Nesenajā Amerikas mūzikas balvas ceremonijā Selīna Diona, fonā uz ekrāna mijoties vēl neievainotās Parīzes romantiskākajiem skatiem, teroraktā cietušo piemiņai veltīja Edītes Piafas dziesmu Himna mīlestībai/ Hymne à l’Amour. Ko gan citu? Edīte Piafa joprojām ir Francijas dvēsele, kā viņu savā laikā nosaukusi Marlēne Dītriha. Diona ceremonijā Piafas dziesmu dziedāja mazliet šķībi. Droši vien aiz saviļņojuma. Veltījumus nevērtē, tomēr turpināt klausīties Dionas dziedāšanu kļuva nepanesami. Labi, ka ir YouTube, kur Edīte Piafa Himnu mīlestībai Francijai var nodziedāt pati. Savā neatdarināmajā manierē. Arī to, ja grib, var raksturot kā nedaudz šķību vai, muzikoloģes Ineses Lūsiņas vārdiem, – "nesterilu".
Edītes Piafas ielas un bāru skolotās balss šarms pieder viņai vienai. "Edīte komponistu sarakstīto murmināšanu spēj pārvērst kliedzienos, saucienos, lūgsnās," viņas talantu raksturo žurnālists, dzejnieks un inženieris Anrī Kontāns, kurš sarakstījis vārdus 40 Piafas dziesmām.
Gatavojot rakstu, uzlieku vecu Piafas plati, ko vecāki pirkuši kaut kad 70. gados, – istabā ievibrē Piafas "r" – Non, je ne regrette rien; YouTube noklausos brīnišķīgos Trīs zvanus/Les Trois Cloches ar grieķu dieviem līdzīgu vīru ansambli, kas spiežas ap augumā divreiz mazāko Piafu (tikai 1,42 cm gara) kā kucēnu bariņš; Piafas dziesmas varētu klausīties arī CD, ja vien nebūtu saplīsis aparāts. Arī radiostacijās izdzirdēt Piafas dziesmas nav nekāds brīnums. Protams, Piafas dziesmas līdz ar brīnišķīgu portretu izmet arī Spotify. Edītes Piafas balss nav apglabāta 1963. gada 14. oktobrī, kad, tūkstošiem cienītāju pavadītu, viņu Perlašēza kapsētā apglabāja līdzās 17 gadu vecumā zaudētajai meitiņai Marselai. Parīzes arhibīskaps daudz grēkojošajam sīciņajam ķermenītim (aknu vēzis izdeldēja Piafu līdz 34 kilogramiem svara) atteica rīkot atvadu mesu Parīzes Dievmātes katedrālē. Kurš gan šodien atceras tādu arhibīskapu, lai miers viņa pīšļiem, bet Edīte Piafa ir mūžīga. Viņas sirds īstenība ir līdz kaulam saprotama katrai cilvēciskai būtnei. Un, ja arhibīskaps būtu kaut mazliet ieklausījies Piafas plosošajos "Mon Dieu" un ievērojis, kā viņa dziedot vienmēr paceļ acis kaut kur daudz augstāk par zāles griestiem, viņš Piafā ieraudzītu ne vien "antireliģisku", nekārtīgu un haotisku dzīvi, bet daudz cietušu dvēseli, iespējams, visticīgāko no visiem. Bet, lai nu kam, – Edītei Piafai mana aizstāvība nav nepieciešama.
Novembrī par godu Edītes Piafas simtgadei Francijā klajā nāca retrospektīvs krājums, kurā ir 20 kompaktdisku un viena vinila pate. Pirmā dziesma – La Vie en Rose/Dzīve rožainā gaismā. Franču aktrise Mariona Kotijāra 2007. gadā par iemiesošanos Edītes Piafas ādā filmā Dzīve rožainā gaismā tika novērtēta ar Oskaru.
Dzīve – biogrāfu sapnis
Dzīve rožainā gaismā – tā sauc vienu no pazīstamākajām Piafas dziesmām, bet tas nu galīgi nav par viņu pašu.
Edīte Džovanna Gasjona nāca pasaulē 1915. gada 19. decembrī drausmīgā nabadzībā franču ielu akrobāta un itāļu ielu dziedātājas ģimenē. Pie mājas Belvilā piestiprināta plāksne: "1915. gada 19. decembrī uz šīs mājas pakāpieniem vispieticīgākajos apstākļos piedzima Edīte Piafa, kuras balss vēlāk saviļņoja cilvēku sirdis visā pasaulē." Paps Luijs Gasjons, kā nu spēj un saprot, cenšas par meiteni rūpēties, reiz esot nopircis pat lelli, no kuras Edīte skatlogā neesot atrāvusi acis, taču drīz vien viņš saprot, ka vislabāk meitai būs pie vecmāmiņas – bordeļa saimnieces. Priekanama meitenes viņu lolo kā savu bērniņu – ķemmē matus, vanno, dzied dziesmiņas. No šejienes arī pirmais repertuārs. Ne tas izsmalcinātākais. Vēlāk viņas talanta atklājējam Luijam Leplē nākas pamatīgi piestrādāt, lai viņa La Môme Piaf – Mazais Zvirbulēns – būtu rādāms ne tikai bārdāmām, suteneriem un kabatzagļiem.
Edītes Piafas dzīve ir īsts biogrāfu sapnis, kā ironizē žurnālisti. Ar utīm apsities pusakls ielas bērns, kurš, kā nostāsts vēsta, barots nevis ar pienu, bet vīna piesūcinātu knupi, kļūst par starptautisku elku, mākslinieci, kas dzied sava laika slavenākajās koncertzālēs un iemanto ietekmīgus, aristokrātiskus draugus. Par liktenīgu cilvēku viņa kļūst spožajam franču avangarda mākslas multitalantam – "svētajam monstram" Žanam Kokto. Viņš esot apmeklējis visus Piafas koncertus. Daudzi laikabiedri bijuši neizpratnē, kas šim izsmalcinātajam vīrietim, kurš sadarbojas ar Pikaso, Satī, Stravinski u. c., var būt kopīgs ar Piafu – pavisam bez ciltsrakstiem.
Piafa nomira 1963. gada 10. oktobrī ceļā no Kannām uz Parīzi, jo vēlējās nomirt tur. Ķermenis slepeni tika nogādāts Parīzē, un ziņa par dziedātājas nāvi publicēta tikai nākamajā dienā, 11. oktobrī. Uzzinājis par Edītes Piafas nāvi, Kokto nomira pēc sešām stundām, nepaguvis uzrakstīt Paris Match pasūtīto Piafas nekrologu. Kokto arī atstājis liecību par Piafas pēdējo uzstāšanos 1961. gadā l’Olympia de Paris, kad, slimības un morfija izvārdzināta, viņa faktiski jau bija invalīde un viss, kas no viņas bija palicis pāri, bija "milzīgā, drošā balss". Kokto atmiņās – liktenīgajā uzstāšanās reizē Piafas balss "pacēlusies līdz pat griestiem, aiznesot līdz tiem patiesā izmisuma kliedzienā izkliegtās banālās frāzes par zaudētas mīlestības sāpēm un griezīgu izmisumu par laimi, kas nekad neatnāks". (The New Yorker, 23.10.1963.) Kokto arī visprecīzāk izdevies raksturot Edītes Piafas suģestējošo, skatuves parakstam līdzīgo kustību. Viņš dziedātājas rokas salīdzinājis ar divām ķirzaciņām, kas skraida pa gurniem. Skatīt jaunā albuma vāciņu! Šo detaļu lieliski bija uzķērusi arī mūsu pašu Edīte Piafa – Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone – Lauras Grozas- Ķiberes iestudējumā, kura droši var stāties sacensībā ar visām pasaules Piafas interpretēm un cīnīties par taisnīgu uzvaru.
Čempioni, milordi, leģionāri
Parīzes Nacionālajā bibliotēkā kā viens no Edītes Piafas simtgades pasākumiem no 14. aprīļa līdz 23. augustam bija skatāma plaša leģendārajai personībai veltīta izstāde – fotogrāfijas, afišas, vēstules, filmu kadri, preses materiāli. Cita starpā bija eksponēta arī Piafas leģendārā melnā kleita. "Viņa iemieso visas mīlestības krāsas – no traģiskas līdz rotaļīgai, no padevīgas līdz brīvdomīgai," Piafas personību raksturo izstādes kuratori. Ar izstādi klātienē diemžēl neiznāca iepazīties. Bet aplūkosim dažas fotogrāfijas internetā piedāvātajā izstādes pārskatā: 15 gadu vecumā. Ar savu pirmo akordeonistu Žuelu. Vienkārša kleitiņa, liela lente zem zoda. Koši sarkanas lūpas. Grims mazliet atgādina Arlekīnu, Džuljetu Mazīnu no Fellīni filmām. Cita fotogrāfija – ap 1950. gadu. Savā ģērbtuvē. Kimono, smēķē ar kinodīvas cienīgu žestu. Smalki izliekti uzacu loki. Porcelāna āda. Kaut kas starp Grētu Garbo un Marlēni Dītrihu. Vēl cita: ap 1936. gadu. Piafa krāso lūpas pie spoguļa un ļoti līdzinās mūsu Austrai Skujiņai.
Edīte Piafa ļoti mīlēja vīriešus. Un arī pati valdzināja liktenīgi, bieži – daudz jaunākus. Ar daudziem pārgulēja, dažus – tikai atklāja un iedrošināja. Pasaule Edītei Piafai var pateikties par dziedātāju Šarlu Aznavūru, jo tieši Piafa bija tā, kura armēņu puisim Šarhnuram Vagenagam Aznavurjanam ierosina pārveidot savu uzvārdu franču gaumē un nopietni pievērsties mūzikai. Arī – par Īvu Montānu. Bet, lai kā arī šķistu, viņas mūža mīlestība bija tikai viena – boksa čempions Marsels Serdāns. Viņš gāja bojā aviokatastrofā 1949. gadā, paklausot Piafas izmisīgajiem lūgumiem ātrāk atgriezties pie viņas. Lidmašīna ietriecās kalnā. Piafa to uzzināja dažas stundas pirms koncerta. Tovakar dziedātāja prožektoru kūlī esot izskatījusies vēl sīciņāka nekā citkārt. Apjukusi un pazudusi. Zāle piecēlusies kājās un aplaudējusi. Piafa teikusi: "Šovakar visi šie aplausi ir domāti tikai Marselam Serdānam." Nodziedājusi divas pirmās dziesmas, viņa sabruka. Vēlāk sava Marsela piemiņai Piafa sarakstīja dziesmu La Belle Histoire d’Amour: "Es nekad neaizmirsīšu, kā mēs viens otru mīlējām." Citiem viņu mīlestība tik skaista nešķita. Serdānam bija ģimene… Skaisti par Piafas vīriešiem, kuri lielā mērā ir ne tikai viņas privātā dzīve, bet arī mākslas saturs, pateikusi Laura Groza-Ķibere liepājnieku izrādē, radot brīnišķīgu metaforu. Visiem Piafas pielūdzējiem ir vienādas vestes, bet Marselam Serdānam – džemperis no tādas pašas dzijas. Vienmēr kaut kas vairāk. Pēdējo reizi Piafa sabiedrību izaicināja īsi pirms nāves, apprecoties ar daudz jaunāko grieķu skaistuli Teo Sarapo, kurš aiz bēdām bērēs gandrīz esot ielēcis līdzi kapā.
Iemantojusi pasaules slavu, Edīte Piafa nekad nezaudēja savu vienkāršību. Ienāk prātā – kas ar viņu notiktu mūsdienu mūzikas industrijā? Kā viņa spētu sadzīvot ar savu zvaigznes statusu un beztiesīgumu? Viņas privātā dzīve taču dotu tik daudz darba dzeltenajai presei. Vai viņu notrenkātu tāpat kā Eimiju Vainhausu? Vai Piafa izturētu ilgāk par Eimijas 27 un saviem 47 gadiem?
Sirje
rū
tam cvxcvxc