Viņiem pat nebija iznācis neviens oficiāls albums tajā izpratnē, ka nebija rūpnieciski ražotu plašu vai kasešu, bet albumi kā dziesmu kopumi noteiktā secībā ar nosaukumiem bija gan, un klausītāji cits no cita tos pārrakstīja lentēs un kasetēs, ar roku rūpīgi pārrakstīja dziesmu sarakstiņus un klausījās. Vadu saspraušanaMūzikas pārrakstīšanas vakari bija vesels rituāls – parasti tie tika organizēti pie kāda, kuram bija vislabākais magnetofons – vēlams Jupiter vai Majak, jo par ārzemju Akai aparātu vidusmēra mūzikas mīļotājs varēja tikai sapņot. Otro pārrakstīšanai nepieciešamo maģi atnesa kāds no viesiem, un tad notika pats process, kas sākās ar vadu saspraušanu, magnetofonu galviņu tīrīšanu, spriedelēšanu par lenšu tipiem, ierakstu līmeņu regulēšanu un beidzās ar gatavā ieraksta testēšanu, izdarot secinājumus, vai viss ir noticis pietiekami kvalitatīvi. Jaunieši aizgūtnēm tvēra šo mūziku, analizējot iepriekš nedzirdētos ritmu un skaņu salikumus, jo Dzeltenie pastnieki pirmo reizi latviešu valodā spēlēja regeju, jauno vilni (new wave), postpankroku, un, grupai pievienojoties arī Robertam Gobziņam, Pastnieku Bezcerīgajā dziesmā pirmo reizi atskanēja reps latviešu valodā. 80. gadu jaunieti apbūra arī naivie un dīvainie teksti.
Iespējams, Dzeltenie pastnieki ir pat regeja un new wave žanra pionieri visā bijušajā Padomju Savienībā – viņus par vienu no savām iemīļotākajām grupām uzskata slavenais Krievijas mūzikas kritiķis Artemijs Troickis, un Dzelteno pastnieku debijas albums Bolderājas dzelzceļš (1981) un muzikālais uzvedums Alise (1984) pēc Lūisa Kerola darba motīviem ir vienīgie albumi latviešu valodā, kas iekļauti Aleksandra Kušnira 1999. gada grāmatā 100 padomju roka magnetofonalbumu.
Mēģinājumi pirms lielā notikuma
Līdz 80. gadu otrajai pusei Dzeltenie pastnieki nesniedza koncertus un darbojās tikai kā mājas studijas grupa, ierakstus montēja, ar šķērēm griežot un līmējot lentu no dažādiem ierakstu variantiem, kur atsevišķi dziesmu fragmenti šķita izdevušies vislabāk. Paviršība un nevīžība, protams, nebija pieļaujama. Tikai pēdējos desmit gados grupas līderis Ingus Baušķenieks ir oficiāli izdevis Dzelteno pastnieku ierakstus kompaktdiskos, saglabājot 80. gadu albumu struktūru un nepapildinot tos ar tā sauktajiem bonustrekiem, ar kuriem nereti tiek pagarināti seni albumi. Vienīgais puslīdz oficiālais izdevums lenšu ēras laikā bija izlase Sliekutēva vaļasprieks. Ar dziesmas Sliekutēva vaļasprieks klipu Dzeltenie pastnieki beidzot parādījās arī televīzijā.
Dažus šovasar jau notikušos koncertus festivālos Summer Sound un Laba daba varētu uzskatīt par mēģinājumiem pirms lielā notikuma – koncerta, uz kuru katrs apmeklētājs būs ieradies tieši Dzelteno pastnieku dēļ. Retajos pēdējo gadu koncertos mūziķi ir spēlējuši gan trijatā – bez Zigmunda Streiķa taustiņinstrumentiem, kurš bijis skeptisks pret dzīvo muzicēšanu, gan četratā – ar bundzinieku Jāni Burmeisteru, kad klasiskā sastāva dalībnieks Ilgvars Rišķis pameta Rīgu un vairs nevarēja piedalīties mēģinājumu procesā, gan ar pamatīgu paplašināto orķestri Alises iestudējumā festivālā Laba daba.
Sešu pirkstu kombinācija
Koncertā Palladium grupa muzicēs pilnajā klasiskajā sastāvā – Ingus Baušķenieks (balss, basģitāra), Viesturs Slava (balss, ģitāra), Zigmunds Streiķis (taustiņi) un Ilgvars Rišķis (bungas). Viņiem pievienosies Didzis Erra (perkusijas) un Uģis Vītiņš (taustiņi). "Braukt tas muzons brauc, arī spēlējot trijatā. Zigis vēl pieliek – tas jau kļūst tā zupīgāk, un, kad vēl šitie divi no sevis kaut ko pieliek, – rodas vispār kapitāls, foršs čosis. Sākumā Didzis ar Uģi var sēdēt un blisināties, kamēr mēs izspēlējam visu programmu, un tad viņi pieliek klāt tieši to, ko vajag. Tie džeki ir baigi apsviedīgi! Tā sešu pirkstu kombinācija skan radikāli savādāk – tā ir daudz pilnāka, bet vēl pietiekami pārredzama. Mums tagad ir skaņinieks, kura agrāk nekad nav bijis. Tas ir vēl viens plusa punkts tajā visā. Bāzējamies uz to, kas reāli ir dzirdams, atmetām visus traucējošos samplerus un sintiņus – atstājām visu vairāk pa vienkāršo. Uģītim vienīgi ir mazais Casio, bet tas neko pārāk nesarežģī un neapgrūtina. Šis modelis ir tā dabiski radies, un visi esam ekstāzē – pašiem par sevi tā teikt nav smuki it kā, bet nu ir un brauc, un brauc pa riktīgam, un brauc kapitāli tā lieta! Rodas arvien agresīvākas tās idejas, ko spēlēt, ko mēs varam iekustināt," saka Ingus Baušķenieks par šo sastāvu, ar kuru katrā mēģinājumā sanākot pieķerties pat dziesmām, kas agrāk koncertos nav spēlētas vispār un skanējušas tikai ierakstos: Zaļais garais vilciens, Mākoņu sniegs, Parastais pastnieks u. c.
"Mums ir divdesmit četri gabali – nekad tik daudz neesam mācējuši nospēlēt. Varbūt būtu forši par Gaisa sinusiem uzlaist no albuma Kaķis? Mēs četratā to pat iedomāties nevarējām, bet Uģis mazliet ar distanci uz to visu skatās. Vai Lāstekas no Naktīm. Rodas tāda sajūta, ka visu var izdarīt. Tas modelis ir dabiski radies no tā, kas notiek, kad tu redzi, ka tā, kā tu esi iedomājies, nesanāk, bet esi ieraudzījis kaut ko citu, kas sākumā nemaz nav nācis prātā," uzsver Ingus Baušķenieks.
Instinktīvais ieķēriens
1981. gada pavasarī pusgadu pirms klasiskā albuma Bolderājas dzelzceļš vēl ar nosaukumu Jaunais sarkanais karalis tapis albums Madonas galerts, kas nav ticis popularizēts un izplatīts ne astoņdesmitajos, ne pēdējos gados. "Tas bija stilistisks pagrieziens no veco laiku muzicēšanas uz jauno vilni. Tajā bija divi gabali no pēcākās ēras – Garais zaļais vilciens un Par viltus pastnieku, kas Bolderājas dzelzceļā ir it kā uzlaboti un tīrāki. Tur ir netīrības, bet tas instinktīvais atmosfēriskais ieķēriens ir daudz krutāks! Tas mums iedeva labu atslēgu, kā spēlēt tagad. Savā laikā esmu pat drusku domājis to izdot CD – kā tādu joku. Tas jau būtu interesanti. Protams, tas ir nemākulīgs – es tur pirmo reizi kaut ko sāku līmēt. Kad tu redzi, ka nevari nospēlēt, un tad uzgriezās tā ideja griežot un līmējot izvēlēties starp variantiem – šāds risinājums tika izmantots kā ierocis. Nemākulības tur bija dikti daudz," stāsta Ingus Baušķenieks.
Vienu brīdi Pastniekiem bijusi doma spēlēt Palladium koncertu divās daļās, tomēr tagad izskatās, ka viss notiks vienā elpas vilcienā. "Pusotru stundu un četrus gabalus vēl klāt, ja patīk. Tas pat ir drusku mazāk, nekā mēs te esam sagatavojuši."