Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Geiša uz globalizācijas sliekšņa Alvja Hermaņa pirmizrādē La Scala

Maestro Rikardo Šaijī un režisors Alvis Hermanis Milānas Teatro alla Scala reabilitē operas Madama Butterfly pirmo versiju. Jauniestudējums veidots kā māksliniecisks un muzikoloģisks veltījums Džakomo Pučīni oriģinālajām idejām

Operu Madama Butterfly es ienīstu no visas sirds – savulaik teicis leģendārais intendants un impresārijs Žerārs Mortjē (1943–2014), kurš vadījis Zalcburgas festivālu, Briseles, Parīzes un Madrides operas teātrus un ar savu darbību radikāli mainījis priekšstatu par Eiropas opermākslu. Ja Žerārs Mortjē noskatītos Alvja Hermaņa iestudēto Madama Butterfly Milānā, viņš diez vai mainītu savu viedokli.

Izrāde, kura 7. decembrī svinīgi atklāja Teatro alla Scala (īsāk – vienkārši La Scala) jauno sezonu, ir gluda un klasiska, bez jebkādām stilistiskām un estētiskām novirzēm no normas – orientālais kičs ir saglabāts un noslīpēts. Kimono parāde, gravīru izstāde, ķiršu ziedlapiņu lietus – viss kā konfekšu Geisha reklāmas filmiņā, ja to būtu uzņēmis japāņu kino klasiķis Jasudziro Odzu. Alvja Hermaņa smalki stilizētā iestudējuma "kadrējums", rakursi un ainu uzbūve atgādina par Odzu filmām.   

Plaukstas dreb konvulsijās

Madama Butterfly radošajā komandā strādājusi kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova, horeogrāfe Alla Sigalova un gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis. Scenogrāfijā, kuru Alvis Hermanis radījis sadarbībā ar Leilu Fteitu, valda japāņu minimālisms. Skatuves noformējumu mākslinieki veidojuši, ietekmējoties no japāņu akvareļiem un grafikas darbiem. Videoprojekcijās redzam Nagasaki ostas skatus, ziedus, putnus, Čo-Čo-sanas ģimenes locekļu portretu galeriju – viss ir patīkams un skatienu glāstošs. Madama Butterfly un dzen.

Šī izrāde eksistē ārpus laika, tāds iestudējums varēja tapt gan pirms trīsdesmit, gan piecdesmit gadiem, un tajā var iedomāties kādu no La Scala dīvām – Renātu Skoto, Rainu Kabaivansku un nesen mirušo Danielu Desī. Alvja Hermaņa uzvedumā Čo-Čo-sanas tēlā debitē urugvajiešu soprāns Marija Hosē Siri, kurai šo lomu uzticējis teātra galvenais diriģents Rikardo Šaijī. Viņa tēlo kabuki teātra estētikā, katram žestam ir nozīme. Varones dvēseles vibrācijas iemieso geišu kordebalets – viņu plaukstas dreb vieglās konvulsijās kā taureņa spārni. Alvja Hermaņa režija ir poētiska, tā spēj gan aizkustināt, gan kaitināt.

Aspazija ar balti pūderētu seju

Marija Hosē Siri titullomā ir spoža un neparasta – vokāli, dramatiski, horeogrāfiski. Viņas Čo-Čo-sana nav tik naiva, kā izliekas. Viņa zina, kā sagādāt baudu vīrietim. Geiša pavedina amerikāņu flotes virsnieku Pinkertonu (ASV tenors Braiens Imels) dabiski un profesionāli vienlaikus. Meitenei jāglābj ģimene, kurā iestājusies ekonomiskā krīze!

Pinkertons apprec Čo-Čo-sanu, kad viņai ir 15 gadu, pēc tam pamet viņu uz trim gadiem un atgriežas Japānā ar amerikāņu sievu. Otrā cēliena sākumā Čo-Čo-sana pacietīgi gaida vīra atgriešanos: šķiet, ka japāniete iekāpj kādas Jaunā Rīgas teātra izrādes vidē – tapetes viņas istabā ir gandrīz tādas pašas kā Alvja Hermaņa JRT iestudētajos 12 krēslos.

Čo-Čo-sana ir geiša uz globalizācijas sliekšņa, mīlestības dēļ viņa ir gatava ieiet jaunā, nezināmā pasaulē – pie sienas ir bildīte ar Jēzu, Rietumu civilizācija iebrāzusies viņas dzīvē ar visām modernajām mēbelēm. Čo-Čo-sana nomainījusi mājas interjeru, viņa vairs nevelk kimono, bet melnu rietumniecisku kleitu. Trijos vientulības gados viss ir mainījies – plastika, uzvedība, stāja, skatiens. Madama Butterfly it kā būtu nodzīvojusi veselu mūžu. Tagad viņa pat atgādina Aspaziju, tikai seja joprojām ir nopūderēta balta. Čo-Čo-sana vēl dejo, taču tās vairs nav tādas kustības, kādas redzējām pirmajā cēlienā.   

Mākslinieciski izteiksmīgais Čo-Čo-sanas tēls atgādina, ka laikā, kad Džakomo Pučīni komponēja Madama Butterfly, viņu ietekmēja ne tikai autentiska japāņu mūzika, bet arī skatuves māksla. 1902. gada aprīlī Milānā viņš apmeklēja slavenās aktrises un dejotājas, bijušās geišas Sadas Jako, priekšnesumu.

Visas viņas izrādes beidzās ar šausminošu, naturālistisku pašnāvības skatu – seppuku. Tajā pašā laikā Sada Jako izstaroja absolūtu smalkumu. Tieši tādu Pučīni iedomājās savas topošās operas varoni. Komponists integrēja partitūrā vienu no populārākajām Sadas Jako izpildītajām melodijām – The Lion of Echigo. Viņa to dziedāja, pavadot sevi uz 13 stīgu instrumenta koto. Šo mūziku Čo-Čo-sana izpilda, kad pirmo reizi parādās uz skatuves. Kopumā operas tekstūrā ievītas vēl deviņas atpazīstamas japāņu muzikālās tēmas.

Konservatīvā skaistuma advokāts

XX gadsimta sākumā Madama Butterfly bija ļoti mūsdienīga opera. Tas ir pirmais Pučīni darbs, kura darbība risinās tieši tajā laikā, kurā opera tika komponēta. Madama Butterfly saturs ir koncentrēts un nav tik fragmentēts, dramaturģiski sadrumstalots kā Bohēmā un Manonā Lesko. Katastrofas neizbēgamība ir jaušama arī Toskā. Tomēr Toskas emocionālos izvirdumus diktē viņas dīvas statuss un nevaldāmais, iracionālais temperaments, savukārt Čo-Čo-sanas raksturs, tuvojoties operas traģiskajai kulminācijai, attīstās un piedzīvo dziļu, dramatisku pārvērtību – 15 gadu veca meitene trīs gadus vēlāk kļūst par nobriedušu sievieti un māti, kura izvēlas nāvi, lai nodrošinātu dēlam cieņpilnu dzīvi.

Katrai dziedātājai, kura iejūtas Čo-Čo-sanas tēlā, šis ir vissarežģītākais uzdevums – piemeklēt vokālās krāsas, kuras operas sākumā atbilst jaunai, sapņaini noskaņotai būtnei un beigās – pamestai, nelaimīgai sievietei, kura zaudē vienu ilūziju pēc otras. Marijas Hosē Siri sniegumu Milānas publika novērtēja ar ovācijām – tāpat kā pārējos dziedātājus un izrādes radošo komandu. Biļetes uz visu Madama Butterfly ciklu ir pārdotas.

Lai saprastu Alvja Hermaņa buržuāziski elegantā jauniestudējuma radīšanas principus, ir jāņem vērā vēstures fakti un konteksts. Madama Butterfly ir Teatro alla Scala jaunās sezonas atklāšanas pirmizrāde jeb gada grandiozākais defilē Itālijas kultūras dzīvē. Tas ir prestižākais datums kalendārā, kad uz teātri dodas pat tie, kuri parasti tur nerādās. Kopš 1951. gada La Scala atklāj sezonu Milānas patrona Svētā Ambrozija dienā 7. decembrī. Šajā dienā teātrim pievērsta visu mūzikas un teātra pazinēju uzmanība – viņi grib zināt, kā tiek uzņemta gada svarīgākā pirmizrāde joprojām slavenākajā operas teātrī pasaulē.  

Pērn 7. decembrī publikai tika piedāvāta Džuzepes Verdi Žanna d’Arka ar Annu Ņetrebko titullomā – izrādi iestudējuši diriģents Rikardo Šaijī un režisori Moše Leizers un Patriss Korjē. Pirms diviem gadiem skanēja Ludviga van Bēthovena Fidelio diriģenta Daniela Barenboima un režisores Deboras Vorneres iestudējumā, pirms trim gadiem – Džuzepes Verdi Traviata diriģenta Daniēles Gati un režisora Dmitrija Čerņakova interpretācijā. Pēc laikmetīgā režijas valodā veidotās Fidelio un Traviatas pirmizrādes skatītāji kliedza "bū!".

Kurš režisors un mūziķis vēlas, lai viņu izsvilptu Milānā 7. decembrī? La Scala publika reaģē, kā vēlas, un nav brīnums, ka Traviatā nepamatoti izsvilptais poļu tenors Pjotrs Bečala apvainojās un pēc izrāžu cikla beigām paziņoja, ka šajā teātrī kāju vairs nespers.  

Perfekcionista izgāšanās

Madama Butterfly ir latviešu režisora trešais darbs La Scala: 2015. gada sākumā Milānā tika uzvesta no Zalcburgas festivāla importētā Bernda Aloīza Cimmermaņa opera Zaldāti, 2016. gada sākumā – Džuzepes Verdi Divi Foskāri. Alvim Hermanim uzticētajam Madama Butterfly iestudējumam bija vēl viens virsuzdevums – ne tikai atklāt jauno sezonu, bet arī atjaunot šā Džakomo Pučīni darba un La Scala vēsturisko saikni.

Operu Madama Butterfly Pučīni sacerējis speciāli šim teātrim. Pašlaik Milānā tā skan oriģinālajā divu cēlienu versijā – precīzi kā pasaules pirmizrādē 1904. gada 17. februārī, kura beidzās ar skandālu un izgāšanos. Pirmizrādi diriģēja Kleofonte Kampanīni, titullomu atveidoja viena no tā laika spilgtākajām zvaigznēm Rozīna Storkjo. Nekārtības skatītāju zālē izrādes laikā diriģēja komponista un viņa izdevēja Džulio Rikordi ienaidnieki un konkurenti: publika sāka svilpt un kliegt, jau atveroties priekškaram. Pučīni bija sarūgtināts un atcēla visas nākamās Madama Butterfly izrādes uz La Scala skatuves, tās tika aizstātas ar Šarla Guno Faustu.

Klausītājiem šķita, ka Madama Butterfly melodijas pārāk atgādina Bohēmu un otrais cēliens ir pārāk ilgs. Pinkertons oriģinālajā versijā ir rupjš un cinisks rasists, kurš ņirgājas par japāņiem un viņu tradīcijām, izsmej tās. Pēc izdevēja ieteikumiem Pučīni pārstrādāja partitūru, noīsināja komiskās epizodes, kurās tiek portretēti titulvarones ģimenes locekļi, mīkstināja antiamerikāniskos akcentus un ironiju, kas saistīta ar japāņu tradīcijām, sadalīja otro cēlienu divās daļās un sacerēja āriju Pinkertonam Addio, fiorito asil, kura skan operas beigās. Šī versija tika pirmatskaņota Brešas Teatro Grande 1904. gada 28. maijā un guva fantastiskus panākumus. Arī vēlāk komponists turpināja ieviest izmaiņas partitūrā un libretā – ir divas Madama Butterfly versijas, kuras sagatavotas 1906. gada izrādēm Anglijā, un divas versijas, kuras tika radītas Parīzei 1906. un 1907. gadā. Ir arī trešā Madama Butterfly itāļu redakcija, kura datēta ar 1907. gadu.  

Komponistu mocīja šaubas, viņam bija raksturīgs maniakāls perfekcionisms – Pučīni līdz 1920. gadam nepārtraukti slīpēja Madama Butterfly. Viņa daiļrades pētnieki uzsver, ka pašlaik nav iespējams precīzi noteikt, kuru versiju pats autors brieduma gados uzskatīja par pilnīgu un pareizu: līdz pašām dzīves beigām katru šīs operas priekšnesumu, kurā Pučīni bija iesaistīts, viņš uzskatīja par eksperimentu. Līdzīgi viņš strādāja arī ar pārējām operām, tas lielā mērā bija atkarīgs no tā, kā tika uzņemta katra darba pirmizrāde.

Librets ar sarkaniem pūķiem

Pēc izgāšanās 1904. gada sākumā uz La Scala skatuves Madama Butterfly neskanēja līdz 1925. gadam – tā atgriezās repertuārā triju cēlienu redakcijā, kuru diriģēja Arturo Toskanīni. Tas notika gadu pēc komponista nāves. Savukārt Pučīni oriģinālā partitūra, kura tiek izmantota Alvja Hermaņa jauniestudējumā Milānā, 112 gados pēc neveiksmīgās pirmizrādes nekur nav tikusi atskaņota.

Izrāžu cikls, kas La Scala turpināsies līdz 8. janvārim, ir unikāla – visticamāk, pirmā un pēdējā – iespēja dzirdēt šo Madama Butterfly versiju. Tādējādi La Scala cenšas rekonstruēt savas vēsturiskās attiecības ar Pučīni mantojumu. Nesen teātrī skanēja Turandota un Meitene no Rietumiem oriģinālajā versijā. Plānos – Manona Lesko.

La Scala skaidro: tas nav mēģinājums leģitimēt operas versiju, kuru varētu dēvēt par autentisku, bet vēlme iepazīstināt klausītājus ar komponista darbu pilnā spektrā un cieņas apliecinājums klasiķim. "Mums šķiet, ka mēs zinām šīs operas, taču tās joprojām spēj sagādāt pārsteigumus," apgalvo diriģents Rikardo Šaijī. Viņa mērķis La Scala muzikālā līdera amatā ir nostiprināt itāļu repertuāra – Rosīni, Doniceti, Pučīni, Verdi – pozīcijas. Īpaša uzmanība tiek pievērsta operām, kuras tikušas sacerētas teātrim La Scala. Piemēram, 12. aprīlī – 200 gadu pēc pirmizrādes – uz skatuves atgriezīsies Rosīni Žagata zagle.

Maestro Rikardo Šaijī un režisors Alvis Hermanis cenšas reabilitēt operas Madama Butterfly pirmo versiju. Jauniestudējums veidots kā māksliniecisks un muzikoloģisks veltījums komponista oriģinālajām idejām. Tā ir atgriešanās pie Madama Butterfly saknēm. Par operas vēsturi detalizēti vēsta izrādes programmiņa – luksusa klases foliants ar modes zīmolu reklāmām, turklāt sezonas atklāšanas rituāla dalībnieki 7. decembrī saņēma 1904. gada pirmizrādes libreta kopiju – ar sarkaniem pūķiem uz vāka.

Maestro Rikardo Šaijī nav radikālā teātra piekritējs. Madama Butterfly mēģinājumu procesā slavenais diriģents pedantiski un stingri sekojis līdzi režijas zīmējumam un izrādes vizuālajam noformējumam. Viņš pat esot centies koriģēt ziedu skaitu Čo-Čo-sanas matu sakārtojumā.

Milāna ir viņa dzimtā pilsēta. Rikardo Šaijī, kurš studējis operas diriģēšanu, sāka gaitas Teatro alla Scala 20 gadu vecumā leģendārā maestro Klaudio Abado asistenta statusā. Viņš debitēja pie La Scala pults 1978. gadā Verdi operā Laupītāji. 2015. gada janvārī Rikardo Šaijī tika iecelts teātra galvenā diriģenta amatā un 2017. gada janvārī oficiāli kļūs par muzikālo vadītāju.

1988.–2004. gadā viņš bija Amsterdamas Karaliskā orķestra Concertgebouw muzikālais vadītājs un šajā amatā spilgti sevi pierādīja ar Mālera simfoniju un XX gadsimta mūzikas šedevru interpretācijām. 2005.–2016. gadā itāļu diriģents vadīja pasaulē senāko – Leipcigas Gewandhaus – orķestri un piedāvāja jaunu skatījumu uz vācu svētās trīsvienības – Baha, Bēthovena un Brāmsa – mūziku.

Šogad viņš kļuvis par Klaudio Abado dibinātā Lucernas festivāla orķestra muzikālo vadītāju. Šis ir viens no prestižākajiem amatiem simfoniskās mūzikas pasaulē: Lucernas festivāla orķestris ir sapņu komanda, kurai Klaudio Abado personīgi atlasījis labāko Eiropas kolektīvu mūziķus. Vasarā viņi uz dažām nedēļām pulcējas Lucernā un sagatavo vairākas programmas. Starp citu, šogad Rikardo Šaijī Lucernas festivālā diriģēja Mālera Astoto simfoniju, kuras atskaņojumā piedalījās Latvijas Radio koris.

Harakiri skatlogā

Alvis Hermanis ne tikai iestudējis izrādi La Scala, bet Madama Butterfly publicitātes vairošanas nolūkos sadarbībā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni arī noformējis universālveikala La Rinascente skatlogus – tieši pretī Milānas Domam. Katru no sešiem skatlogiem apdzīvo četras geišas. Viņas pret skatītājiem pagriezušās ar muguru, jo ir ļoti aizņemtas – geišām ir austiņas, viņas klausās operu un retro televizoros skatās melnbaltu ierakstu, kurā Čo-Čo-sana gatavojas izdarīt harakiri.

Katru skatlogu rotā gravīru motīvi, fotogrāfijas un Madama Butterfly 1925., 1951., 1963., 1966., 1979., 1996. gada izrāžu afišas no La Scala arhīva. Tas ir vēl viens cieņas apliecinājums operas vēsturei. Publika par skatlogiem jūsmo, aktīvi tos fotografē, pēta kimono auduma zīmējumus un obi jostas locījumus. Naktīs blakus nesatricināmajām geišām guļ Milānas bezpajumtnieki.   

"Mēs zinājām, ka tērpi skatlogos var būt krāšņāki nekā izrādē. Maestro Rikardo Šaijī vēlējās izvairīties no košām krāsām, jo tās atgādina Ķīnu. Viņš negribēja neko sarkanu un zilu, diriģents izteica vēlmi, lai kostīmi būtu ieturēti pasteļtoņos," stāsta māksliniece Kristīne Jurjāne. "Manis radīto kostīmu toņu palete ir ļoti līdzīga pašam pirmajam 1904. gada Madama Butterfly iestudējumam La Scala."

Izrādes sagatavošanas procesā viņu iedvesmojušas japāņu gravīras un Kacusikas Hokusai darbi. "Visas tērpu formas, kuras redzat uz skatuves, ir kā no gravīras izņemtas. Lai gan tā ir stilizācija un skaidri uzbūvēta pasaku aina, kostīmos nav tādu detaļu, kuras es pati būtu izgudrojusi. Visi dziedātāji ir kā skulptūras. Mēs centāmies veidot skulpturālus siluetus," piebilst Kristīne Jurjāne.

Visi audumu zīmējumi, kurus redzam izrādē japāņu varoņu kostīmos un La Rinascente skatlogos, ir pašas Kristīnes Jurjānes radīti: "Visu vasaru zīmēju!" Līdzīgi viņa veidojusi tērpus iepriekšējai Alvja Hermaņa izrādei La Scala – Verdi operai Divi Foskāri, kurā galveno lomu dziedāja Plasido Domingo. "Man tagad ir divas oriģinālas tērpu kolekcijas: viena ir veltīta renesanses laikmetam, otra – japāņu mākslai," smaidot saka Kristīne Jurjāne.

Visi sieviešu galvas rotājumi ir XX gadsimta sākuma geišu fotogrāfiju iedvesmoti. Matu sprādzes, matu adatas un puķes ir pirktas Japānā, kur teātris La Scala bija devies viesizrādēs. "Par to visu samaksāts 10 000 eiro. Pats teātris nāca ar šādu piedāvājumu," atklāj Kristīne Jurjāne. Arī ziloņkaula krāsas vēdekļi, kurus izrādē var redzēt kora dziedātāju rokās, atvesti no Japānas. "Katrs vēdeklis ir kastītē, ietīts zīdpapīrā. Iesaiņots kā mākslas priekšmets."

Madama Butterfly pirmizrādei savu veikalu skatlogu noformējumu veltījis modes patriarhs Džordžo Armāni, kurš piedāvā elegantu japānisku kolekciju bez pārspīlējumiem. Operas tematikai veikalu vitrīnās šajā sezonā pievērsušies Domeniko Dolče un Stefāno Gabana: Dolce & Gabbana skatlogos populārākās itāļu operas interpretētas komiksu valodā – uzbūvētas mazas skatuves, kurās starp rotaļīgi un jautri atveidotiem operu tēliem, amizantiem ķēmiem, izkārtotas kurpes un somiņas. Pasauli glābs opera, briljanti – pat mākslīgie! – un humors.

Muzejā, cietumā, arkādē un visur

Līdz 28. februārim La Scala muzejā notiek izstāde, kas veltīta Madama Butterfly biogrāfijai. Eksponātu vidū – Pučīni parakstītā partitūras lapaspuse ar Čo-Čo-sanas ārijas Un bel dì, vedremo fragmentu, 1904. gada pirmā iestudējuma kostīmu un scenogrāfijas skices.

Āriju Un bel dì, vedremo muzejā var noklausīties triju dīvu – Karolīnas Vaitas (1910), Renātas Tebaldi (1949) un Marijas Kallasas (1955) – interpretācijā, vienlaikus uz ekrāna sekojot līdzi oriģinālpartitūrai.  

Vēl viens notikums Japānas kultūras sezonas programmā Milānā ir XIX gadsimta mākslinieku Kacusikas Hokusai, Utagavas Hirosiges un Kitagava Utamaro izstāde, kura līdz 29. janvārim aplūkojama Milānas Palazzo Reale.  

7. decembrī Madama Butterfly tiešraidē tika demonstrēta teātros Itālijā un kinoteātros pasaulē (arī Splendid Palace Rīgā), kā arī Sanvitores cietumā Milānā. Opera tika pārraidīta uz lielā ekrāna tirdzniecības galerijas Vittorio Emanuele II arkādē – "krustojumā" starp Swarovski sponsorēto Ziemassvētku eglīti, Prada un Louis Vuitton veikaliem. Aculiecinieki ziņo, ka cilvēki, skatoties izrādi, raudājuši un aplaudējuši.

Madama Butterfly tiešraidei televīzijas kanālā Rai Uno vismaz 40 minūšu sekoja līdzi 12,5 miljoni skatītāju – šis ir rekords La Scala izrāžu tiešraides vēsturē, sarunā ar KDi uzsver La Scala preses dienesta vadītājs Paolo Bezāna.

Jau zināms, ka 2017. gada 7. decembrī nākamo sezonu La Scala atklās Umberto Džordāno Andrē Šenjē pirmizrāde ar Annu Ņetrebko un Jusifu Eivazovu galvenajās lomās. Pie diriģenta pults stāsies Rikardo Šaijī. Režisora vārds pagaidām netiek atklāts.   

Madama Butterfly
Diriģents Rikardo Šaijī,
režisors Alvis Hermanis
Milānas Teatro alla Scala 18., 23.XII, 3., 8.I
www.teatroallascala.org

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja