Ir cilvēki, pēc kuru aiziešanas saka – ir beidzies noteikts laikmets. Protams, palicējiem jāturpina dzīvot, ar notikušo samierinoties, bet laiku pa laikam nākas atzīt, ka bez tā cilvēka viss vairs nav tā kā agrāk. Mūsdienās 75 gadi vairs nav nekāda reti sasniedzama ilggadība, un 2022. gada 10. janvārī Deivids Bovijs varētu svinēt savu septiņdesmit piekto dzimšanas dienu ar grandiozu koncertu, kurā pats parādītos uz skatuves tikai epizodiski kā tāds karalis, bet par pārējiem dalībniekiem izvēlētos savus dažādu, arī jaunāko paaudžu favorītus. Un kāds gan būtu pārsteigums, ja Bovijs neizvēlētos ar Grammy vai stadionu turnejām bagātos, bet pavisam citus!
Tagad mēs varam vai nu nesekmīgi minēt (jo pašam vairs nevar pajautāt), ko viņš aicinātu, ko ne, vai arī pieņemt, ka viss ir noticis tā, kā tam jānotiek, – Bovijs pirms sešiem gadiem ir aizgājis brīdī, kad viņam vairs īsti nebūtu, ko izvēlēties, līdzīgi kā mūsu pašu Hardijs Lediņš, atstājot šodienas realitātes skices savā aptuvenajā mākslā, nomira, lai nebūtu jāpiedzīvo aizliegums nemitīgi smēķēt telpās pie dīdžeja pults.
Pīls–Bovijs–Vaits
Protams, laba mūzika top joprojām, jo iedzimtā talanta gēns tiek pārmantots un mācības vieglāk pieejamas, bet mūsdienās pieredzējušu cilvēku vērtējumam vairs nav tik liela svara kā agrāk, jo katrs ar dažiem klikšķiem var atrast jebkuru mūziku, to noklausīties un izdarīt secinājumus pats. Arī spēja atpazīt dziesmas un mūziķus nav vajadzīga, ja telefonā ir programma Shazam, kas to izdarīs daudz labāk par jebkura cilvēka smadzenēm. Ilggadējais BBC Radio 1 dīdžejs Džons Pīls, jau pārsniedzis 60 gadu slieksni, joprojām prata saklausīt un klausītājiem piedāvāt pērles – 2001. gadā viņš, uzaicinot pie sevis uzspēlēt The White Stripes, izcēla tolaik nevienam vēl nezināmo Džeku Vaitu, kurš tagad jau ir kļuvis par tādu kā mūsdienu rokmūzikas krusttēvu un savam koncertam Rīgā par iesildītāju izvēlējās Inokentiju Mārplu, nevis The Sound Poets vai Instrumentus.
Tālajā 1967. gadā Džona Pīla ētera koncertu sērijas Peel Sessions viesis bija arī vēl mazpazīstamais Deivids Bovijs. Ejot cauri desmitgadēm un pētot Pīla uzaicināto sarakstu, redzam visu svarīgāko, kas noticis mūzikā. Bovijs, būdams izcils un daudzpusīgs mūziķis arī pats, protams, tik garu savas dotās ceļamaizes baudītāju sarakstu kā dīdžejs nepiedāvā, bet tik un tā mūziķus var iedalīt tajos, kurus viņš akceptēja, un tajos, kurus ne. Igijs Pops, Lū Rīds, The Beatles un The Rolling Stones dalībnieki, Stīvijs Vonders, Queen, The Clash, The Cure, Trents Reznors no Nine Inch Nails, Placebo, Arcade Fire… Jebkurš no minētajiem, protams, var justies pagodināts par Bovija uzmanību, tāpēc arī Deivs Grols (Foo Fighters) un Kriss Mārtins (Coldplay) piedāvāja Bovijam sadarbību, kas nenotika, toties abiem bija iespēja pēc elka nāves padižoties ar viņa uzmanības apliecinājumiem vismaz fuck off atbildes vēstuļu veidā, tomēr klasiķis atrada laiku paust, ka viņam šie piedāvājumi nešķiet gana interesanti.
Cilvēks ārpus laika
No vienas puses, Deivids Bovijs bija cilvēks ārpus laika, kuru pielūdza viņa dzīves laikā un turpina pielūgt joprojām, no otras – viņš bija parasts cilvēks, kuram ne vienmēr viss izdodas tik gludi kā pa sviestu. Nestrādā kontroles austiņa koncertā – tas nekas, viņš nodzied Zigiju Stārdastu tāpat, pēc izjūtas. Preses konferencē Vīnē, kurā Deivids Bovijs prezentēja savu jauno albumu Hours (1999), katram klātesošajam palika iespaids, ka viņš tikko saticies vaigā ar kādu senu draugu, nevis zvaigzni.
Nevar uzskaitīt visas Deivida Bovija tēlu un stilu maiņas, meklējumus, radošās veiksmes un neveiksmes. Periodu, kad iznāca albumi Tonight (1984) un Never Let Me Down (1987), viņš dēvēja par saviem Fila Kolinsa gadiem. Zinot Bovija veselīgo humora izjūtu, neprasās arī paskaidrojumi, kāpēc tā, – pietiek ar to, ka abi nav redzēti dziedam kopā. 70. gados pēc sava episkā albuma The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars (1972) Bovijs bija lielāka superzvaigzne nekā Jēzus atveidotājs Īans Gilans rokoperā Jesus Christ Superstar, bet savās turnejās ar grandiozu scenogrāfiju un tērpiem bija ieguldījis vairāk līdzekļu nekā nopelnījis, un šī finanšu bedre tiek minēta kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Bovijs pievērsās ilggadējai kokaīna diētai. Depresija, jo nav naudas? Pupu mizas!
Tāpat valda uzskats, ka Bovijs ir visu laiku veiksmīgākais biznesmenis populārajā mūzikā, kurš vienmēr atrod aktuālās vēsmas, ko izmantot, lai savu dzīvi padarītu interesantāku par pašu aizraujošāko grāmatu vai filmu, ja vien tā nav par viņu. Lūk, 1972. gadā Bovijs avīzei Melody Maker atzīstas, ka ir homoseksuālists, 1983. gadā intervijā Rolling Stone to tomēr noliedz, bet biogrāfiskajā filmā Stardust (2020) jau parādās dramatiskas ainas, kā viņš cieš no lidostas muitnieku ņirgāšanās par to, ka valkā sieviešu drēbes. Un pat pēdējais, kopā ar Ņujorkas džeza mūziķiem ierakstītais albums Blackstar, kas iznāca Bovija 69. dzimšanas dienā, joprojām liek domāt, ka viņš visu dzīvi bija rūpīgi izplānojis, ieskaitot savu aiziešanu: mākslinieks nomira divas dienas pēc albuma izdošanas, atstājot Blackstar kā izcilu rekviēmu sev pašam.
Deivids Bovijs prata izdarīt visu tā, lai cilvēkiem vēl ilgi būtu, par ko padomāt, izkasot galvā arvien dziļākus grāvjus, brīnīties, izdarīt secinājumus, pēc kāda laika tos atkal mainīt. Varam uzskatīt Boviju par pravieti, kurš, lūk, savas 1980. gada dziesmas Ashes to Ashes klipā jau turēja rokās planšetdatoru, bet vēl agrāk bija izdevis albumu par Zigiju Stārdastu un zirnekļiem no Marsa, ko tagad, kad šo planētu patiešām sākam apgūt un drīz plānojam arī apmeklēt, protams, ar nepacietību gaidām atvedam, lai papildinātu ar tiem zemeslodes bagātāko zoodārzu stikla terārijus.