Dziesmu spēka summa
Maestro Imants Kokars paspēja piedzimt 16. augustā īsi pirms pusnakts un tādējādi bija par vienu dienu vecāks par savu dvīņubrāli. Vēl šā gada augusta beigās brāļus Kokarus sumināja viņu apaļajā 90 gadu jubilejā Rīgas 810 lielkoncertā Meistars. Dziesma. Leģenda Mežaparka Lielajā estrādē, kur Maestro Imants Kokars teju pusgadsimtu arvien kāpis kopkoru virsdiriģenta tribīnē. Nule aizvadītajā vasarā viņš no tās jau kuro reizi diriģēja vienu no mūsu Dziesmu svētku pārmantojamības un latviskā patriotisma vitālajiem simboliem - Raimonda Paula dziesmu Manai dzimtenei. Godinot lielmeistarus Kokarus, kopkoris dziedāja Mārtiņa Brauna veltījumu - sasauksmes dziesmu Brāli, kas pirms pieciem gadiem tapa kā velte brāļu 85. jubilejai. «Koriem jāmācās dziedāt, lai mūs apsveiktu? Tas mums nepatīk,» pirms tam teica Imants Kokars, šerpi un skaidri paziņojot, ka godināšana viņam nepatīk. Koncerta rīkotājiem brāļi bija kategoriski ieteikuši «nevienā tekstā nerunāt, ko esam darījuši un sasnieguši. Mūs taču visi pazīst tāpat». Latvijas Republikas goda mākslinieks, PSRS Tautas mākslinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, Atzinības krusta ordeņa kavalieris, koru kuģa patrons Imants Kokars. Un viss! Pietiek! Laikam jau pareizi vien ir, jo, mēģinot svinīgās, cildinošās runās pārstāstīt Maestro mūža veikumu, līdz dziedāšanai vairs nemaz pat netiktu ...
Kas pilnīgi jauns
Imanta Kokara darbi apsteidza pat 1956. gadā iegūto Latvijas Valsts konservatorijas diriģenta diplomu: jau 1948. gadā Imants Kokars bija Cēsu rajona pūtēju orķestra galvenais vadītājs un tajā pašā gadā ar Cēsu Skolotāju institūta kori kļuva par pēckara Latvijas dziesmu karu pirmo laureātu (!). Kokaram pieder arī visvairāk turpmākajās sacensībās iegūto augstāko godalgu - ar vīru kori Dziedonis un ar jaukto kori Beverīna, ar kuru izcīnītas arī daudzu starptautisko koru konkursu uzvaras. Taču jo īpaši daudz to izcīnīts ar Rīgas kamerkori Ave sol, kuru Imants iecerēja un izveidoja kā principiāli jaunu parādību Latvijas un pasaules koru ainā. Koris Ave sol rādīja latviešu mūziku un koru kultūru pasaulei un atvēra pasauli šeit, Latvijā, kas tolaik tika turēta aiz dzelzs priekškara. Ave sol bija arī pilnīga jauna «skaņas bilde» - dzidra un izkopti tīrskanīga. Kokars aizsāka arī teatrālās kora uzstāšanās.
«Imants izveidoja jaunu kora kā instrumenta veidošanas tehniku. Mums ir iedzimts, ka mēs zinām, kā jāstrādā ar kori, lai tas labi skanētu. Galvenais ir veidot instrumentu un pēc tam labi spēlēt. Ja zina, ko grib, tad izdodas,» īpašās korskaņas noslēpumu atklāja Gido Kokars.
Teju pusgadsimtu Imants Kokars arvien bijis Latvijas Dziesmu svētku virsdiriģents, arī Rīgas 800 Dziesmu svētku virsdiriģents (2001) un ASV Rietumkrasta XI Dziesmu svētku virsdiriģents (1989). Viņš ar domubiedriem iedibināja Baltijas un Ziemeļvalstu starptautisko Dziesmu svētku kustību, kas aizsākās Rīgā 1995. gadā. Maestro XXI gadsimta īpašais projekts bija Latviešu kora dziesmu antoloģijas izdevums 12 nošu sējumos un CD.
Ideāli un vitalitāte
No 1961. gada Imants Kokars sāka skolot nākamos diriģentus turpat Latvijas Valsts konservatorijā, kuras stūri pēcāk 13 gadu (1977-1990) vadīja augstskolas rektora amatā. Viņa daudzo izskoloto talantu vidū ir arī šodienas koru spēka līderi Sigvards Kļava, Kaspars Putniņš, Aira Birziņa, Māris Sirmais (maģistrantūrā). Šķiet, katrā no viņiem Maestro iedēstījis ne tikai savas zināšanas un pieredzi, bet arī mākslas ideālus, gulbenieša vitalitāti un sīksto neatlaidību...
«Latviešiem koru dziedāšana ir reliģija. Brīvības reliģija. Un kori ir brīvības reliģijas draudzes, un Mežaparka estrāde ir tās svētnīca,» - skan brāļu Kokaru darba kredo. To no viņiem, dziesmotās brīvības reliģijas vēstītājiem, dzirdēju vēl šovasar, īsi pirms apaļās dzimšanas dienas ciemojoties Maestro Imanta mājās Vakarbuļļos, Buļļupes krastā. No šejienes Maestro arvien gāja sveicināt jūru. Te, ciemojoties studiju gados, ar apbrīnu vērojām mūsu rektora, profesora un visas viņa ģimenes ūdensslēpošanas prasmi. Kad par brāļiem uzņemta filma, viņam nācies novembra saltumā ūdensslēpēs celties no ūdens dzelmes.
Imanta Kokara viesmīlīgajā pagalmā, kur arvien skanējušas dziesmas un mutuļojusi jautra saviesīgā dzīve, brāļu 90. jubilejā pulcējās daudzu paaudžu domubiedri. Viņiem jautāts: vai esat laimīgi? «Savā laikmetā bijām vajadzīgi. Tātad esam laimīgi!» - skanēja atbilde. Sagaidot jubileju, Imants Kokars joprojām bija ideju pilns. Viņš vēlējās atdzīvināt latviešos zaudēto patriotisma garu, arī daudzreiz Dziesmu svētkos paša diriģētās Raimonda Paula dziesmas Manai dzimtenei vienojošā spēka izjūtu. «Sākumā tā bija unikāla patriotiska dziesma, ar tekstu «Nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos». Un cilvēki ar asarām acīs to dziedāja, ar tādu atdevi! Tad pamazām to sāka dziedāt kā parastu dziesmu. Dziļums, kas tajā ir, ir nonivelēts. Bet tā ir laikmeta pazīme. Man ir sajūta, ka pašreiz patriotisms atkal sāk mosties,» viņš cerīgi vēstīja par dziesmu, kas viņa vadībā kļuva par vienu no mūsu Dziesmu svētku simboliem. Šovasar kopkoris viņa vadībā to dziedāja pēdējo reizi. Bet tā tikai liekas, ka skaņas izgaist, izplēn gaisā. Muzicēšana ir enerģijas pārraide, un Imanta Kokara veikumu un viņa īpašo fenomenu Latvijas kultūrā turpina, jo tāds ir enerģijas nezūdamības likums. Izpildot Imanta Kokara vēlēšanos, viņu kremēs.
Atvadīšanās no diriģenta notiks Doma baznīcā 29. novembrī no plkst. 11 līdz 13 Doma baznīcā, plkst. 13 - sēru dievkalpojums.