekama un nepūlējās par katru cenu visiem sevi izskaidrot.
Aija Zariņa veica paradigmas maiņu un ieviesa jau iepriekšējo paaudžu modernisma mākslinieku iezīmēto stilistiku. Tādi mākslinieki kā Jānis Pauļuks (1906–1984), Rūdolfs Pinnis (1902–1992) mākslā darbojās drosmīgi, nerēķinoties ar konservatīviem kolēģu uzskatiem. Viņas darbu pamatelementi bija trīsstūris, līnija, pusapļa vai apļa formas, izpelnoties salīdzinājumu ar katalāņu avangarda mākslinieku Žuanu Miro. Mākslinieces iecienītie cikli – Zuzanna, Eiropas nolaupīšana, Galva u. c.
Vienā no savām pēdējām lielākajām izstādēm Nacionālajā mākslas muzejā Mosties, mosties reiz svabadais gars (2019–2020), kur bija skatāmi 10 lielformāta darbi par pasaules radīšanu, Aija Zariņa atgādināja savu pārliecību: "Radīšana ir galvenais mākslinieka uzdevums, un arī jebkura cilvēka dzīves jēga ir radīšanā." Ziemas saulgriežu rāmī "ierāmētajā" izstādē māksliniece runāja par to, ka gaisma ir simbols cilvēka gara pilnveidošanai: "Mēs visi esam saistīti ar gaismu, esam sava veida gaismas būtnes, kurām ir ļoti sarežģīta iekšējā struktūra, jo atrodamies biosfērā, kurā jāsadzīvo dažādiem radījumiem, jāievēro kosmiskie noteikumi."