Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Instrumenti. Iedvesmai vajag astoņus knaģus

Grupa Instrumenti izdod CD un gatavojas Positivus festivālam

Grupa Instrumenti parādījās pie apvāršņa pagājušā gada nogalē — divi jocīgi tipiņi ar pandu galvām, kuri nospēlēja pāris koncertu un citu pēc citas radiostacijām piedāvāja savas dziesmiņas — ļoti dažādas. Daža angliski, cita bez vārdiem, un nu jaunākā piedāvātā — Apēst tevi — skan latviski un radio tika reklamēta ar saukli "viņi beidzot dzied latviski", it kā netieši liekot saprast, ka viņi nolēmuši mest maskēšanos pie malas un atklāt savu īsto seju. Saistību ar Latviju vēl ne mazums — kādas citas dziesmas Peace (There Must Be) pamatā nepārprotami ir latviešu klasiskās rokgrupas Pērkons titulgabals ar grupas ģitārista Leona Sējāna solo. Vienu Instrumentu klipu veidojusi Ksenija no Latvijas grupas Tribes Of The City, ar kuru Instrumenti esot satikušies un iepazinušies Pēterburgas klubā Ikra. Vēl Instrumenti uzstājās gan Mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā, gan pirms Džeimsa Blanta koncerta Arēnā Rīgā, tātad nav gluži tā, ka šeit uzturas reti.

Tomēr viņi nolēmuši intrigu pastiept garumā un līdzīgi kā savulaik skandalozie it kā igauņu dzērāji Reigani, kuri uzstājās maskās, tautai atklāties nevēlas un intervijā apgalvo, ka par Latviju joprojām zina gaužām maz un šeit ieradušies tikai tāpēc, lai piedalītos festivāla Positivus ieskaņas pasākumā un ierakstītos studijā kopā ar kādu no Latvijas koriem. Izliksimies, ka ticam uz vārda, nepievēršot uzmanību detaļām, kas norāda uz "pandu galvu" saistību ar populāro latviešu grupu Cosmos.

Reiz Roskildes festivāla rīkotāji saslimušo Deividu Boviju nomainīja ar Slikpknot — grupu, kuras dalībnieki uzstājas maskās, un tad man ienāca prātā, ka viņi taču tāpat kā somu Eirovīzijas uzvarētāji Lordi var mainīt savus dalībniekus pēc sirds patikas. Ja pa pasauli var braukāt trīs vai četri Boney M sastāvi, kuros katrā ir pa vienam oriģinālajam dalībniekam, šādu grupu var būt pat trīsdesmit četrdesmit…

Turklāt pilnīgi legāli. Ir tāds sitēju kolektīvs Blue Man Group, kas nodzen plikas galvas, nokrāsojas zili un uzstājas — arī vienlaikus vairākas grupas visā pasaulē. Un tu nevienu nepiečakarē — tā ideja taču paliek.

Tad nu jautāšu jums — vienmēr esat tie paši divi vai arī maināties?

Principā tas stāsts ir tāds, ka mēs esam vairāki cilvēki, kuriem patīk tāda jocīgāka mūzika. Mēs esam latvieši, zviedri, īslandieši, francūzis Olivjē. Tad nu mainās iniciatīva dziesmu sacerēšanā — viens piedāvā instrumentālo Kvik Myndir, cits — Life Jacket Under Your Seat. Tā tie dalībnieki rotē.

Nav jau nemaz tā mūzika tik jocīga, jo pietiekami atbilstoša populārās mūzikas tendencēm.

Vārds "jocīgs" varbūt nebija precīzs — kaut kāda tāda ļoti dažāda, jo visi septiņi štata dalībnieki ir gatavi darboties ļoti plašā žanriskā diapazonā un ļauties muzikāliem eksperimentiem — spēlēt īslandiešu folku, akadēmisko mūziku vai popu.

Kā tad iekrīt vienam vai otram tā uzstāšanās kārta?

Dažreiz izlozē vienkārši — velkam sērkociņus. Uz skatuves parasti kāpj divi, un šis princips laikam nemainīsies. Tas arī ļoti atkarīgs no koncertu budžeta — mums nemaz nav izdevīgi uzstāties visiem. Vienīgi, kad Krievijā ir kaut kādas privātās ballītes, braucam visi septiņi, pat astoņi — arī meitene Kirstina no Skandināvijas menedžmenta.

Bet cilvēku balsis taču atšķiras. Nevar divi dažādi cilvēki nodziedāt pilnīgi vienādi.

Tās nozīmīgākās pozīcijas mēs cenšamies saglabāt — Baltijas reģionā vairāk vai mazāk darbojas vieni un tie paši cilvēki, jo nav jēgas loterijas principa dēļ mūžīgi tērēt milzīgas naudas tikai tāpēc, lai mazliet uzstātos. Ja tomēr dalībniekus mainām, cenšamies tā… lai vismaz dzimums būtu viens un seksuālā orientācija.

Daudzi man teikuši, ka jau līdz šim bijušas aizdomas, bet pēc latviešu dziesmas Apēst tevi pavisam skaidri varot atpazīt Jāni Šipkēvicu no Cosmos, jo arī pati dziesma atgādina Cosmos.

Mēs diemžēl neko nezinām par latviešu mūziku, tāpēc nesaprotam, par ko tu runā. Parunāsimies labāk par lietām, no kurām mēs kaut ko saprotam!

Tad jau laikam nebūs jēgas vilkt paralēles starp ziņām par jūsu popularitāti Zviedrijā un Ellas panākumiem Francijā. Cik daudz tajā visā taisnības?


Nē, mēs nezinām arī Ellu. Neesam pazīstami ar latviešu mūziku.

Bet jūsu nosaukums ir latviešu valodā.


Nē, tas ir no itāļu valodas, tāds vārds ir daudzās valodās. Latvijā uzstājoties, šī sakritība ir tāds bonuss. Tas arī tā tīri idejiski — priekšplānā nav vizuālais tēls jeb seja, bet tās pandas ir instruments, ar kuru mēs varam pateikt savu domu, nemaisot iekšā identitāti, jo ir pilnīgi vienalga, vai tu esi itālis, šveicietis, vācietis… vai Rembo. Tas tā forši attīra un arī uz skatuves ļoti atbrīvo.

Vai sejas maskās nesvīst — tās nav baigi sintētiskās?


Kādas vēl sintētiskās!? Mēs neesam cilvēki, kas ir nomaskējušies, — mums patiešām ir tādas pandu galvas. Vai tev pašam baigi svīst tava cilvēka galva? Ja ir karsti, protams, svīst, tāpat kā salst, ja ir auksti.

Tad jūs esat cilvēki vai dzīvnieki?

Mēs esam instrumenti — pilnīgi noteikti dzīvas radības. Instrumenti kaut kā augstāka rokās, un šis izskats mums palīdz izteikt kaut ko tā, kā mēs to vēlamies.

Kā rodas jūsu dziesmas? Viens otrs stāsta, ka dziesmas atnāk pašas un izmanto viņus, lai tās sāktu skanēt. Kā ir jums?

Tas, ko viņi stāsta, ir pilnīgas muļķības. Mūsu mākslas darbi rodas mokās. Pilnīgi burtiski. Ja kaut kas jādabū no sevis ārā, mēs pakļaujam sevi kaut kādām lielākām vai mazākām ciešanām, ja tās nav atnākušas dabiski. Mēs lietojam knaģus, ko spraužam krūšu galos. Katram ir vajadzīgi astoņi, un tas ir diezgan padārgs prieks. Ejot studijā, uzreiz iesniedzam rēķinu par knaģiem. Citreiz spēlējam ideju pingpongu — vienkārši iedodam viens otram pa seju — es viņam, viņš man atpakaļ — vai ar papīru griežam pirkstu starpas. Tas ir nepatīkami, bet ļoti radoši. Mēs zinām, ka tā dara visi — stāsta par kaut kādiem iedvesmas brīžiem un kosmosa enerģijām, bet patiesībā visi sprauž tos knaģus.

Bet, ja nu bērni, kuri grib kļūt par mūziķiem, tagad izlasīs un padomās, ka patiešām jāsprauž tie knaģi?

Nē, nē, knaģus var sākt spraust tikai no četrdesmit četru gadu vecuma. No tā mūs baidīja arī mamma. Tas jādara tikai tad, kad tu jūti, ka esi tam gatavs.

Vai bieži nācies sastapties ar cilvēku neiecietību, ka jums tādas galvas?

Jā, mēs esam minoritāte, un ar to jāsamierinās. Vienmēr būs tādi, kuru ir vairāk, un tādi, kuru mazāk. Nupat vienā festivālā Austrālijā izmēģinājām veco labo Igija Popa gājienu — lēcām publikas rokās un varējām just, kurš tā nočamdās, kurš iedunkā, kurš noglāsta, kurš mēģina noraut "masku". Jutām, ka vairākums cilvēku tomēr ir draudzīgi.

Pirmoreiz Latvijā uzstājāties Andrejsalā Toma Grēviņa pasākumā. Kur ar viņu iepazināties?

Kādā krogā Londonā dzērām alu, bijām bišķiņ pāršāvuši pār strīpu, un mums sanāca saķeršanās ar apsargu — sākām lekties, un Grēviņš būs izpestīja — viņam tur bija pazīšanās. Pēc tam pļāpājām, un viņš izstāstīja, ka Latvijā ir vislabākās meitenes. Pie mums Zviedrijā seksa nav — aizliegts. Tagad Latvijā esam bijuši jau divpadsmit reižu. Tu nekad nezini, uz kurieni alkohols tevi aizvedīs — kur tu pamosties, tur tu arī spēlē. Pēc alus dzeršanas parasti pamostamies kādā no Baltijas valstīm.

Ja jau jūs nevarat būt konkrētas tautības, ko tad visu laiku uzsverat, ka esat zviedrs, īslandietis, francūzis, latvietis utt.?

To mēs izdomājam pēc ģeogrāfiski politiskās teritorijas, kurā katrs piedzimis. Tā ir ērtāk — runāt tajā valodā, kurā vari ieiet veikalā un pateikt, ka gribi nopirkt mikrofonu.

Ko jūs ēdat? Vai tas ir noslēpums?

Tas nav noslēpums. Sauso barību. Ja paliek sausa mute, kaut ko uzdzeram. Kādreiz… To gan mēs nedrīkstam teikt, jo tad mums atņems visas saņemtās balvas. Nu labi — pateiksim. Kad nodarbojāmies ar bodibildingu, mēs drausmīgi rijām dopingu — tie muskuļi jau bija pārvērtušies par tādiem strutu bumbuļiem, ka bija jāsūknē ar špricēm ārā. Toties tajā laikā radās mūsu visnesamākslotākās kompozīcijas.

Jūsu gabals Life Jacket Under Your Seat man dikti atgādina dziedoni Miku. Varbūt esat ar viņu pazīstami?

Jā, satikām viņu Londonā kastrātu festivālā. Tur arī iemācījāmies šitā dziedāt. Nogriezām apakšas un atstājām tikai augšas. Galu galā vienreiz taču dzīvojam — viss ir jāizmēģina.

***

CD/EP

Pandemiya

Koncerts festivālā Positivus

17.—18.VII Salacgrīvā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja