Komponistu nevar izslēgt kā datoru

dzimšanas diena. Otrdien, 19. jūnija naktī Rīgas Svētā Pētera baznīcā būs arī jubilejas koncerts, kuru gatavo diriģents Māris Sirmais ar Valsts akadēmisko kori Latvija. «Mūziku raksta divu iemeslu dēļ: lai uzrunātu klausītāju, vai arī mūzikas pašas dēļ. Man tuvāks ir otrais. Visa mana radošā inspirācija nāk no mūzikas, no eifonijas kā ideāla atspulga,» tā Georgs Pelēcis definē savu ceļu mūzikā.Varbūt esmu grafomāns?Neraugoties uz zinātnieka un pedagoga darba slodzi, iedziļinoties visu laiku polifoniskās mūzikas vēsturē, Georgs Pelēcis rimti, bet neatlaidīgi komponē vienu skaņdarbu pēc otra. Turklāt, virkne lielu, vērienīgu opusu tapuši bez pasūtījuma. Vienkārši tāpēc, ka Pelēcis nespēj nerakstīt: «Komponists nav dators, kuru var ieslēgt un izslēgt. Viņš ir dzīva būtne un vēlas realizēties.» Jubilejas koncertā varēsim redzēt viena tāda mūzikas milzu aisberga maliņu – vienu no 20 Psalmofonijām korim a cappella par pilnīgi visu 150 Dāvida psalmu tekstiem. «Katra Psalmofonija sastāv no vairākām daļām un ilgst gandrīz stundu. 19. Psalmofonija ir pilnīgi jauna partitūra. Tā ir pirmā, kas tiks publiski atskaņota kā veselums, pilnā apjomā,» atklāj jubilārs. Milzu ciklu viņš komponējis vairākus gadus, izmantojot gan latviešu Bībeles tekstus, gan Ulda Bērziņa Slavinājumu grāmatu. Par U. Bērziņa tulkojumu G. Pelēcis ir īpašā sajūsmā, jo «tas ir ļoti brīvs, bet ārkārtīgi poētisks, spilgts un leksiski bagāts. Konkrētajā, psalmofoniju gadījumā, pat labi, ka man nebija pasūtījuma: neviens nesteidzina, nedzen, nav beigšanas termiņu. Ja neiet, nerakstu. Pēc pāris mēnešiem turpinu. Varbūt esmu grafomāns?»  Psalmofoniju cikls nu ir pabeigts. Šāda vēriena cikls, uzdrošinoties komponēt pilnīgi visus 150 Dāvida psalmus, ir unikāls, iespējams, ne tikai Latvijas mērogā. Lai atskaņotu visas 20 Psalmofonijas, vajadzētu 10 koncertus: katrā divas. «Teorētiski tas ir iespējams, bet divas stundas klausīties tikai Pelēča mūziku korim būtu drusku par traku,» bilst pats autors. Diriģents Māris Sirmais ar kori Latvija atskaņojis jau vairākas Pelēča oratorijas, arī Latviešu rekviēmu. Viņa darbus labprāt spēlē arī pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers.Pēc vienkāršības noilgojiesKoncertā skanēšot arī senāk tapušās latviešu tautas dziesmu apdares un kora cikls Pēc vienkāršības noilgojies prāts (jaunā autorredakcijā) ar Jāņa Sirmbārža dzeju. Pelēcis arī pats labprāt piebalso Sirmbārža devīzei un neprotestē, kad mūzikas saulainās vienkāršības dēļ tiek dēvēts par naivistu. «Kāpēc ne, ja tā mani uztver? Tas nav lamuvārds. Tas nenozīmē – slikti, es ceru. Ir spilgti gleznotāji – naivisti.» Pieradis pie domu kārtības, Pelēcis tomēr precizē, ka viņa mūzika drīzāk ir sakausējums: gan t.s. minimālisms, gan jaunā vienkāršība. «Beļģijā manu mūziku pieskaitīja jaunās konsonantās mūzikas strāvojumam – new consonant music. Manuprāt, šodien mūzika vispār ir sintēze, nav iespējams būt brīvam no dažādām ietekmēm, no eklektikas. Tas ir normāli.»Kā klausītājs profesors izvēlas baroka mūziku. Sirdij vistuvākie viņam ir itāļu vecklasiķi – Klaudio Monteverdi, Domeniko Skarlati un Antonio Vivaldi. «Protams, arī latviešu klasika un laikabiedri – īpaši Imants Zemzaris un Rihards Dubra, kurus izjūtu kā savus domubiedrus. Manuprāt, visu mūziku, neatkarīgi no laikmeta var iedalīt divās lielās nometnēs. Vienmēr bija un būs meistari, kuriem tuvi eksperimenti. Savukārt citi pievēršas mūžīgajām vērtībām. Dzīve mainās, tomēr mūžīgās vērtības paliek. (Pagaidām vēl...). Kamēr vien latviešu tauta pastāv, Emīla Dārziņa liriskās dziesmas aizskārs dvēseles stīgas, tās rezonēs mūžīgi, katrā latvietī.»Kāpēc savu iemīļoto komponistu lokā Pelēcis nenosauc Renesanses meistarus - Okegemu un Palestrīnu, kuriem veltījis savus fundamentālos pētījumus? (Zinātniskais pētījums Palestrīnas polifonijas principi un vokālās daudzbalsības laikmeta tradīcijas, Dr. habil. art., 1990, guvis augstu novērtējumu pasaulē un 1993. gadā apbalvots ar medaļu Romas Starptautiskajā Palestrīnas centrā Itālijā – I. L.). «Tas bija ļoti interesanti zinātniski: kontrapunkta virsotnes, kuras jāizdibina. Bet es neteiktu, ka tādu mūziku var baudīt. Tā vēl ir pirmsafektu mūzika, kurai emocijas, jūtas, cilvēka pārdzīvojumi vēl nav aktuāli. Tur ir cita dimensija, sakrālais process tīrā veidā, kā Dievkalpojums.» Vai G.Pelēcis pats nav komponējis dievkalpojumiem, piemēram, dziedājumus garīgajiem rituāliem pareizticīgo Svētās Trejādības baznīcā Pārdaugavā, kuru viņš apmeklē bieži? «Kādu laiku rakstīju, bet pēc tam atteicos, jo diez vai baznīcai šodien vairs ir vajadzīga jauna mūzika. Komplekts ir jau pilns!» Eifoniskais skaistumsTikai jāpaklausās īsta mūzika, un uzreiz ir skaidrs, ko pašam darīt,» tā G. Pelēcis, norādot uz eifoniju kā viņam ir īpaši nozīmīgu jēdzienu. «Tā ir mūzikas mūžīgā skaistuma pašvērtība. Tāpat kā rozes vai kādas citas puķes skaistums, kas pastāv un pastāvēs. Komponists Antons Brukners (viņš bijis tāds dīvains profesors!) pirms lekcijām Vīnes universitātē pieskrējis pie klavierēm un nospēlējis trijskani: ieklausieties, cik brīnišķīgi skan! Lūk, mūžīgā skaistuma piemērs.» G. Pelēcis tikko pabeidzis koncertu simfoniskajam orķestrim: Endorfīnā mūzika. Endorfīni ir vielas, kas veidojas cilvēka organismā un atbild par labsajūtu, patiku. Arī šis apjomīgais koncertopuss (trijās daļās) tapis bez pasūtījuma. Par to ieinteresējies diriģents Atvars Lakstīgala ar Liepājas simfonisko orķestri. Georgs Pelēcis priecājas, ka drīz varēs bez steigas pabaudīt kārtējo vasaru Salacgrīvā. Viņš ir lietas kursā par to, kas skan festivālā Positivus — viss esot perfekti dzirdams, jo estrāde nav tālu no viņa vasaras mājiņas. Netraucē? «Rokmūzika mani ļoti saista, īpaši ārtroks – 60. un 70. gadu grupas Yes, King Crimson, Pink Floyd. Manuprāt tas vispār ir labākais, ko devis XX gadsimts. Kopš uz Salacgrīvu jau trešo vasaru brauc atpūsties Maskavas virtuozu vijolnieks Aleksejs Lundins, pieņemas spēkā arī klasiskās mūzikas festivāls. Katru reizi izteiksmīgāk un spilgtāk.»Kur, kad? Koncerts Rīgas Sv. Pētera baznīcā 19. jūnijā plkst.22