Dziedātāji Dons un Jānis Stībelis februārī izdeva jaunus albumus un sniedza koncertus Rīgā – KDi stāsta, kas notiek pašmāju popkultūrā.
Labākais, kas ir Dona koncertā, ir pats Dons. Salīdzinot ar pērnā gada sešu koncertu sēriju klubā Palladium, dziedātājs ir pamatīgi atraisījies. Šogad no 13. līdz 21. februārim viņš sniedza septiņus šovus, kuros iepazīstināja ar albumu Sibīrija. Iedvesmu jaunajām dziesmām Dons guvis, dodoties svētceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli līdz Vladivostokai un tālāk līdz Vārānasī. Tieša muzikāla sakara ar Sibīrijas ritmiem un melodijām albumā nav. Albums Sibīrija konceptuāli saslēdzas ar diviem iepriekšējiem Dona ierakstiem Signāls (2013) un Varanasi (2014), kas jau kļuvuši par klasiku.
Ja tu esi Dons, tev viss ir atļauts
Dona klausītāju vidējais vecums gada laikā ir samazinājies: apmeklētāju vidū bija daudz pārīšu ar pavisam maziem bērniem. Dziedātāja panākumu noslēpums ir precīzs trāpījums auditorijā: viņš kvalificējas gan ģimenes izklaides, gan meiteņu elku kategorijā, gan citās nišās. Viena no tām varētu būt "ideāls darbdienu vakaru šovs". Nedēļas nogalē pat Donam alternatīvu ir daudz – vienus vilina Manonas Lesko pirmizrāde, citus uzbudina komercmīlestības industrijas profesionāļu salidojums Erots –, taču Dona koncerts vislabāk iedarbojas, ja apmeklējat to pēc ilgas darbadienas.
Būdams stila ikona, Dons šajā koncertā pilnībā reabilitēja baltas zeķes (komplektā ar sporta kurpēm un atlocītām biksēm). Kurš teicis, ka baltās zeķēs var defilēt tikai sporta zālē un tenisa kortā? Ja tu esi Dons, tev viss ir atļauts. Stila robežasviņš pārkāpj arī mūzikā – Dons atdzīvina poproku grupas Scorpions gaumē ar mūsdienām tuvāku deju melodiku un vieglprātīgiem fankmūzikas elementiem, kurus gribas saukt par "busulismiem". Bez pūtēju kvarteta un meiteņu trio Limonāde kāpt uz skatuves ir kauns – Donam koncertā bija spēcīga aizmugure, kas nodrošināja treknu skanējumu. Žanriskas tīrības tajā nav – pieļauju, ka tas Dona kritizētājiem var krist uz nerviem daudz vairāk nekā viņa seksīgi aizžņaugtā balss.
Dziedātājs no skatuves pavēstīja, ka viņa iemīļotākais žanrs ir sentimentālas balādes, kā Eltona Džona un Fila Kolinsa sacerētās. Šādas dziesmas daudzviet Eiropā atskaņo radiostacija Kiss FM, un par godu tai nosaukta viena no jaunajām Dona kompozīcijām. Sentimentu koncertā atsvēra līksmība – Dons, ja vēlas, var būt arī nepārspējams ballīšu karalis. Uz Palladium skatuves pagājušajā nedēļā viņš jutās brīvāk nekā pirms gada, par to liecināja mākslinieka deju kustības. Publika varēja dejot līdzi vai pievērsties padziļinātai Dona dziesmu tekstu analīzei – mūziķa dziesmu līdzautors Ingus Bērziņš albumā Sibīrija turpina poētiskā absurda virzienu.
Jautras daiļavas man blakus, skanot albuma Signāls dziesmai Atnāks meitene, noņems melnumu, sāka izteikt versijas, kā tieši viņas varētu noņemt melnumu, un kādā brīdī jaunietes nosarka – tik pārdrošas izrādījās viņu fantāzijas. Beigās meitenes vienojās atziņā, ka tukšums gultā nedraud ne viņām, ne koncerta varonim.
Sniegpulkstenītes paātrinājumā
Jānis Stībelis albuma 2 pasaules prezentācijas koncertā Zinātņu akadēmijas zālē 21. februārī iepriecināja ar vieglām stilistiskām pārvērtībām. "Zināt, cik grūti ir spēlēt dziesmas, kuras neviens nezina?" viņš mums retoriski vaicāja. Jāni, vai zināt, cik grūti ir klausīties dziesmas, kuras neviens nezina? Patiesībā koncertā jaunās kompozīcijas skanēja aizraujošāk nekā albumā.
Disks 2 pasaules iezīmē mākslinieka pievēršanos 80.–90. gadu deju mūzikas motīviem un sintpopam. Albuma ierakstā tika izmantoti vintage sintezatori, bet tas nepalīdzēja izsaukt sintētiskās diskomūzikas pioniera Džordžo Morodera garu (viņam drīz iznāks pirmais soloalbums pēc 30 gadu pauzes – 74 Is the New 24), un ballīte, ja klausāmies disku, šķiet visai vārgulīga. Iespējams, iemesls ir Jāņa Stībeļa izkoptā gaudulīgā intonācija, kas piestāv maestro balādei Ļubovj nastala, taču deju mūzika prasa spriganu izteiksmīgumu un vairāk vokālo krāsu. Labā ziņa ir, ka koncertā kustīgs bija ne tikai Jāņa Stībeļa ķermenis, bet arī balss, bez pārspīlēti žēlabainām notīm.
Dziedātāja jaunā programma ir vietējā ražojuma R&B ar retro stilā ieturētām sintezatoru skaņām un dažiem citiem ausij tīkamiem efektiem. Viens no Jāņa Stībeļa aksesuāriem šovā bija elektroniskās bungas, kuras viņš ritmiski sita. Koncertzālē Rīga kopā ar Jāni uz skatuves bija deviņi mūziķi – viņu radītais džezīgais "grūvs" ātri iešūpoja meitenes no krēsliem atbrīvotajā parterā, kas noderēja par deju laukumu.
Albumā 2 pasaules Jānis Stībelis reflektē par aizgājušo laiku ne tikai skaņu, bet arī tēmu ziņā. Dziesmā 1986. gads viņš piemin perestroikas sākumu: "Bet pēkšņi gaisā virmo kaut kas tāds.../ Ir sācies tas, ko nevar aptvert prāts,/ Ir pamodušies ļaudis te un tur,/ Bet melu impērijas pamatiem vēl jāiztur." Jo grodāku un jēgpilnāku šo opusu padara Ēvalda Valtera runas fragments. Koncertā skaņdarbu pavadīja videohronika ar Mihailu Gorbačovu galvenajā lomā. Lai neatbaidītu fanus ar politisko diskursu, uzreiz pēc 1986. gada Jānis Stībelis izpildīja bezbēdības himnu Esi vienmēr pozitīvs – uz ekrāniem paātrinātā tempā uzplauka sniegpulkstenītes.
Vēl viena aktualitāte mūziķa repertuārā ir kompozīcija Lai tā upe tek: "Droši vien esat lasījuši presē par vīru no Cēsīm, kurš ir gatavs doties uz Marsu. Atpakaļ diez vai viņš tiks, un parunāt tur nebūs ar ko. Par to ir šī dziesma."
Kopš karjeras pirmsākumiem Jānis Stībelis importē Latvijā R&B, soulmūzikas, fankmūzikas un džezroka vērtības, taču konservatīvā pašmāju estrāde tām nav labvēlīgākā augsne. Šoreiz koncertā viņam izdevās atrast sabalansētu skanējumu, kas atbilst gan paša temperamentam, gan publikas gaumei. Šķiet, Jānim Stībelim ļoti gribētos izdarīt kaut ko Marka Ronsona jaunākā albuma Uptown Special un hita Uptown Funk stilā: veiklais kombinators Marks Ronsons ar dziedātāja Bruno Marsa un citu draugu palīdzību meistarīgi imitē Stīvija Vondera un Prinsa skanējumu – klausītāji ģībst un aizrautīgi griežas dejā, neaizdomājoties par šīs mūzikas pirmavotiem.