Liela daļa – ne pirmo reizi. Jo vienmēr sarakstā atradīsies roka un popa mākslinieki, kurus redzēt nemaz nesanāk tik bieži, un tuvākajos gados Latvijā viņus, visticamākais, nesagaidīsim, jo mūsu zeme gluži vienkārši ir pārāk maza, lai varētu to atļauties. Opener festivālā jau ir bijuši The Strokes un Jack White, Pearl Jam un Queens Of The Stone Age, Prinss un Greisa Džonsa, Blur un MIA, Hot Chip un MGMT…
Ierodoties Gdiņā naktī pirms festivāla, ir iespēja dabūt vietu mašīnai un teltij pietiekami tuvu festivāla skatuvēm, bet mērogi tik un tā ir milzīgi – ceļš starp divām galvenajām skatuvēm ir krietni garāks nekā šķiet, jo parasti festivālos, kuri izvietoti reljefainākās teritorijās ar tām pieskaņotu plānojumu, šie attālumi ir mazāki nekā bijušajā absolūti līdzenajā, kādreiz par lidlauku izmantotajā teritorijā Gdiņā, kur pat koku tikpat kā nav.
Pārliecinoši Opener 2015 pirmās dienas favorīti muzikālā baudījuma ziņā ir grupa Alabama Shakes, kuras soliste Britānija Hovarda ir absolūts muzikāls tīrradnis. Ārkārtīgi talantīgās, jaunās, iespaidīgu apmēru melnādainās sievietes priekšnesumā nekas nav uzspēlēts – dziedāšana un ģitārspēle viņai padodas tik dabiski un pat instinktīvi, ka, šķiet, tajā mirklī tiek aizmirsts viss pārējais uz pasaules. Nav šaubu, ka viņa, kaut nu jau slavenas grupas līdere ar ļoti spēcīgu balss materiālu, joprojām ar mūziku pozitīvi rotaļājas, izbauda katru koncerta mirkli, un, ja kaut kas pēkšņi neiepatiktos, Britānija aizsviestu savu ģitāru pa gaisu, pamestu skatuvi un dotos aizkulisēs apraudāties kā mazs bērns, pati īsti nesaprotot, par ko. Viņa neapšaubāmi ir māksliniece, kuru būs vērts dievināt un atcerēties arī pēc gadu desmitiem, jo tādas nedzimst bieži. Pašlaik Britānijai ir 27, bet nav pamata bažām, jo viņa ļoti mīl šo dzīvi, mūziku, grupas biedrus – instrumentālistus un trīs piedziedātājus, ar kuriem saprotas lieliski, un arī klausītājus.
Ja duets The Dresden Dolls ar Amandu Palmeri pie klavierēm tika dēvēts par panku kabarē, tad Dakh Doughters koncerta laikā skatuves fonā uz ekrāna zem grupas vārda bija rakstīts "frik kabare" – piecas meitenes speciāli gatavotos skatuves tērpos un grimā, kas laiku pa laikam tiek nomainīts, ik reizi tematiski mainoties arī projekcijām uz ekrāna, spēlē dažādus instrumentus – čellus, kontrabasus, vijoles, ģitāras, bungas, flautu, sintezatorus, ar tiem mainoties, visas arī dzied un koncerts ir ne tikai aizrautīgs un muzikāls, bet arī ironijas un erotisku mājienu pilns teatrāls šovs, kurā visas dalībnieces dejo un dzied, turklāt katrs gabals ir kā no cita laika un kultūras, sākot no viduslaiku teātriem līdz mūsdienu avangardam. Uzsēdusies jāteniski uz milzīgas basa bungas, viena no grupas dalībniecēm sit sev pa kājstrapi, kur iespiests milzīgais bungu cilindrs, un paralēli dzied. Citā mirklī visas dalībnieces nolikušas kontrabasus zemē un sit pa to stīgām vai metas mežonīgās dejās. Noteikti šo ukraiņu grupu ir vērts paturēt prātā un reiz uzaicināt uz Latviju, jo pēc Dakh Daughters aizraujošā koncertšova tīri nostrādātā un vizuāli krāšņi papildinātā hipsteru-svaigēdāju-aifonistu popmūzika ALT-J sniegumā likās garlaicīga, un bija pienākusi kārta vieniem no gaidītākajiem festivāla māksliniekiem – Die Antwoord.
Varētu pat apgalvot, ka festivāla pirmo dienu izvilka frīki – tādi katrs savā ziņā ir gan Alabama Shakes soliste, gan Dakh Daughters meituki, gan šī Dienvidāfrikas grupa, kam pakāpeniski vairāku gadu garumā izveidojies kulta statuss, kaut viņus joprojām neatbalsta mediji, iespējams, baidoties no Die Antwoord spējas nojaukt visas iespējamās puritāniskās robežas. Festivāla organizatori ir nokļūdījušies, neliekot viņus uz galvenās skatuves, jo teltī vietas ir vismaz reizes piecas par maz, un cīņas par tikšanu iekšā ir visai skarbas – pirmoreiz festivāla apmeklētāju vidū gadījās novērot arī visai agresīvas izpausmes, kur visādi "sorry" tiek aizslaucīti nebūtībā tāpat kā viss, ko vairākums mūziķu un arī klausītāju uzskata par tabu, bet ko Die Antwoord tomēr atļaujas. Rupjības te sadzīvo ar lielo mākslu, maigums ar agresivitāti, troksnis ar elsojošiem čukstiem. Muzikāli viņu daiļradē brīžiem kaitina deviņdesmito gadu lētākās deju mūzikas tembri un ritmi, bet šī visa pasniegšana ir uz tāda šķīvja, ka to negausīgi "ēd" pat klasiskās rokmūzikas fani. Viņi ir fenomens, ko Eiropa un Amerika sen jau bija pelnījusi, bet pati nespēja piedzemdēt. Un te nu tālā Dienvidāfrika ir devusi savu pienesumu. Ar trim baltajiem frīkiem, kas zem sava karoga liek satikties cilvēkiem, kuri ikdienā viens otru labāk apiet ar līkumu. Noteikti arī muzikālās jaunrades fans Džons Pīls, ja būtu vēl dzīvs, novērtētu Die Antwoord un dotu viņiem zaļo gaismu uz tiem ceļiem, kurus daudzi šai grupai joprojām negriež; bet viņi ir pietiekami izturīgi un rūdīti, lai izlauztos līdz mums arī caur džungļiem.
Ja pieskaras sadzīviskajai pusei, festivāla teritorijā var norēķināties ar speciāliem kuponiem, kuru vērtība ir četri Polijas zloti, kas ir aptuveni viens eiro – tādējādi to valstu iedzīvotājiem, kur eiro jau ieviests, ir vieglāk novērtēt cenas, kas nebūt nav zemas. Turklāt bija pārāk maz punktu, kur naudu varēja apmainīt pret šiem īpašajiem kuponiem, bez kuriem dabūt kaut ko ēdamu un dzeramu nav iespējams. Ja pēkšņi sajuti, ka esi izsalcis vai izslāpis, bija jārēķinās ar stundas procedūru pirms pārtikas iegūšanas, jo rindas pie šiem apmaiņas punktiem bija nežēlīgi garas. Salīdzinājumam – Pukkelpop festivālā Beļģijā šādi punkti ir ik uz soļa, un rindu nav vispār. Kāpēc vispār vajadzīgi tādi kuponi? It kā lai atvieglotu un paātrinātu tirdzniecību, bet sanāk otrādi. Otrs šādas sistēmas trūkums no apmekētāju viedokļa – šo kuponu derīguma termiņš beidzas līdz ar festivālu. Un nav šaubu, ka festivāla apmeklētāji, šajā laikā daudz lietojot visādas legālas un arī nelegālas apreibinošas vielas, var aizmirst, kurās kabatās sabāzti kuponi un atrast tos, tikai atgriežoties mājās, kur tie vairs derīgi tikai kā festivāla suvenīri, toties Opener jau naudu par tiem iekasējis un peļņu sadalījis.
Novērojams arī nepietiekams dušu daudzums – karstajā laikā pēc mazgāšanās nākas stāvēt rindā gandrīz stundu, turklāt interesanti, ka rindas pie maksas siltajām dušām ir trīs reizes garākas nekā pie tām, kas ir par velti, it kā skaitās aukstās, bet ūdens tajās sasilis un ir patīkami atveldzējoša, silta ezera ūdens temperatūrā. Bet sadzīviska rakstura neērtībām pirms braukšanas uz festivālu jābūt gatavam katram - gulēt teltī un mosties jau deviņos, pat ja esi aizgājis gulēt piecos, jo ilgāk svīst saules uzkarsētajā sintētiskā materiāla miteklī nav diez ko patīkami, ir ikdiena. Toties visu atsver mūzika.
Otrās dienas rītā pie ieejas festivāla teritorijā tiek dalīts amizants dāvanu komplektiņš – sauso nūdeļu pusfabrikāts vēderam, konfektītes svaigai elpai, ķermeņa losjons miesas smaržai, prezervatīvs seksam un lūpu balzams no kaislīgas skūpstīšanās sasprēgājušām lūpām. Interesanti, kādas dāvaniņas apmeklētājus gaida otrās dienas rītā pēc The Libertines, Enter Shikari, Faithless un Eagles Of Death Metal koncertu nakts?