Latvijas Nacionālā muzeja ceturtā stāva izstāžu zāles līdz 5. novembrim būs atvēlētas mākslinieka Fridriha Milta (1906–1993) 59 darbiem, kas pirmo reizi, pateicoties advokāta un kolekcionāra Filipa Kļaviņa iniciatīvai, Latvijā ļaus plašāk iepazīties ar trimdas latviešu mākslā iezīmīgās personības mākslu.
Lai atgriežas Latvijā
Muzeja direktore Māra Lāce uzsver, ka arī muzeja darbiniekiem šī būs iespēja pirmo reizi tik pamatīgi izzināt Fridriha Milta mantojumu. "Man šobrīd māja ir pilna ar kastēm. Tīt katru darbu ārā un ieraudzīt jaunu skaistumu – tas ir kā narkotikas," Filips Kļaviņš neslēpj, ka ir patiesi aizrāvies. Viņa vecāki bija tuvi Milta draugi, advokāts bērnībā uzaudzis mājā, kur pie sienām bijušas mākslinieka gleznas. Pie vecākiem bieži ciemojies arī pats Milts, savukārt vecāki apmeklējuši Elles ķēķi. Daudzas Milta gleznas nonākušas arī pie Kļaviņu bērniem. Radinieki vēlējušies, lai Milta gleznas atgrieztos Latvijā. "Tā kā es no ģimenes vienīgais dzīvoju Latvijā, darbus uzdāvināja man," Milta plašās kolekcijas atceļošanas apstākļus izklāsta Filips Kļaviņš. No vairākiem simtiem darbu kodolīgu, mākslinieka daudzpusīgo rokrakstu akcentējošu parādi atlasījusi mākslas zinātniece un izstādes kuratore Dace Lamberga.
Galvenā modele – Ņujorka
"Mākslinieks Fridrihs Milts, kurš Manhetenā nodzīvoja gandrīz 40 gadu, vienlaikus ar portretiem, Meksikas ainavām un klusajām dabām, nemitīgi gleznojot Ņujorkas debesskrāpju siluetus, spējis saglabāt latviskumu savā radošajā izteiksmē un trimdas latviešu uztverē kļuvis par leģendāru personību," stāsta Dace Lamberga.
Fridrihs Milts piedzima 1906. gada 21. decembrī amatnieka ģimenē Rīgā. 1927. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kur studēja Jāņa Roberta Tillberga un Ģederta Eliasa vadībā. Viņš gleznoja gan Latvijas mākslā veicināto zemnieku dzīves tematiku, gan portretus un aktus, bet 30. gadu beigās aizrāvās ar pasteļa tehniku, jo krāsainā krītiņa netverami vieglais pieskāriens ļāva atainot acumirkļa skatījuma burvību.
Milts strauji izveidojās par kritikas atzītu un sabiedrības iecienītu autoru, taču Otrā pasaules kara notikumi ienesa negaidītas izmaiņas. 1944. gadā, kad frontes līnija skāra Latviju, mākslinieks ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Ikdiena nometnē izrādījās neiedomājami skarba, taču to kompensēja Lībekas latviešu aktīvā saviesīgā dzīve. Kopā ar citiem gleznotājiem Fridrihs Milts sarīkoja izstādes Ziemeļvācijā, bet 1951. gadā Lībekā pat personālizstādi. Tur Milts iepazinās un tuvu sadraudzējās ar Minjonu un Jāni Kļaviņiem, Filipa Kļaviņa vecākiem.
"Miltu mitekļa ģeogrāfiskais novietojums bija pilsētas daļā, kurai izsenis dots apzīmējums Elles ķēķis, kas būtībā ietver plašāku apkaimi Manhetenas pussalas rietumpusē – 42. ielas un 10. avēnijas krustojumā. Ainavu raksturoja apkvēpuši vecās Ņujorkas piecu un sešu stāvu dzīvokļu nami – strādniekļaužu mitekļi –, kuru sablīvēto, pelēcīgo vienmuļību atdzīvināja šaurajās namu aizās uz auklām izžautas baltas un krāsainas veļas plandīšanās. (..) Līdzīgi kā daudziem mūsu inteliģences pārstāvjiem, kuri te ieradās bez apgūtas angļu valodas, arī Milta pirmais "maizes darbs" bija namziņa, sētnieka un krāsnkura pienākumi kādā no Elles ķēķa sešstāvīgajām daudzmitekļu mājām, kuras piektajā stāvā atradās arī Miltu dzīvoklis, bet pagrabstāvā viņam bija paveicies iekārtot gluži ērtum labi izmantojamu darbnīcu," albumā, ko izdevniecība Neputns izdevusi trimdas māksliniekiem veltītajā sērijā, raksta mākslas zinātniece Eleonora Šturma.
"Par Elles ķēķa fenomenu apcerēts galvenokārt saistībā ar dzejniekiem Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, taču tieši Fridriha Milta pagraba darbnīca izveidojās par leģendām apvītu latviešu radošās bohēmas centru," kuratore vērš uzmanību.
Tiecas uz lietu būtību
"Milts bija slaida auguma, kalsens vīrs, laipnu, bet nopietnu seju, allaž garīgi modru, kaut neveselības dēļ reizēm sagurušu skatu. Viņš ir runīgs, bet neprot vai nevēlas nodoties seklai, vieglai tērzēšanai; Milta valoda allaž tiecas uz dziļākiem apsvērumiem, uz lietu būtību, taču viņš tikai paskaidro, necenšas citus mācīt. Ar viņu kopā būt ir ļoti patīkami, no viņa var gūt daudz ierosmes, droši vien tāpēc viņam tik daudz draugu Ņujorkas māksliniekos, dzejniekos, rakstniekos – patiesībā visa Elles ķēķa grupa kā planētas pulcējas ap viņu," atcerējies rakstnieks Voldemārs Kārkliņš. Viņš bieži mēdzis aicināt draugus: "Atnāciet ciemos vienkārši tāpat parunāt par dzīvi un mākslu."
Amerikā Fridrihs Milts nonāca 45 gadu vecumā, būdams vēl pietiekami jauns un atvērts, lai "uzsūktu" laikmetīgās mākslas impulsus. Pēc mākslas zinātnieka Jāņa Siliņa domām, Miltu kādu laiku iedvesmojoši Parīzes skolas meistari Anrī Matiss, Amadeo Modiljāni un pēckubisma posma Žoržs Braks, kā arī laikmetīgā meksikāņu māksla un daudz kas no tā plašā avangardisma klāsta, ko sniedza iespaidīgās Ņujorkas galerijas. Acīmredzams sveiciens Modiljāni ir Milta dzīvesbiedres un daudzu gleznu modeles Ērikas portreti – ar izteikto garo kaklu un mandeļveida acīm. "Fridriha Milta glezniecība, kas aiz okeāna ieguva atzinību tikai šaurajā diasporas lokā, salīdzinājumā ar Latvijas posma smalko manierīgumu izmainījās ārkārtīgi spēcīgi. Būtībā viņa daiļrade pavērsās krasi pretēju, novatorisku formu vienkāršojuma virzienā," stāsta Dace Lamberga. "Viņš bija kā latviešu viensētnieks, kas, viņa vārdiem runājot, "aci un roku turēja darbībā", allaž meklēja kaut ko jaunu un nekad nebija ar sevi apmierināts," Neputna izdevumā raksta Voldemārs Avens.
Mūža beigās Fridrihs Milts izteica savu pārliecību: "Esmu latvietis, jūtu kā latvietis, un mana glezniecība ir latviska. Man ir divas dzimtenes: Elles ķēķis un Latvija."
Izglītības programmā Sarunas muzejā 1. oktobrī plkst. 15 tikšanās ar kolekcionāru Filipu Kļaviņu un kuratori Daci Lambergu.