Iebraucot Liepājā, drīzāk jau tumšbrūno, nevis oranžo Lielā dzintara korpusu nepamanīt nav iespējams. Koncertzāle savu vietu pilsētvidē jau ir iekarojusi, taču iekšā tajā vēl nelaiž. Oficiālie atklāšanas pasākumi būs pavēlā rudenī, turklāt mērķtiecīgi sakārtoti tā, lai vispirms " ieēdinātu" publiku ar mazajām zālēm un tikai tad varētu iekļūt lielajā.
Kamēr intriga vēl spēkā, ap koncertzāli gluži kā planētas pavadoņi saradušies mākslas notikumi, kas savirknēti forumā Atklāj savu dzintaru!. Tā programma piedāvā gan mākslas objektus pilsētvidē, gan koncertus izsmalcinātai publikai, mēneša laikā notiks arī plašākai auditorijai mērķēti koncerti un izrādes. Daži no atklātajiem mākslas objektiem pretendē uz provokācijas statusu, tomēr drīzāk rada jautājumus, kā konteksts maina darba saturu un vai cerētā provokācija nepavēršas pret pašu autoru.
Ekstrēmā tautumeita
Pagājušajā gadā bijušā Ļeņina pieminekļa vietā Rīgā Aigars Bikše bija sarīkojis Pieminekļu karus, un viens no objektiem, kas cēlās un grima, bija melnādaina tautumeita. Atzīšos, biju palaidis garām, kuras tautas tērpā, un, diskutējot jau Liepājā, vienu brīdi biju pārliecināts, ka šobrīd vēju pilsētā redzamais objekts ir pērnā gada tautumeitas replika. Taču ne – atradu rakstos, ka Rīgā bijusi zviedriete, bet darbā Libau–Halifax–Libau redzamā meita varbūt nav ļoti precīzā kāda novada tērpā, tomēr katrā ziņā Kurzemes tautastērpā. Abas meitenes vieno tas, ka viņas ir melnādainas. Gada laikā konteksts ap šo tēmu ir kardināli transformējies, un šobrīd, kad pavisam nesen piecu soļu attālumā no bijušā ļeņinekļa Rīgā bija pulcējies pikets pret imigrantiem, rodas jautājums, vai ir radikāla atšķirība starp Bikšes konceptuālismu un tiem par rasistiskiem uzskatītajiem plakātiem, kuros pieclatnieka Milda iezīmēta kā Āfrikas iedzimtā un kuri izraisīja sašutumu sociālajos tīklos.
Taču Liepājā tautumeita iemieso pavisam konkrētu stāstu par melnādainu meiteni, protams, Mildu, kuras vecvectēvs Jānis Liepiņš 1906. gadā ar kuģi Libau–Halifax pametis Krievijas impēriju. Kuģa kases bijušas turpat blakus ēkā. Pasākuma kurators Andris Vītoliņš stāsta, ka pirmās divas dienas pie tautumeitas tēla apzināti nav pielikta skaidrojošā plāksnīte un spriedumi bijuši patiešām pretēji. Turklāt autors pret savu radīto tēlu ir bijis gana ironisks, jo Milda vienu roku ir pacēlusi vadoņa žestā, bet ar otru pietur slotu, kas kaunīgi glaužas gar brunčiem.
Cits mākslinieks – Egons Peršēvics – citu Mildu – Brīvības pieminekļa tēlu ar trim zvaigznēm izstieptajās rokās – nosēdinājis lotosa pozā uz postamenta pie Liepājas muzeja. Uz provokācijas statusu pretendē viņa personālizstādes nosaukums мāксла, par ko jaunajam tēlniekam jau nācies skaidroties ar Valsts valodas centru. Paši izstādes darbi gan ne ar ko nešokē, un vismaz viens no tiem ir atzīšanās mīlestībā Liepājai, kurā oļains, ar grābeklīti noķemmēts liedags pāraug jūras viļņos, pa kuriem peld metāla kuģītis.
Kā kuriozu var uztvert to, ka vēl viens Liepājā redzamais darbs – Gintera Krumholca Rozes vārdā – pirms nieka trim gadiem netika saskaņots (citiem vārdiem – aizliegts) izstādīšanai Rīgā tēlniecības kvadriennālē un bija skatāms Dzelzceļa muzeja iekštelpās. Jā, var teikt, ka pie Liepājas Universitātes novietotā zemeslode – futbolbumba, uz kuras drūmi stāv mūslaiku bruņinieki, specvienības karavīri, – izskatās agresīvi, taču, kā norāda Andris Vītoliņš, darbā var samanīt datorspēļu estētiku. Skulptūras Rozes vārdā un Libau– Halifax–Libau Liepājā būs izstādītas līdz septembra vidum, pieļauj Andris Vītoliņš.
Vēl viens pilsētvides elements, ko arī atklāja sestdien, ir apgleznotais aizsargmūris Krišjāņa Valdemāra un Peldu ielas stūrī. Jaunie mākslinieki Dainis Rudens un Ēriks Caune radījuši tēlu – Skaņu vīru –, kuram galvas vietā ir redzams kāds pūšaminstruments. Agrāk uz šī mūra bijusi fabrikas Lauma reklāma ar balerīnu, tagad siena nokrāsota pelēka. Skaņu vīrs paliks Liepājā kā atgādinājums par šā gada forumu, un ir iecere katru gadu, rīkojot līdzīgus pasākumus, vienu darbu sienas gleznojuma formā atstāt kā pastāvīgu pil sētvides sastāvdaļu. Vienīgi pilsētai tagad jādomā, ko darīt ar iepriekš izveidotajiem apstādījumu elementiem, jo ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka ziedu piramīda no dažiem skatpunktiem sienas gleznojuma apskati traucē.
Uzaust maģisks mēness
Arnolda Šēnberga cikls Mēness Pjero intriģēja ar solistes Baibas Bartkevičas jau iepriekš Dienai pausto, ka viņai nemaz nav jādzied, jo tas, ko Šēnbergs ierakstījis partitūrā, ir Sprechstimme – var teikt, ka tie ir rečitatīvi, var lietot arī melodeklamācijas jēdzienu, kā to darīja Orests Silabriedis izsmeļošajos komentāros pirms izrādes. Baudot neparasto priekšnesumu, bija grūti izlemt, kam dot priekšroku – Valda Bisenieka atdzejotajam tekstam, kurš drukātā formā bija pieejams katram klausītājam, vai Baibas Bartkevičas ironiski ekspresīvajam priekšnesumam, kurā nozīmīga loma bija arī mīmikai.
Koncerta rīkotāji bija atraduši īsto veidu, kā publikai "iebarot" Šēnbergu: zināma ekskluzivitātes sajūta (apmeklētāji tika sagaidīti ar vīna glāzi), interesantā vide – Romas dārza pagalms, informatīvi bagātais priekšlasījums un tad pats skaņdarbs, enerģētiski vienotā ansamblī muzicējot flautistei Anetei Točai, klarnetistam Intam Dālderim, vijolniekam Raimondam Melderim, čellistam Ivaram Bezprozvanovam un pianistei Hertai Hansenai. Baiba Bartkeviča melnajā tērpā nenoliedzami bija vakara dīva, un viss šis rūpīgi izveidotais komponentu salikums radīja sajūtu, ka piedzīvots kaut kas patiesi interesants, pat ja Šēnberga fantāzijas vairāk nekā simt gadu pēc sacerēšanas joprojām šķiet ērmīgas.
Jāciešas līdz novembrim
Iesildošo pasākumu sērijā liepājniekus vēl gaidīja Indras Reinholdes modernā baleta Iedomu spēles pirmizrāde Latviešu biedrības namā 15. augustā, vēl notiks jau leģendārā Liepājas teātra iestudējuma Pūt, vējiņi! brīvdabas izrāde Karostas manēžā 22. augustā, Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolas audzēkņu džeza koncerts 28. augustā, kā arī vasaras koncertsērijas kulminācijas brīdis – simforoka koncerts Leģenda par dzintaru stāvlaukumā pie jaunās koncertzāles. Tajā klausītājiem tiek solīti Evijas Martinsones, Vinetas Elksnes, Daumanta Kalniņa, Jāņa Apeiņa un Viestura Jansona priekšnesumi Vidzemes kamerorķestra pavadījumā ar Andri Veismani pie diriģenta pults. Tomēr galvenā intriga paliek – kāds būs pats Lielais dzintars?
Koncertzāles valdes locekle Baiba Bože stāsta, ka pirmie publiskie pasākumi notiks 17. un 18. oktobrī: vispirms tiks atklāta kamerzāle, pēc tam eksperimentālā zāle. Lielajā zālē skatītāji iekļūs 6. un 7. novembrī. Līdz gada beigām jau saplānots gan opermūzikas koncerts ar Marinu Rebeku, gan baleta zvaigžņu galā koncerts, jubileju svinēs grupa Remix un diriģents Jēkabs Ozoliņš.
Nevaru nepajautāt Baibai Božei, kā tad īsti ir ar oranžajiem stikliem, par kuriem, piemēram, arhitekte Zaiga Gaile izteikusies, ka mūzikas skolai paredzētajās telpās nav iespējams uzturēties oranžās gaismas dēļ. "Gribu jūs nomierināt, ka oranžā krāsa nav nedz draudīga, nedz kā citādi slikti ietekmējoša. Es aicinu, tiklīdz būs pirmā iespēja, pašiem atbraukt un pārliecināties, kā tas izskatās dzīvē. Atrodoties iekšpusē, vērojot, kā saule riņķo ap koncertzāli, mēs redzam, ka krāsas intensitāte mainās no ļoti blāvas līdz izteikti oranžai, ja ir pēcpusdiena un ārā apmācies laiks." Pēc Baibas Božes teiktā, oranžie stikli piešķir tādu kā saulesbriļļu efektu, savukārt daļa mācību telpu, kas atradīsies mīnus pirmajā stāvā jeb, latviski sakot, pagrabā, paradoksālā kārtā būšot ļoti labi apgaismotas, jo tur ne tikai būs logi, bet to stikli nebūs tonēti un klasēs ieplūdīs dienasgaisma.